Černobiļa — HBO seriāls, par kuru ir sajūsmā fosilā kurināmā industrija

Šajā rakstā ir manas domas par "visos laikos augstāk novērtēto" HBO seriālu Černobiļa. Seriāls ir interesants un diezgan patiesi atspoguļo Černobiļas AES avāriju un padomju laika atmosfēru.

Tomēr seriāls nav dokumentālā filma — tajā ir dramatizētas lietas, kuras, nenoliedzot avārijas apmērus, nebija tik briesmīgas, kā seriāls liek domāt. Cilvēkus no Pripjatas evakuēja nevis radiācijas, bet gan jaunas eksplozijas draudu dēļ. Lai to novērstu, bija jānolaiž ūdens stacijas pagrabā, kas, atšķirībā no filmas, bija salīdzinoši vienkāršs uzdevums. Ugunsdzēsējus turēja norobežotus nevis tāpēc, ka viņi bija "indīgi" citiem, bet gan tāpēc, ka viņu imunitāti bija novājinājusi radiācija un citi bija "indīgi" viņiem. Kad Valērijs Legasovs min, ka radiācija nepazudīs pat 50 tūkstošus gadu, viņš "aizmirst" norādīt, ka šī radiācija praktiski nav ņemama vērā.

Visi šie mākslinieciski spilgtie paņēmieni pavairo histēriskas bailes pret radioaktivitāti un neuzticību pret kodolenerģiju, kas patiesībā ir uzticamākais, drošākais un viens no zaļākajiem  enerģijas ieguves avotiem:

Tālāk paskaidroju, kāpēc seriāla "Černobiļa" pavairotās histēriskās bailes pret radioaktivitāti ir izdevīgas fosilā kurināmā industrijai, bet cilvēcei kopumā rada lielāku ļaunumu nekā labumu.

• Viss ir radioaktīvs; ja kāds nav radioaktīvs, tad tas ir miris
• Tas, kas ir stipri radioaktīvs, pazūd ātri; tas, kas ir radioaktīvs ilgi, ir neaktīvs
• Radiācija neizplatās kā vīruss; tā ir tikai tur, kur ir avots
• Pārmērīgās devās nāvīgs ir viss
• Par vēzi un radiāciju
• Bailes pret kodolenerģiju ir izdevīgas militāristiem un fosilā kurināmā kompānijām
• Visi "atjaunojamie energoresursi" ir pirmatnējie resursi, bet kodolenerģija ir efektīvāka

Viss ir radioaktīvs; ja kāds nav radioaktīvs, tad tas ir miris

Mēs visi esam radioaktīvi. Radioaktīvo elementu (urāna un torija) sadalīšanās Zemē rada radioaktīvu argona gāzes izotopu, kas pamazām izdalās no zemes. Gaisā kosmiskie stari (tie pamatā nāk no Saules, kurā saplūst ūdeņraža atomu kodoli) no slāpekļa rodas radioaktīvs ogleklis-14, kurš tūkstoš gadu laikā sabrūk atpakaļ par slāpekli. Dabā rodas arī kālijs-40, kura dzīves laiks ir miljards gadu. Dzīvā daba (mūs ieskaitot) savā vielmaiņā iekļauj gan radioaktīvo oglekli, gan kāliju, tāpēc visa dzīvā daba ir radioaktīva. Mēs saņemam papildu radiācijas devu, guļot kādam blakus vai apēdot vienu banānu.

Kad organisms nomirst un tā vielmaiņa apstājas, jauni materiāli organismā netiek uzņemti un radioaktīvie elementi pamazām sabrūk par stabiliem, kamēr citur dabā radioaktīvo elementu daudzums atjaunojas. Šo efektu izmanto organisma atlieku/fosiliju vecuma noteikšanai ar radioaktīvā oglekļa metodi vai radioaktīvā kālija metodi. Mērījumu pamatprincips ir vienkāršs — jo kaut kas ir mazāk radioaktīvs, jo ilgāk tas ir miris.

