Kad būt atvērtam un kad slēgtam

Esam apskatījuši biznesa modeļus, kas atbalsta atvērtā koda izstrādi, un varam uzdot vispārīgu jautājumu, kad ir ekonomiski izdevīgi būt atvērtam kodam, un kad — slēgtam. Vispirms, mums jābūt skaidram, ka izmaksas galu galā būs jebkurai stratēģijai.

Kādas ir gala izmaksas?

No vienas puses, slēgtā koda pieeja ļauj jums gūt ienākumus no jūsu slepenajiem bitiem. No otras puses, tas liedz jums patiesi neatkarīgas vienranga apskates iespējas. Atvērtā koda pieeja rada neatkarīgas vienranga apskates iespējas, bet liedz gūt ienākumus no slepenajiem bitiem.

Slepeno bitu izmaksas tradicionālajam programmatūras izstrādes biznesam ir labi zināmas. Līdz pat nesenam laikam, neatkarīgas vienranga apskates izmaksas nebija īpaši novērtētas. Linux operētājsistēma tomēr dod mums zināmu skolu, ko,  iespējams, no Interneta un citām programmatūras izstrādes nozarēm, mums vajadzēja apgūt jau daudzus gadus atpakaļ:

Tāpēc konkurējošā tirgū pasūtītāji, meklējot uzticamību un kvalitāti, atalgo tos programmatūras izstrādātājus, kas iet atvērtā koda ceļu un zina, kā uzturēt ienākumu plūsmu no pakalpojumiem, pievienotās vērtības un programmatūras sekundārajiem tirgiem. Tieši tas ir apbrīnojamais Linux veiksmes fenomens, kas 1996. gadā sākās no nekā un 2000. gada vidū kļuva par otro populārāko serveru operētājsistēmu (un daži pārskati rāda, ka patiesībā tie pārspēja Microsoft daļu 2000. gada beigās). 1999. gada sākumā IDC prognozēja, ka līdz 2003. gadam Linux pieaugums būs ātrāks, kā visām citām operētājsistēmām kopā, un līdz pat šim brīdim tas ir spēkā.

Praktiski tikpat svarīgas kā atvērtā koda izmaksas, ir tā iespējas atbalstīt atvērtus standartus un veidot tirgus ap tiem. Dramatiskais interneta pieaugums ir lielu pateicību parādā faktam, ka TCP/IP protokols nevienam nepieder; un nevienam nav patentētas atslēgas Interneta standarta kodola slēgšanai.

TCP/IP un Linux veiksmes tīkla efekts ir pietiekami skaidrs un novērš jautājumus par uzticamību un simetriju. Potenciāli iesaistītās puses kopīgai infrastruktūrai pamatoti uzticas vairāk, ja redz, kā infrastruktūra ir brīva līdz pat pamatiem, un dod priekšroku tādai infrastruktūrai, kurā visiem dalībniekiem ir līdzvērtīgas tiesības, nevis tādai, kurā kādam ir privileģētas tiesības iekasēt maksu vai uzspiest kontroli.

Tomēr nav obligāti pieņemt, ka, lai nodrošinātu simetriju, tīkla efekts ir svarīgs jautājums arī programmatūras patērētājiem. Vienkārši neviens programmatūras patērētājs nesasaista sevi ar piegādātāja kontrolētu monopolu un atkarību no slēgtā koda, ja ir pieejama atvērtā koda alternatīva ar pieņemamu kvalitāti. Šis arguments iegūst spēku, līdz programmatūra kļūst par arvien kritiskāku patērētāja biznesu — jo svarīgāks tas ir, jo vairāk patērētājs necietis ārēja dalībnieka kontroli.

Tam ir arī otra puse. Ekonomisti zina, ka vispārīgā gadījumā asimetriski pieejama informācija tirgum liek darboties slikti. Labāka kvalitāte aizmirstas, jo izdevīgāk iekasēt naudu, izmantojot priviliģēto informāciju, nekā investēt labāka produkta ražošanā. Vispārīgā gadījumā tas atbilst ne tikai programmatūrai — noslēpumi vispār ir kvalitātes ienaidnieks.

Visbeidzot, svarīgas pasūtītāja atvērtā koda izmaksas ir saistītas ar to, lai tas būtu nākotnes drošs. Ja kods ir atvērts, pasūtītājs var būt drošs, ka viņam ir alternatīva, ja piegādātājs paliek pārāk uzpūtīgs ¹. Īpaši svarīgi tas ir iekārtu iesaldēšanā, jo aparatūrai mēdz būt īss dzīves cikls, bet efekts ir daudz vispārīgāks un parādās kā jebkura veida atvērtā koda papildu vērtība.

