Veiksmīgā kopēšana

Ganību traģēdija šobrīd nav piemērojama atvērtā koda izstrāde, bet tas nozīmē, ka nevaram šaubīties, vai šodienas atvērtā koda impulss ir ilgtspējīgs. Vai galvenie spēlētāji neaizmuks no sadarbības, tiklīdz to akcijas celsies?

Šo jautājumu var uzdot vairākos līmeņos. Mūsu "Ganību komēdijas" antistāsts tiek balstīts uz argumentu, ka individuāla ieguldījuma vērtību ir grūti pārvērst naudā. Bet šim argumentam attiecībā pret kompānijām, kam jau ir izveidota atvērtā koda ienākumu plūsma (piemēram, Linux izplatītājiem), ir daudz mazāks spēks. Viņu ieguldījums katru dienu tiek pārvērsts naudā. Vai viņu šodienas sadarbības loma ir stabila?

Šī jautājuma izpēte noved mūs līdz dažām interesantām atvērtā koda programmatūras ekonomikas atziņām šodienas reālajā pasaulē — par to, ko patiesībā pakalpojumu industrijas paradigma nozīmē nākotnes programmatūras industrijā.

Praktiskā līmenī, piemērojot to atvērtā koda kopienai kāda tā ir šobrīd, šis jautājums tiek formulēts divos dažādos veidos. Viens: vai Linux sadalīsies? Bet otrs: vai Linux kļūs par dominējošo, kvazi-monopolistisku spēlētāju?

Ja pieņem, ka Linux sadalīsies, vēsturiskā analoģija mūs atgriež laikā ar patentēto Unix piegādātāju uzvedību 1980.tajos gados. Neskatoties uz bezgalīgām runām par atvērtiem standartiem, neskatoties uz daudzām aliancēm, konsorcijiem un vienošanām, patentētais Unix sabruka gabalos. Izplatītāju vēlme atšķirt savu produktu, pievienojot un modificējot operētājsistēmas iespējas, bija spēcīgāka, kā viņu interese audzēt kopējo Unix tirgu uzturot savietojamību (attiecīgi samazinot gan ieejas barjeru neatkarīgiem programmatūras izstrādātājiem, gan klientu kopējās uzturēšanas izmaksas).

Tā notikt ar Linux ir diezgan neiespējami tamdēļ, ka visi izplatītāji ir spiesti strādāt ar kopīgu atvērtā koda bāzi. Praktiski nevienam no viņiem nav iespējams uzturēt atšķirības, jo licences, ar kurām Linux kods ir izstrādāts, efektīvi pieprasa dalīties kodā ar visiem iesaistītajiem. Tajā brīdī, kad kāds izplatītājs izstrādā kādu iespēju, visi konkurenti var brīvi to klonēt.

Tā kā visi iesaistītie to saprot, neviens pat nedomā izdarīt tādus manevrus, kas sadalīja patentēto Unix. Tā vietā Linux izplatītāji ir spiesti sacensties tā, kas patiešām dod labumu patērētājiem un tirgum kopumā. Tas ir — viņi ir spiesti konkurēt ar servisu, uzturēšanu, un viņu dizains vinnē, ja uzstādīšanas un lietošanas saskarne tiek vienkāršota.

Kopīga koda bāze novērš arī monopolizēšanas iespēju. Kad Linux lietotāji par to satraucas, vārds, kas parasti tiek piesaukts ir "Red Hat'' — lielākais un veiksmīgākais Linux izplatītājs (ar apmēram 90% tirgus ASV). Bet jāatzīmē ka dažas dienas pēc 1999. gada maija paziņojuma par Red Hat ilgi gaidīto 6.0 laidienu — pirms vēl tika uzsākta Red Hat CD-ROM piegāde, laidiena attēlus, paņemtus no Red Hat publiskā FTP servera sāka reklamēt grāmatu izdevēji un vairāki CD-ROM izplatītāji par cenu, kas zemāka par Red Hat kataloga cenu.

Red Hat pats par to matus neplēsa, jo tā dibinātāji ļoti labi saprot, ka viņu produkta biti viņiem nedrīkst un nevar piederēt; Linux kopienas sociālās normas to aizliedz. Kā pēdējo dienu tulkojumu Džona Gilmora (John Gilmore) slavenajam novērojumam, ka Internetā cenzūru uztver kā bojājumu un meklē ceļus tās apiešanai, veiksmīgi var teikt, ka arī Linux hakeru kopiena kontroles mēģinājumus uztver kā bojājumus, un meklē ceļus tās novēršanai. Red Hat mēģinājumi protestēt par tās jaunākā produkta klonēšanu pirms oficiālās izlaišanas, nopietni mazinātu iespējas nākotnē gūt labumu no izstrādātāju kopienas.

Iespējams, šobrīd svarīgākais ir tas, ka programmatūras licences, kas izskaidro šīs kopienas normas obligātā juridiskā formā efektīvi aizliedz Red Hat monopolizēt pirmkodu, uz kuru ir balstīts viņu produkts. Vienīgā lieta, ko viņi var pārdot ir zīmols/pakalpojumi/atbalsts cilvēkiem, kas brīvi izvēlas viņiem par to maksāt. Šis nav konteksts, kurā iezemētos plēsīgā monopola iespējas.