Tas, kas ir stipri radioaktīvs, pazūd ātri; tas, kas ir radioaktīvs ilgi, ir neaktīvs

Vairums no dabā sastopamiem elementiem ir stabili. Dzelzs, svins vai zelts līdz visuma beigām (par bēdām alķīmiķiem) tā arī paliek par dzelzi, svinu vai zeltu. Daži elementi nav stabili un tie var pēkšņi pārvērsties par ko citu — tie ir radioaktīvi. Visi elementi, kuru atommasa ir lielāka par rādiju ir radioaktīvi. (Rādiju 1898. gadā atklāja Marija Sklodovska-Kirī un tā spēju pārvērsties par ko citu nosauca par "rādijaktivitāti" ko mūsdienās nezin' kāpēc sauc par "radioaktivitāti".) Pārvēršanās brīdī atoma kodols ar dažādām daļiņām (radiāciju) izstaro enerģiju, kura ir miljoniem reižu lielāka nekā tāda paša daudzuma vielai ķīmiskā reakcijā.

Radioaktīva kodola pārvēršanās ir nejauša, bet ir skaidri paredzams, ka noteiktā laikā (šo laiku sauc par pussabrukšanas periodu) sabruks puse no tiem, tāpēc tā notiek dilstošas eksponentes veidā.

Tie kodoli, kas ir stipri radioaktīvi, sabrūk ātri un pēc pāris pussabrukšanas periodiem praktiski ir beiguši pastāvēt. Tie kodoli, kuru pussabrukšanas periods ir tūkstošiem gadu vai vairāk, ir praktiski neaktīvi. Kad kāds saka, ka kaut kas būs "radioaktīvs" tūkstošiem gadu, viņš patiesībā saka to, ka "mēs ar precīziem instrumentiem spēsim noteikt šī radioaktīvā elementa klātbūtni starp citiem dabīgās radiācijas avotiem". Tas, ko sadzird vidusmēra cilvēks, ir "Mēs būsim nolādēti mūžīgi mūžos!".

Radiācija neizplatās kā vīruss; tā ir tikai tur, kur ir avots

Runājot par radiāciju, parasti neņem vērā to, ka telpa ir pilna ar elektromagnētisko starojumu — radioviļņiem, ko rada maiņstrāva, radio, televīzija, bezvadu maršrutētāji u.c. Šis starojums nespēj izsist no atoma elektronu, bet var to tikai uzsildīt (iesvārstīt), kā to dara, piemēram, mikroviļņu krāsns. Ja saņemtais siltums ir mazs (piemēram, kā no maiņstrāvas vai mobilā telefona), nav skaidru pierādījumu, ka šis starojums ir īpaši kaitīgs.

Par radiāciju parasti uzskata to, kas ir jonizējošais starojums, jeb, kā seriālā norādīja Valērijs Legasovs, tā ir mikroskopiska (pareizāk lietojot SI priedēkļus — atoskopiska) lode, kura bojā atomu. Šīs "lodes" ir dažādas, tāpēc arī to pielietojums tehnoloģijās ir dažāds:

• Alfa daļiņas patiesībā ir brīvi hēlija atoma kodoli (divi pozitīvi lādēti protoni un divi neitrāli neitroni). Tā kā tās ir lādētas un smagas, tās rada būtisku satricinājumu atomam ar kuru saduras, bet tāpēc arī nenokļūst tālu no radiācijas avota. Alfa daļiņas var apturēt ar plānu papīra loksni. Alfa daļiņas būtiski bremzējas arī dūmos vai putekļos, tāpēc radioaktīvus materiālus, kas izstaro alfa daļiņas, izmanto dūmu un putekļu detektoros.

• Beta daļiņas ir brīvi elektroni. Elektroni ir negatīvi lādēti un ļoti viegli, tāpēc tie var ietekmēt tikai citus elektronus atomā. Tā kā to ietekme ir salīdzinoši maza, tie tiek tālāk par alfa daļiņām, bet tos tik un tā var apturēt ar plānu metāla loksni (piemēram alumīnija foliju, ko izmanto, ietērpjot mākslīgos zemes pavadoņus). Elektronu starojumu izmanto katodcaurulēs (iepriekšējās paaudzes televizoros un datoru monitoros). Elektronu avots (tātad radioaktīvs) ir arī tritijs jeb pārsmagais ūdeņradis (protons ar diviem neitroniem), kuru izmanto ilgmūžīgos luminoforos. Piemēram, man un manai labākajai pusei ir radioaktīvi pulksteņi, kuros katru sekundi sabrūk miljards tritija atomu, izstaro elektronu, kas savukārt izgaismo luminoforu. Beta starojumu izmanto pretvēža radiācijas terapijā. (Pozitronu emisijas tomogrāfos izmanto radioaktīvus atomus, kuri izstaro elektrona un pozitrona, jeb anti-elektrona pāri precīzi prom vienu no otra. Ja neskaita pretēju lādiņu, tie ir tādi paši kā elektroni.)