Kā rīkoties?

Ja ieņēmumi no slepenajiem bitiem ir lielāki, kā peļņa no atvērtā koda, slēgtajam kodam ir ekonomiska vērtība. Ja peļņa no atvērtā koda ir lielāka, kā ieņēmumi no slepenajiem bitiem, ir vērts pāriet uz atvērto kodu.

Pats par sevi, tas ir triviāls novērojums. Tas kļūst netriviāls, kad mēs pamanām, ka kopējie ieņēmumi no atvērtā koda ir grūtāk izmērāmi un prognozējami, kā maksa par slepeniem bitiem. Un jāņem vērā , ka ieņēmumi no atvērtā koda drīzāk ir nenovērtēti, kā pārvērtēti. Patiesi, pirms vadošais pasaules bizness sāka pārvērtēt savus pieņēmumus sekojot Mozilla koda izlaišanai 1998. gada sākumā, atvērtā koda ieņēmumi ļoti bieži tika nepareizi pieņemti kā nulle.

Tād kā mēs varam aprēķināt atvērtā koda ieņēmumus? Vispārīgā gadījumā tas ir sarežģīts jautājums, bet mēs varam rīkoties, kā ar jebkuru nākotnes paredzēšanas problēmu. Mēs varam novērot gadījumus, kuros atvērtais kods ir bijis veiksmīgs vai neveiksmīgs. Mēs varam mēģināt vispārināt to uz modeli, kas dod vismaz kvalitatīvu priekšstatu par priekšnoteikumiem, kuros atvērtais kods kopumā investoram vai biznesam, kas cenšas palielināt ieņēmumus, sola uzvaru. Tad mēs atkal varam pievērsties datiem un precizēt modeli.

No analīzes, kas sniegta Katedrāle un tirgus mēs varam sagaidīt, ka atvērtais kods dos lielu peļņu tur, kur: (a) uzticamība/stabilitāte/mērogojamība ir kritiska, un (b) dizaina un implementācijas pareizību nav iespējams pārbaudīt citiem veidiem, kā tikai ar neatkarīgām vienranga apskatēm. (Otrais kritērijs ir spēka praktiski jebkurai netriviālai programmatūrai.)

Programmatūrai kļūstot patērētājam arvien kritiskākai, patērētājs vēlas izbēgt no piegādātāja monopola, un tā palielina viņa interesi par atvērto kodu (un tādējādi aug tirgus konkurences vērtība piegādātājiem kļūt atvērtiem). Tādējādi nākamais kritērijs, kas virza uz atvērto kodu, ir (c) programmatūra kļūst par biznesam kritisku kapitāla vērtību (kā piemēram daudzos korporatīvos biznesa vadības sistēmu nodaļās).

Lietojumprogrammu apgabalā esam novērojuši, ka atvērtā koda infrastruktūra veido uzticību un vienlīdzību, kas laikam ejot, piesaista arvien vairāk patērētāju, un veicina tos atteikties no slēgtā koda infrastruktūras. Parasti ir labāk, ja pieder mazāka daļa no šāda ātri augoša tirgus, kā lielāka daļa no slēgta un stagnējoša tirgus. Attiecīgi infrastruktūras programmatūrai visuresošs atvērtais kods ilgtermiņā nesīs peļņu ticamāk, kā slēgtais kods ar intelektuālo tiesību aizsardzību.

Patiesībā potenciālo pircēju iespēja novērtēt piegādātāja stratēģijas nākotnes sekas un viņu nepatika pieņemt piegādātāja monopolu noved pie spēcīga ierobežojuma; bez jau esošas nospiedošas tirgus daļas, jūs varat izvēlēties vai nu atvērtā koda visuresamības spēli, vai tiešo ienākumu slēgtā koda spēli, bet ne abus. (Šī principa analoģijas ir redzamas visur. Piemēram, elektronikas tirgū, kur patērētāji parasti nevēlas pirkt vienīgā avota dizainu.) Šo gadījumu var parādīt arī mazāk negatīvi: tur, kur tīkla efekti (iespējamie tīkla paplašinājumi) dominē, atvērtais kods visticamāk ir pareizā pieeja.

Mēs varam apkopot šo loģiku novērojot, ka atvērtais kods lielāku ienākumu gūšanai izskatās veiksmīgāks par slēgtā koda programmatūru, ja (d) tiek nodibināta vai tiek sekmēta kopīgu apstrādes un komunikāciju infrastruktūru.

