Čaiņiki un smirdinātāji

Mainoties videi, mainās arī noteikumi, kas tiek sabiedrībā tiek uzskatīti piemērotiem. Kad vairums dzīvoja attālās viensētās, svešiniekus bija pieņemts pamanīt un uzrunāt tiklīdz varēja sarunāties. Lielveikala kasiere, kas (laikam saskaņā ar uzņēmuma "cilvēcīgo" politiku) padod nogurušu labdienu katram nākamajam klientam, šķiet videi neatbilstoša.

Kad internets bija rets dārgums, ar ko varēja izcelties uz pārējo fona, bija labi visi līdzekļi, kas uzsvēra robežu starp internetam pieslēgtajiem un pārējiem. Neskatoties uz ilgstošo telekomunikāciju monopolu, sakari un internets ir kļuvuši par diezgan ikdienišķu lietu. Arvien plašāk izmantojot klēpjdatorus un mazākas ierīces, mēs vēlamies pieslēgties internetam arī bez vada.

Pateicoties Bila un Melindas Geitsu fondam, Wi-Fi bezvadu internets (komplektā ar gļukainiem Windows datoriem) jau vairāk kā gadu ir pieejams visās Latvijas publiskajās bibliotēkās. Lauku bibliotēkas ir kļuvušas par civilizācijas centriem, kur apgrozās novada progresīvākā publika pat tad, kad bibliotēka ir slēgta, jo radioviļņi spēj pārvarēt ne tikai juridiskos, bet arī fiziskos šķēršļus skat. piemēru.

Bet dažkārt nav vajadzīga pat bibliotēka. Pietiek tikai ar kaimiņiem. 

Vecās IT pasaules pārstāvji anonīmi pieejamo tīklu saimniekus sauc par "čaiņikiem" ¹, muļķiem, u.tml., jo tie neprot "nodrošināt" savu tīklu. Bet vai šādām nievām ir vērā ņemams pamats?

1. Viens no riskiem ir tas, ka anonīmi pieejamā bezvadu tīklā var redzēt tīklam pieslēgto Windows datoru koplietojamās mapes. Bet tā ir Windows datoru nevis bezvadu tīkla problēma. Ceru, ka anonīmi pieejamo tīklu saimnieki savos datoros izmanto Linux, nevis Windows. 
2. Bezvadu tīkla kopējo jaudu kopīgi sadala visi lietotāji, ieskaitot "anonīmos/nelegālos". Bet jautājums ir — cik daudzi paļautos uz tīklu, kam nav nekādu garantiju? Vairumā gadījumu tie ir reti viesi (kā es), kas pieņem to, kas ir. Bet, ja nepieciešams garantēts serviss, būtu tikai apsveicami, ja kaimiņi kooperētos. 
3. Bezvadu tīkli ir nedroši. Resursu "sargātājiem" derētu zināt, ka ne tikai WEP, bet arī WPA paroles var uzlauzt vienkārši ierakstot un atskaņojot no citiem datoriem noklausīto tīkla plūsmu. Ja pieslēgumi ir atļauti tikai konkrētām MAC adresēm, uzlaušana ir nedaudz piņķerīgāka (jo vienā tīklā vienlaicīgi nedrīkst būt vairākas neunikālās MAC adreses), tomēr tik un tā ir veicama dažu minūšu laikā. Tāpēc, ja ir nepieciešama droša datu izmantošana, pat progresīvi IT uzņēmumi izmanto tikai vadu datu pārraides tīklus.

Kā "klasisks" sliktais piemērs varētu būt Latvijas Universitātes galvenā ēka, kurā ir vismaz četri bezvadu tīkli (t.i. "redzami" bezvadu tīkli, par kuru esamību tīkla iekārtas ik pa laikam paziņo par sevi ēterā), bet tikai viens no tiem ir neaizsargāts. Un tad, kad tam pieslēdzas, lai izmantotu tīmekli ir jāreģistrējas starpniekserverī, ko var izmantot tikai LU studenti. Vai tiešām LU tīkls ir tik pārslogots, ka jāizmanto tādi "atšūšanas" paņēmieni? Ja bezvadu tīkla atšūšanas paņēmieni ir piemēroti datu aizsardzības nolūkos, tad kāpēc vispār ir vajadzīgs bezvadu tīkls? Tā kā esošo tīkla lietotāju skaits ir būtiski ierobežots, nebrīnīšos, ka "drošo" tīklu skaits šajā ēkā tikai pieaugs, jo, ievērojot esošās "tradīcijas", katrai jaunai lietotāju grupai ir vēlme veidot jaunu "tikai sev pieejamu tīklu".

Bet jautājums ir arī par to, vai ir "pieklājīgi" darbināt bezvadu tīklu, kas netiek pietiekami izmantots.

Ja pa vadu plūst augstfrekvences maiņstrāva, tas darbojas kā viļņvads no kura elektromagnētiskais signāls praktiski neizlien. Bezvadu datu pārraides tīkls savukārt ir paredzēts izplatīšanai, bet elektromagnētiskais starojums ir tāds pats piesārņojums kā troksnis vai smaka. Vai Jūs vēlētos dzīvot skaļā un smirdīgā vietā nesaņemot par to nekādu kompensāciju? Visticamāk nē, bet daudzdzīvokļu mājās nākas. Protams, daudzi apgalvos, ka radioviļņi atšķirībā no trokšņa vai smakas ir nemanāmi, bet tas nenozīmē, ka nav nekādas ietekmes. Cilvēka jūtība pret radioviļņiem vēl arvien tiek pētīta, tomēr galējie stāvokļi ir visnotaļ skaidri.

1. Cilvēku slimībās un nāvē nevaino pastāvīgo Zemes magnētisko vai elektrisko lauku. Tāpēc uzskata, ka nemainīgs magnētiskais vai elektriskais lauks, kas nepārsniedz dabā sastopamo ir nekaitīgs.
2. No otras puses, katrs, kas izmantojis mikroviļņu krāsni zina, ko var panākt ar pietiekami jaudīgu mainīgu lauku.

Bezvadu datu pārraides tīklu iekārtas (ne tikai Wi-Fi, bet arī radio un mobilie telefoni, kameras, pultis u.tml.) ir kaut kur pa vidu starp Zemi un mikroviļņu krāsns iekšpusi.

To, ka smēķēšana ir kaitīga zinājām jau sen, tomēr, lai to zinātniski pierādītu, bija nepieciešami 50 gadi. Ir cerība, ka mūsu izmantoto iekārtu radiostarojums nav tik ļauns kā smēķēšana, lai gan nesen tika pierādīts, ka spēcīgs magnētiskais lauks spēj būtiski mainīt cilvēka uzvedību.

Tāpēc ierosinu sekojošus jaunās viscaur-bezvadu-tīklotās uzvedības normas (kam ir vēlme, to var apaudzēt ar standartiem, noteikumiem, likumiem u.tml.):

1. ^ Tējkanna krievu val.