• Gamma starojums ir augstas enerģijas fotoni. Tie nav lādēti un ir salīdzinoši viegli, tāpēc ar atomiem tie reaģē maz un izplatās tālu. 99,9..% no gamma starojuma vienkārši izlido mums cauri bez vērā ņemamas ietekmes. To nelielo procentu, kas mūs ietekmē (paliek mūsu organismā) izmanto rentgenogrāfijā, fluorogrāfijā un datoru tomogrāfijā. Vislabākā aizsardzība pret gamma starojumu ir blīva viela, piemēram, daži (vai lielākas enerģijas gadījumā vairāki) centimetri svina (vai zelta, bet to neuzskata par ekonomisku risinājumu).

• Neitronu starojums ir brīvi neitroni. Tie ir neitrāli, tāpēc īpaši nereaģē ar atomiem, un ir smagi, tāpēc tiek salīdzinoši tālu. Neitronus vislabāk aptur ūdeņraža kodoli (viens protons), kuri kopā ar neitronu izveido deitēriju (protons un neitrons). Tā kā normālos apstākļos ūdeņradis ir gāze (tātad neblīva), labākais neitronu aizturētājs ir ūdens (kas ir blīvs šķidrums ar diviem ūdeņraža atomiem uz vienu skābekļa atomu). Lai apturētu neitronu pietiek ar dažiem desmitiem centimetru ūdens. Tā kā mēs pamatā sastāvam no ūdens, arī mūsu ķermeņi ir labi neitronu slāpētāji. Neitroni ir vienīgās daļiņas, kas neradioaktīvus atomus var padarīt par radioaktīviem, vai vāji radioaktīvus atomus piespiest sabrukt daudz ātrāk, tāpēc tie ir kodolreaktoreakciju pamats. Ar pareizā gultnē ievirzītiem neitroniem dabīgo (urāna, plutonija vai torija) radioaktivitāti, kas notiek reizi miljonos gadu var paātrināt tā, ka šo atomu sabrukšana notiek reizi minūtē. (Es neieslīgšu detaļās par to, ka reaktorā neitronus arī palēnina, tāpēc kodolreaktorā nevar iegūt kodolsprādzienu jeb kodolbumbu.)

Vienā robežas pusē var būt kaut kas "briesmīgi radioaktīvs", bet otrā radiācija nav atšķirama no dabīgā fona. Pat tad, ja radiācija nav norobežota, ar to diezgan labi tiek galā mūsu āda. Problēmas rodas tad, ja radiācijas avots nav norobežots, piemēram, ja ir brīvi radioaktīvi putekļi gaisā, vai ūdenī izšķīduši sāļi. Ja mēs ieelpojam radioaktīvus putekļus vai iedzeram radioaktīvu ūdeni, par radiācijas "aizsardzības līniju" kļūst mūsu iekšējie orgāni, kas ir daudz vājāki un tāpēc sliktāk pārdzīvo radiāciju. Šajā ziņā visbīstamākais ir neitronu starojums, jo tas darbojas kā Trojas zirgs. Mūsu organisms neitronus labprāt laiž iekšā, bet, tie nonākuši mūsu ķermenī var padarīt radioaktīvus līdz tam stabilus atomus, kuri tad bojā mūsu organismu no iekšienes. Tāpēc sliktākais, ko jūs varat darīt, ir ielīst darbojošā kodolreaktorā un ieturēt kārtīgu maltīti. Bet pat tad jūs nevarat radiāciju izplatīt kā vīrusa slimību tālāk. Radiācija ir tikai tur, kur ir tās avots.

