Nobeigums: Dzīve pēc revolūcijas

Kā izskatīsies programmatūras pasaule kad pāreja uz atvērto kodu būs pabeigta?

Daži programmētāji uztraucas, ka pāreja uz atvērto kodu devalvēs vai iznīcinās viņu profesiju. Šo izplatīto murgu es saucu par "Atvērtā koda pastardienas'' scenāriju. Tas sākas ar to, ka programmatūras tirgus vērtība nokrītas līdz nullei, jo viss ir pieejams kā bezmaksas kods. Lai nodrošinātu programmatūras izstrādi, izmantošanas vērtība nepiesaista pietiekami daudz pasūtītāju. Komerciālā programmatūras industrija sabrūk. Programmētāji cieš badu, vai arī pamet šo nozari. Pastardiena pienāk, kad pati atvērtā koda kultūra (kas atkarīga no šo nabagu brīvā laika) sabrūk, neatstājot nevienu kas varētu kompetenti programmēt. Visi mirst. Ak, kādas šausmas!

Mēs esam apskatījuši virkni apstākļu, kāpēc tas nenotiek. Pirmkārt, tāpēc, ka vairumam programmētāju algas nav atkarīgas no programmatūras pārdošanas vērtības. Bet visvairāk ir nepieciešams uzsvērt, šo — kad jūs pēdējo reizi redzējāt programmatūras izstrādes grupu, kurai darāmā nebija vairāk kā tie spēja izdarīt? Strauji mainīgajā pasaulē, arvien sarežģītākajā un informācijas centrētajā ekonomikā — vienmēr būs pietiekami daudz darāmā un veselīgs pieprasījums pēc cilvēkiem, kas māk ar datoriem darīt lietas. Un nav svarīgi cik daudz laika un noslēpumu viņi atdos par velti.

Lai pārbaudītu programmatūras tirgu, būs ļoti noderīgi sakārtot programmatūras veidus pēc tā, cik pilnīgi tās piedāvātais pakalpojums ir aprakstīts ar atvērtiem tehniskiem standartiem. Tas labi parāda to, cik lielā mērā par plašpatēriņa preci ir kļuvis programmatūru atbalstošais serviss.

Šis sakārtojums apmēram atbilst tam, ko cilvēki parasti domā ar "lietojumprogramma" (vispār nepārdodams, vājš vai neeksistējošs tehniskais standarts), "infrastruktūra" (pārdodami servisi, precīzi standarti), "starpprogrammatūra" (middleware, daļēji pārdodams; efektīvi, bet nepilnīgi tehniskie standarti). Šīs paradigmas piemēri 2000. gadā būtu teksta redaktors (lietojumprogramma), TCP/IP steks (infrastruktūra), un datu bāzu dzinējs (starpprogrammatūra).

Ieņēmumu analīze, ko mēs pirms tam veicām, liek domāt, ka infrastruktūra, lietojumprogrammas un starpprogrammatūra tiks transformētas dažādi un parādīs dažādus līdzsvaru atvērtā un slēgtā koda attiecībā. Tika arī proponēts, ka atvērtā koda izplatība konkrētā programmatūras jomā būs atkarīga no tā, cik būtiska tajā ir tīkla izmantošana, kādas ir atteikumu izmaksas, un kādā mērā programmatūra ir biznesa kritiska vērtība.

Mēs varam riskēt izteikt dažas prognozes, pielietojot šos novērojumus nevis individuāliem produktiem, bet gan veseliem programmatūras segmentiem. Un tātad:

Infrastruktūra (Internets, tīmeklis, operētājsistēmas, un komunikāciju programmatūras zemākie līmeņi, kam nepieciešams pārkāpt atsevišķu konkurējošu partneru robežas) praktiski viss būs atvērtais kods, ko kopīgi uzturēs lietotāju koncorcijs ar pelnošu izplatīšanas/uzturēšanas ekipējumu, līdzīgi kā to šobrīd dara Red Hat.

Unikālas lietojumprogrammas, lielākoties paliks slēgtas. Būs apstākļi, kuros neatklāta algoritma vai tehnoloģijas izmantošanas vērtība būs pietiekami augsta (un ar neuzticamību saistītās izmaksas būs pietiekami zemas, bet ar iespējamu monopolu saistītie riski pietiekami pieņemami), lai patērētāji turpinātu maksāt par slēgtu programmatūru. Visticamāk, tas saglabāsies atsevišķu tirgus vertikālo segmentu programmatūrā, kur tīkla efekts ir vājš. Mūsu agrāk minētais kokzāģētavas piemērs ir viens no tādiem; biometriskās identifikācijas sistēmas, kā tas šķiet no 1999. gada perspektīvas, varētu būt otrs piemērs.

Starpprogrammatūra (tādas kā datu bāzes, izstrādes rīki, vai lietojumu protokola augstākais līmenis) būs dažāds. Tas, vai starpprogrammatūra tieksies uz atvērto, vai slēgto kodu, būs atkarīgs no atteikumu izmaksām, jo augstākas atteikumu izmaksas radīs tirgus spiedienu lielākai atvērtībai.

Lai pabeigtu ainu, tomēr ir jāpiezīmē, ka ne lietojumprogramma, ne starpprogrammatūras kategorija nav absolūti stabila kategorija. Agrāk jau redzējām, ka atsevišķas programmatūras tehnoloģijas savā dzīves ciklā kļūst no pamatoti slēgtām uz pamatoti atvērtām. Šī pati tendence ir spēkā kopumā.

Lietojumprogrammas tiecas kļūt par starpprogrammatūru, tiklīdz tiek izstrādāti un ieviesti standartizēti paņēmieni, kuru uzturēšana var kļūt par preci. (Piemēram, datu bāzes, kļuva par starpprogrammatūru, kad SQL atdalīja klientu no dzinējiem.) Kad starpprogrammatūras servisi ir kļuvuši par preci, tiem savukārt būs tendence kļūt par atvērtā koda infrastruktūru — un šādus pārejas procesus mēs tieši tagad varam novērot.

Nākotnē, kurā pastāv atvērtā koda konkurence, mēs varam paredzēt, ka praktiski jebkuras programmatūras liktenis būs vai nu mirt, vai kļūt par atvērtā koda infrastruktūras daļu. Lai arī šī ir nepatīkama ziņa uzņēmējiem, kas vēlas mūžīgi ievākt renti par slēgto kodu, tā saka, ka programmatūras industrija kopumā nodrošinās uzņēmējdarbību, jo augšējā (lietojumu) līmenī nepārtraukti atvērsies jaunas nišas, un slēgto intelektuālo tiesību monopoli pastāvēs tikai tik ilgi, līdz šī produktu kategorija kļūs par infrastruktūru.

Visbeidzot, protams, šis līdzsvars būs izdevīgs programmatūras patērētājiem, kas vada šo procesu. Arvien vairāk un vairāk augstas kvalitātes programmatūra būs pieejama pastāvīgai izmantošanai un būvēšanai, tā vietā lai tiktu pārtraukta, vai ieslēgta kāda seifā. Tātad Keridvenas maģiskais katls patiesībā ir pārāk vāja metafora — jo pārtika tiek apēsta vai sapūst, kamēr programmatūras resursi ir potenciāli mūžīgi. Brīvais tirgus tā plašākajā brīvības nozīmē atļaut visas nekontrolētās darbības — vai tā būtu tirgošanās vai dāvanas, nepārtraukti ražojot programmatūru, kas noder jebkuram.