"Informācija vēlas būt brīva" mīts

Ir vēl viens mīts, vienāds un pretējs ar rūpnīcas modeļa maldiem, kas parasti apmulsina cilvēkus, kas domā par atvērtā koda ekonomiku. Tas ir mīts, ka "informācijas vēlas būt brīva". Tas parasti rodas no apgalvojuma, ka nulles vai niecīgas digitālās informācijas reproducēšanas izmaksas, nosaka, ka informācijas gala cenai arī vajadzētu būt nullei (vai arī ka ar dublikātiem pilns tirgus spiedīs tai būt nullei).

Daži informācijas veidi tiešām vēlas būt brīvi, jo zināmā mērā tās vērtība aug, jo vairāk cilvēku tai var piekļūt — tehnisko standartu dokumenti ir labs piemērs. Bet mīts, ka visa informācija vēlas būt brīva ir viegli sagraujams, ņemot vērā informāciju, ko dod privileģētas tiesības uz kādu īpašu precei — teiksim, karti ar apslēpto mantu, Šveices bankas konta numuru vai palīdzības pieprasījumu datora identifikatoram vai parolei. Pat ja pieprasījuma informācija var dublicēt ar nulles izmaksām, priekšmetu, kam to pieprasa — nevar. Tādējādi pieprasījuma informācija var pārmantot priekšmeta ne-nulles gala cenu.

Šo mītu mēs minam galvenokārt tāpēc, lai uzsvērtu, ka tas praktiski nav saistīts ar atvērtā koda ekonomiskajiem pakalpojumu argumentiem; kā mēs redzēsim vēlāk, tie tiklab varētu pastāvēt pieņemot, ka programmatūrai kā saražotai precei patiesībā ir nenulles vērtības struktūra. Mums tāpēc nav nepieciešamības ķerties pie jautājumu, vai programmatūrai "vajadzētu" būt brīvai, vai nē.