Pārmērīgās devās nāvīgs ir viss

Vairums vielu, kuras ir nepieciešamas mūsu dzīvībai, ir indīgas, uzņemot tās par daudz. Mēs varam nomirt, izdzerot 10 litru ūdens vai 10 stundas elpojot 100% skābekli. Tomēr neviens neapgalvo, ka, izdzerot vienu litru ūdens, jūs tuvojaties nāvei par 10% vai, elpojot normālu gaisu ar 21% skābekļa, mirsiet 47 stundās. Tomēr atšķirībā no ūdens vai skābekļa attieksme pret radiāciju ir tieši tik absurda.

Ķīmiskie savienojumi veidojas ar jonu, polāro un kovalento saiti, bet dzīvajā dabā starp molekulām praktiski pastāv tikai kovalentā saite, kas ir visvājākā. Ja starojuma ietekmē kāds atoms zaudē elektronu, šī saite var pārtrūkt radot šūnas bojājumu. Radioaktīvais starojums var radīt tik daudz bojājumu, ka šūna pārstāj darboties un organisms mirst. Radiācijas bojājumus mūsdienās mēra Zīvertos (ang. Sievert, Sv). Ir zināms, ka, uzreiz saņemot 5 zīvertu (Sv) radiācijas devu, organismam ir radīti tik daudz šūnu bojājumu, ka iespēja izdzīvot vai mirt (tā saucamā vidējā letālā radiācijas deva) ir 50/50. Pēc t.s. "lineārās bezsliekšņa modeļa" (LBM) teorijas uzskata, ka attiecīgi varbūtība nomirt no 0,5 Sv ir 10%, 0,05 Sv — 1%, bet 0,005 Sv — 0,1%. Pēdējais šķiet maz, bet, ja ir apstaroti desmiti tūkstošu cilvēku, pēc šīs teorijas, vismaz daži nomirs no papildu radiācijas izraisīta vēža. Šīs hipotēzes dēļ esošās radioaktīvā starojuma pieļaujamās normas ir mikroskopiski mazas — 0,001 Sv (1 mSv) gadā, kas ir mazākas par dabīgo radioaktivitāti daudzās kalnainās pilsētās, kurās dabīgais starojums ir 3 — 6 mSv gadā, tātad pārsniedz "pieļaujamo normu" 3 — 6 reizes.

Arī seriālā pieminētās seku likvidēšanai nepieciešamās "cilvēku dzīvības" rēķināja, balstoties uz šo nepierādīto teoriju, jo skaidri zināmais upuru skaits ir tikai 31. Šīs pieejas absurdumu raksturo tas, ka laikā, kamēr evakuēja tūkstošiem iedzīvotāju no Pripjatas un Černobiļas AES 4. blokā novērsa "pasaulē lielākās kodolkatastrofas" sekas, aiz dažām sienām, pāris metrus tālāk, inženieri un tehniķi "mierīgā garā" turpināja darbināt 3. bloku un ražot Ukrainai vajadzīgo elektrību. Ja radiācijas ietekme tik tiešām būtu izšķirīgais faktors, 3. bloku, kas bija tieši blakus 4., apturētu pašu pirmo. Bet patiesībā pēc vairākiem gadiem apturēja 1. un 2. bloku (kuri atradās citā korpusā), bet 3. bloku turpināja darbināt līdz 2000. gadam un apturēja pašu pēdējo. Pētījumā par tur strādājušo darbinieku veselību norāda, ka stress, bailes un bažas par radiāciju darbiniekiem ir radījuši lielāku negatīvo ietekmi nekā pati radiācija.

Stirnas un vilki neveido teorijas par mikroskopisku radiācijas devu kaitīgumu. Lai arī paaugstināta radiācija Černobiļā būs novērojama "vēl 50 tūkstošus gadu", jau tagad Černobiļas slēgtajā zonā praktiski ir dabas rezervāts, kurā savvaļas dzīvnieki brīvi dzīvo daudz labāk kā "normālās vietās", kurās tos traucē cilvēki.

Par vēzi un radiāciju

Lai arī zinātnieku interese par radiācijas sekām ir daudz lielāka nekā par alkoholu un nikotīnu, mazu radiācijas devu nelabvēlīgo ietekmi līdz šim nav izdevies pierādīt. Laika gaitā ir apkopoti gadījumi, ne tikai par vēža slimniekiem, bet arī citiem cilvēkiem, kuri ir saņēmuši nāvīgas radiācijas devas, bet ir tās pārdzīvojuši bez vērā ņemamām sekām.