Nobeigumā mēs varam atzīmēt, ka unikālu vai ļoti specifisku pakalpojumu piegādātājiem ir lielāka motivācija baidīties, ka konkurenti kopēs viņu metodes, kā tiem pakalpojumu piegādātājiem, kuru kritiskie algoritmi un zināšanu bāzes ir labi zināmas. Attiecīgi, atvērtais kods visticamāk dominēs, ja (e) atslēgas metodes (vai funkcionālie ekvivalenti) ir daļa no kopējām ražošanas zināšanām.

Internet kodola programmatūras Apache un Linux implementācijas kā standarta Unix API ir spilgtākie piemēri visiem pieciem kritērijiem. Šī tirgus evolūcijas ceļš labi parādās kā datu pārraides tīklu konverģence uz TCP/IP protokolu 1990. gadu vidū, pēc tam, kad piecpadsmit gadus neveiksmīgi tika mēģināts ieviest slēgto protokolu DECNET, XNS, IPX u.c. impērijas.

No otras puses, atvērtais kods izskatās nepiemērots tām kompānijām, kurām ir tiesības uz unikālu vērtību ģenerēšanas programmatūru (tomēr, pilnība izpildoties kritērijam (e)), kas ir (a) relatīvi nejūtīgs uz traucējumiem, un ko (b) ir iespējams viegli pārbaudīt savādāk, kā izmantojot neatkarīgu vienranga apskati, un kas nav (c) biznesa kritisks, un kura vērtības būtiski netiek palielināta ar (d) tīkla efektu un visuresamību).

Kā viens no spilgtiem piemēriem varētu būt gadījums 1999. gada sākumā, kad man man vaicāja "vai mums jāpāriet uz atvērto kodu?" kompānija, kas kokzāģētavām aprēķināja zāģēšanas veidus, lai no baļķa iegūtu maksimālu daudzumu zāģmateriāla. Mans ieteikums bija "Nē". Vienīgais, kritērijs, kas izpildās šāda veida programmatūrai ir (c), bet ja nepieciešams, pieredzējis operators to var noteikt arī pats.

Ievērojiet, ka mana atbilde būtu pavisam cita, ja zāģēšanas veidu kalkulatoru izstrādātu zāģētavas iekārtu ražotājs. Šajā gadījumā koda atklāšana varētu palielināt vērtību citām viņi pārdotajām saistītajām iekārtām. Ņemiet vērā arī to, ka, ja kāds atvērtā koda zāģēšanas aprēķina kalkulators jau eksistētu (iespējams tas, ko rakstījis zāģēšanas iekārtu izgatavotājs), slēgtā koda produktam būtu nopietnas grūtības ar to konkurēt — ne tik daudz cenas dēļ, cik tāpēc, ka lietotāji labprāt pieņemtu atvērtā koda priekšrocības pielāgošanā viņu vajadzībām un citas iespējas.

Svarīgi ir tas, ka noteikta programmatūras produkta vai tehnoloģijas atrašanas šajās skalās laika gaitā mainās, kā mēs to redzēsim no tālāka piemēra analīzes.

Doom piemēra analīze

id Software vispārdotākā produkta — Doom vēsture labi parāda veidu, kā tirgus spiediens un produkta evolūcija radikāli izmaiņa ieņēmumus, ko dod atvērtais kods attiecībā pret slēgto kodu.

Kad 1993. gada beigās Doom tika izlaists pirmo reizi, tā pirmās personas reālā laika animācija bija absolūti unikāla (kas ir absolūts (e) kritērija pretmets). Vēl daudzus mēnešu pēc tam neviens nevarēja izdomāt, kā tik satriecoši vizuālie efekti (tālu pārsniedzot plakanās pasaules animāciju tā priekštecī Wolfenstein 3D) tika sasniegti ar tā laika ne pārāk jaudīgajiem procesoriem. Šie slepenie biti bija tā vērti, lai tos pārdotu par ļoti nopietnu samaksu. Ieņēmumu potenciāls no atvērtā koda bija ļoti mazs. Kā viena spēlētāja spēle programmatūra (a) radīja pieņemami zemas izmaksas atteikuma gadījumā, (b) nebija ļoti grūti pārbaudāma, (c) nevienam patērētājam nebija biznesa kritiska, (d) neguva nekādu labumu no tīkla efekta. Tam, ka Doom bija slēgtais kods, bija absolūts ekonomiskais pamats.

Tomēr tirgus ap Doom nestāvēja uz vietas. Potenciālie konkurenti izgudroja animācijas tehnikas funkcionālos ekvivalentus, un sāka parādīties citi "pirmās personas šaujamgabali" kā, piemēram, Duke Nukem. Līdzko šīs spēles iegrauzās Doom tirgus daļā, peļņa, kas tika iekasēta no slepenajiem bitiem, samazinājās.