Zinātnieki, kas nav atkarīgi no militārā kompleksa un naftas naudas, uzskata, ka neliela radiācija ir zāles, kas strādā kā šūnu sanitārs — nogalina slimās šūnas, bet veselās tikai patraucē. Ja radiācijas nebūtu nemaz, mūsu slimās šūnas turpinātu vairoties un varbūtība nomirt ar vēzi mums būtu daudz lielāka. Vēža slimnieki, kas iziet staru terapiju, saņem letālas radiācijas devas (ja tā nebūtu, vēža šūnas nebūtu nogalinātas), tomēr pārējais organisms pēc šādas "šoka terapijas" atkopjas un, vairumā gadījumu tai nav nekādu ilglaicīgu seku.

Attīstītajās valstīs cilvēki no traumām un infekcijām mirst reti, tāpēc salīdzinoši bieži nāves iemesls ir vēzis. Salīdzinot vēža izplatību pasaulē, augšgalā ir Austrālija un ASV, bet apakšgalā — Japāna un Baltkrievija, kas norāda, ka dzīvesveids un uzturs rada daudz nopietnāku vēža risku nekā paaugstināta (it sevišķi — īslaicīgi vai nedaudz paaugstināta) radiācija.

Neatkarīgos papildu pētījumos tika noteikts, ka avārijas seku likvidatori saņēma lielāku radiācijas devu nekā ir oficiāli atzīts. Ir zināms, ka vērā ņemama daļa no radioaktīvām sadzīves lietām, kuras oficiāli ieraka zemē, patiesībā nelegāli izplatīja un turpināja izmantot. Tāpēc Ukrainā un Baltkrievijā vēža gadījumiem būtu jābūt vēl vairāk nekā LBM teorija paredz, bet patiesībā tika novērots tikai lielāks vairogdziedzera vēža gadījumu skaits bērniem tūlīt pēc avārijas, bet visos turpmākajos gados vēža gadījumu skaits ir pat zemāks nekā citās Eiropas valstīs.

Dažādos negadījumos un pētījumos ir apkopota informācija par cilvēkiem, kuri ir saņēmuši nāvīgas radiācijas devas, bet pārdzīvojuši tās bez novērojamiem veselības traucējumiem. Alberts Stīvens 20 gados saņēma vairāk kā desmitkāršu nāvīgas radiācijas devu, bet nomira 79 gadu vecumā "ar sirdi", bez jebkāda vēža. Harolds Maklaskijs saņēma nāvīgu devu ķīmijas laboratorijā, darbojoties ar radioaktīviem materiāliem, mira "ar sirdi" 75 gadu vecumā. Cutomu Jamaguči pārcieta kodoluzbrukumu gan Hirosimā, gan Nagasaki, bet nomira 93 gadu vecumā ar kuņģa vēzi, kura saistību ar savulaik uzņemto radiāciju neizdevās pierādīt. Anatolijs Bugorskijs saņēma nāvīgu radiācijas devu daļiņu paātrinātājā, bet pēc atveseļošanās turpināja strādāt un ir dzīvs vēl šobaltdien.

Bailes pret kodolenerģiju ir izdevīgas militāristiem un fosilā kurināmā kompānijām

Aukstā kara laikā kodolreaktoru īstais mērķis bija plutonija ražošana kodolieročiem. Tā kā kodolieroči ir saražoti tik daudz, ka visas pasaules pilsētas var iznīcināt trīs reizes, tika pieņemts kodolieroču moratorijs un jaunus ieročus vairs praktiski neražo. Tāpēc militāristu interese par kodolreaktoriem ir būtiski samazinājusies un attiecīgi ir samazinājies arī kodolpētniecībai piešķirtais finansējums.

Patlaban bailes no radiācijas ir izdevīgas kodolvalstīm, kas nevēlas, ka "kodolbumbu klubam" pievienojas jaunas valstis, kā arī visiem militāristiem, lai "atvēsinātu" teroristu un citu ekstrēmistu interesi par kodolmateriāliem. Ja tiem "iepotē", ka radiācija ir nekontrolējams vīruss, kas izplatās visur un nogalina savā ceļā visus, varbūtība, ka tie mēģinās taisīt savu kodolbumbu, ir stipri mazāka.