No otras puses, centieni palielināt tirgus daļu noveda pie jauniem tehniskiem izaicinājumiem — labāka uzticamība, jaunas spēles iespējas, lielāka lietotāju bāze un dažādas platformas. Līdz ar daudzlietotāju "spēli līdz nāvei" un Doom spēlēšanas servisu parādīšanos, tirgus sāka rādīt būtisku tīkla efektu. Tas viss prasīja papildu programmētāju darbu, ko id Software labprātāk vēlējās ieguldīt nākamās spēles izstrādē.

Kopš laika, kad spēle tika izlaista pirmo reizi, id uz tehnisko specifikāciju publicēšanu, kas cilvēkiem palīdzētu veidot spēles datu objektus, raudzījās daudz savādāk. Viņi šad tad tieši kontaktējās ar hakeriem, atbildot uz specifiskiem jautājumiem vai arī paši izdeva savu tehnisko dokumentāciju. Viņi arī veicināja jaunu Doom datu izplatību Internetā.

Tehniskās un tirgus tendences palielināja ieņēmumus, ko varētu dot koda atklāšana; Doom specifikāciju atklāšana un trešo pušu pieslēgmoduļu izstrādes veicināšana palielināja spēles izmantošanas vērtību un radīja vērtīgu sekundāro tirgu. Tajā brīdi ieņēmumu līknes krustojās un id bija ekonomiski racionāli pāriet uz peļņas gūšanu no šī sekundārā tirgus (ar tādiem produktiem kā spēļu scenāriju antoloģijas) un tāpēc atvērt Doom pirmkodu. Drīz pēc tam, tas arī notika. Pilns Doom pirmkods tika izlaists 1997. gada beigās.

Zināt, kad atvērt

Doom gadījums ir interesants, jo tā nav ne operētājsistēma, ne komunikāciju/tīkla programmatūra; tāpēc tas ir pietiekami tāls no acīmredzamām atvērtā koda veiksmēm. Patiesi, Doom dzīves cikls, kas noslēdzas ar ieņēmumu līkņu krustošanos, varētu kļūt par tipisku mūsdienu programmatūras koda ekoloģiju — piemērs, kurā komunikācijas un sadalīta apstrāde kopā rada nopietnas robustuma/uzticamības/mērogojamības problēmas, kuras var atrisināt tikai ar vienranga apskatēm, un bieži izmaina robežas gan starp tehniskajām vidēm, gan konkurējošiem partneriem (un visiem uzticamību un simetrijas jautājumiem, kas no tā izriet).

Doom attīstījās no solo uz tīkla spēli. Pakāpeniski tīkla efekts kļūst par svarīgu faktoru. Līdzīgas tendences ir redzamas pat visneveiklākajās biznesa lietojumprogrammās, piemēram, ERP sistēmās biznesa tīklam intensificējoties starp piegādātājiem un pasūtītājiem. Protams, tie netieši kopē kopējo pasaules tīmekļa arhitektūru. Tas nozīmē, ka praktiski jebkur atvērtā koda ieņēmumi nepārtraukti pieaug.

Ja esošās tendences turpināsies, galvenais programmatūras tehnoloģiju un produktu pārvaldības izaicinājums tuvākajā gadsimtā būs zināt, kad atvērt — kad ļaut slēgtam kodam kļūt par atvērtā koda infrastruktūru, lai izmantotu vienranga apskates efektu, un iegūtu lielāku peļņu no pakalpojumiem un citiem sekundārajiem tirgiem.

Peļņa ir acīmredzams stimuls, kas liek nenokavēt krustpunktu pārāk tālu jebkurā virzienā. Bez tam, ir nopietns gaidīšanas risks, ja tiek nogaidīts pārāk ilgi, jūs izspiež kāds konkurents, kurš ielaužas šajā tirgus nišā agrāk.

Apsvērumu nopietnību norāda arī tas, ka gan lietotāji, gan izstrādātāji, kas var tikt iesaistīti atvērtā koda sadarbībā katram dotajam produktam ir ierobežoti, un komplektēšana tiecas apstāties. Ja no diviem ražotājiem viens atklāj konkurējošu kodu ar apmēram līdzvērtīgu funkcionalitāti pirmais, tam ir daudz lielākas iespējas piesaistīt vairumu lietotāju un labāk motivētos līdzizstrādātājus; otrajam būs jāsavāc atlikums. Vervēšana apstājas, kad lietotāji iepazīstas ar produktu un izstrādātāji sāk ieguldīt savu laiku kodā.

1. ^ Labs piemērs ir Oracle 2006. gada oktobrī uzsāktā iniciatīva uzturēt Red Hat Enterprise Linux ~2 lētāk kā Red Hat.