Histēriskas bailes no radiācijas ir izdevīgas arī fosilā kurināmā ieguves kompānijām. Tās labi zina, ka pieprasījums pēc fosilā kurināmā agrāk vai vēlāk kritīsies, jo mums būs jāierobežo globālā sasilšana. Bet, ja, novēršot sabiedrības uzmanību no kodolenerģijas, pieprasījuma kritumu pret akmeņoglēm, naftu un dabasgāzi novilcina kaut vai dažus desmitus gadu, pa to laiku var labi nopelnīt uz visas pasaules klimata un biosfēras rēķina.

Vācija lielās ar saviem sasniegumiem zaļās (t.i., vēja un saules) enerģijas ražošanas jaudu ieviešanā, bet tās nespēj kompensēt slēgto kodolstaciju jaudas samazinājumu. Vācijas izmešu daudzums ir gandrīz 10 reizes lielāks par Franciju, kura saprātīgi turpina izmantot kodolstacijas. Katra Vācijā slēgtā kodolstacija ir lielāka Vācijas atkarība no bēdīgi slavenā pašreizējā Nord Stream 1 un topošā Nord Stream 2 gāzesvada un lielāka peļņa Krievijas Gazprom. Arī Latvijā likvidēja Salaspils kodolreaktoru, kurā nodarbojās ar radiācijas izpēti. (Šajā ziņā ir interesants fakts, ka gan Latvijā, gan Vācijā bijušie premjeri ir tikuši "siltās vietās" Gazprom piederošos uzņēmumos.)

Visi "atjaunojamie energoresursi" ir pirmatnējie resursi, bet kodolenerģija ir efektīvāka

Tā saucamie atjaunojamie energoresursi ir tikai starpnieki kodolenerģijai. Kamēr mēs neiemācīsimies kā enerģijas avotu izmantot melnos caurumus, visa mums pieejamā enerģija ir pirmatnējā enerģija, jo ir radusies miljardiem gadu pirms mums. Saules enerģija ir pirmatnējā enerģija, kuru mēs saņemam no kodoltermiskās sintēzes Saulē. Vēja un zemes siltuma enerģija nāk arī no radioaktīvo atomu kodolu sabrukšanas Zemē. (Tikai paisumu enerģija nāk no Mēness kinētiskās enerģijas, tam griežoties ap Zemi, kas arī ir radies pirms miljardiem gadu.) Bet ir atšķirība, vai mēs šos pirmatnējos resursus izmantojam ķīmiskās reakcijās un gandējam vienīgo vietu, kur spējam dzīvot, vai arī kodolreakcijās, kas atstāj daudz mazāku nelabvēlīgu ietekmi.

Patlaban ar privātu investoru naudu notiek aktīvi pētījumi jaunas paaudzes kodolreaktoru izstrādē, kuros enerģiju ražos, neveidojot kodolieročos lietojamus materiālus. Lielākais šķērslis šo pētījumu ieviešanai ir publikas bailes no radiācijas un fosilā kurināmā industrijai pielienoša likumdošana.

P.S.

Nesaku, ka es to izmantoju, bet seriāla torenti ir pieejami šeit. Bet, ja jūs interesē dokumentāla informācija bez lieka dramatisma, iesaku noskatīties ЧЕРНОБЫЛЬ. Документальный сериал "1986".

P.P.S.
Lai arī šobrīd esmu sistēmanalītķis un programmētājs, esmu izglītots arī fizikā un enerģētikā ar darba pieredzi Ķeguma HES. Ir daudzi cilvēki (dažus es pazīstu personīgi), kuriem šajā jomā ir vairāk zināšanu un pieredzes nekā man. Diemžēl, viņi, atšķirībā no manis, neuzņemas paust savu viedokli publiski.

P.P.P.S.
Potenciāliem interesentiem atgādinu, ka es par mērenu samaksu savā pagalmā ļauju ierīkot kausētu torija sāļu kodolreaktoru (nezinu gan, ko teiks kaimiņi ).