Ačgārnās ganības

Esam uzmetuši skeptisku skatu dominējošam modelim, tagad apskatīsim, vai mēs varam uzbūvēt citu — pragmatisku ekonomisku izklāstu, kas padara atvērtā koda sadarbību ilgtspējīgu.

Šī jautājuma izpēte ir nepieciešama dažādos līmeņos. Vienā līmenī mums ir nepieciešams izskaidrot indivīdu uzvedību, kas dod ieguldījumu atvērtajā kodā. Otrā mums nepieciešams saprast ekonomiskos spēkus, kas nodrošina atvērtā koda sadarbību, kā piemēram Linux vai Apache.

Vispirms mums ir jāatspēko izplatītais vecais modelis, kas traucē sapratnei. Katru reizi kad tiek skaidrota kooperatīva sadarbība, parādās Džereta Herdina (Garret Hardin) "Ganību traģēdijas" (Tragedy of the Commons) ēna.

Herdins liek mums iztēloties zaļas ganības zemnieku ciemā, kurās tiek ganīti lopi. Ganīšana noplicina ganības, izplēš zāli un atstāj dubļainus plankumus, un zemsedze atjaunojas ļoti lēni. Ja nav vienotu (un spēkā uzturētu) ganīšanas tiesību noteikumu, kas novērš pārlieku noplicināšanu, visi dalībnieki cenšas sadzīt savus lopus pēc iespējas vairāk un ātrāk, lai iegūtu maksimālu labumu pirms ganības ir pārvērtušās dubļu jūrā.

Daudziem cilvēkiem intuitīvi šķiet, ka tam atbilst jebkurš kooperatīvas sadarbības modelis. Ganību traģēdija patiesībā izceļ divas saistītas problēmas — viena ir pārlieku intensīva lietošana, un otra — nepietiekams nodrošinājums. No pieprasījuma puses ganības veicina lietošanas cīņu līdz galam — ekonomisti to sauc par publisko preču pārliekas nolietošanas problēmu. No piedāvājuma puses tās atalgo brīvos kovbojus, jo neveicina atsevišķu dalībnieku centienus investēt esošās vai jaunās ganībās.

Ganību traģēdija paredz tikai trīs iespējas. Viena ir dubļu jūra. Otra — kāds dalībnieks ciemata vārdā izveido un ar spēku ievieš atļauju sistēmu (komunistu risinājums). Trešais ceļš — sadalīt ganības, lai ciemata iedzīvotāji var nožogot savu gabaliņu, aizstāvēt un uzturēt (īpašuma tiesību risinājums).

Kad cilvēki šo modeli refleksīvi pielieto atvērtā koda sadarbībai, tai paredz īsu un nestabilu dzīvīti. Tā kā nav acīmredzama veida, kā nodrošināt programmētāju laika izmantošanas tiesības Internetā, šis modelis taisnā ceļā noved pie paredzējuma, ka ganības sabruks daudzos programmatūras gabaliņos, kas kļūs par slēgto kodu, un kopējā pūrā atgrieztais darbs strauji samazināsies.

Patiesībā ir empīriski pierādījies, ka tendence ir tieši pretēja. Atvērtā koda izstrādes tendences var tikt mērītas dziļumā un plašumā ar iesniegumu skaitu vienā dienā Metalab un SourceForge (vadošās Linux pirmkodu vietnes), vai freshmeat.net (vietne, kas paredzēta jaunu programmatūras laidienu sludinājumiem). Visu apjoms nepārtraukti un strauji pieaug. Skaidrs, ka "Ganību traģēdijā" ir kāda kritiska atšķirība, kas šim modelim neļauj skaidrot, kas patiesībā notiek.

Daļa no atbildes noteikti balstās uz faktu, ka programmatūru lietojot, tās vērtība nemazinās. Patiesi, izplatītas atvērtā koda programmatūras lietojums palielina tās vērtību, līdz ko lietotāji ievieš savus labojumus un iespējas (koda ielāpus). Šajās ačgārnajās ganībās, zāle aug garāka, kad tā tiek noganīta.

Tātad šī publiskā prece nevar tikt pārāk nolietota, un tas atrisina pusi no Hardina traģēdijas — pārāk nolietoto publisko preču problēmu. Tas neizskaidro, kāpēc atvērtais kods necieš no nepietiekama nodrošinājuma. Kāpēc gan cilvēki, kas pārzina atvērtā koda kopienu, neuzvedas kā brīvie kovboji, gaidot, ka cits izdarīs darbu viņu vietā, un (ja viņi to izdara paši) kāpēc gan viņi uzņemas ieguldīt šo darbu atpakaļ kopienā?

Viena daļa atbildes ir tajā, ka cilvēkiem nevajag tikai risinājumu, viņiem vajag risinājumu noteiktā laikā. Parasti nav iespējams paredzēt, kad kāds cits izdarīs tev nepieciešamo darbu. Ja kopējās izmaksas kļūdas labojumam vai iespējas pievienošanai potenciālais atbalstītājs var atļauties, viņš tajā iedziļināsies un to izdarīs (tas, ka visi citi šajā brīdi ir brīvie kovboji, kļūst mazsvarīgs).

Otra atbildes daļa balstās uz faktu, ka iespējamo tirgus vērtību maziem ielāpiem uz kopējā pirmkoda bāzes ir grūti noteikt. Pieņemsim, es esmu izlabojis kaitinošu kļūdu, un, pieņemsim, daudzi cilvēki saprot — labojumam ir naudas vērtība. Kā lai es savācu naudu no šiem cilvēkiem? Konvencionālie apmaksas veidiem ir pārāk lielas izmaksas, un tā patiesībā ir mikromaksājumu problēma.

Un vēl jo vairāk jānorāda, ka šo vērtību ne tikai ir grūti savākt, bet principā to ir grūti pat noteikt. Kā domu eksperimentu, pieņemsim, ka Internetā pastāv ideāla mikromaksājumu sistēma — droša, universāli pieejama, nulles izmaksas. Tagad pieņemsim, jūs esat uzrakstījis ielāpu ar nosaukumu "Dažādi Linux kodola labojumi". Kā jūs zināsiet, kādu cenu prasīt? Kā gan potenciālais pircējs, ielāpu vēl neredzējis, zinās, ka cena ir pamatota?

Šī mūsu problēma ir bezmaz kā greizā spoguļa attēls Haijeka (F. A. Hayek) "kalkulācijas problēmai" — tās risināšanai nepieciešama superbūtne, kas spētu gan noteikt ielāpu funkcionālo vērtību, gan būtu pietiekami uzticama, lai uzliktu atbilstošu cenu, kas veicinātu pārdošanu.

Diemžēl, ir totāls šādu būtņu trūkums, un ielāpa autoram J. Nejaušajam Hakerim ir tikai divas iespējas — sēdēt uz sava ielāpa, vai atdot to  par velti.

Sēdēšana uz ielāpa neko nedod. Patiesība tā rada nākotnes izmaksas, ko rada ielāpu sapludināšanas darbs ar pamatkodu katrā jaunā laidienā. Līdz ar to, kopējā šādas izvēles bilance ir negatīva (un reizināta ar ātro atvērtā koda projektu laidienu ciklu).

Teiksim pozitīvāk — atbalstītājs iegūst nododot ielāpa uzturēšanas izmaksas pirmkoda uzturētājiem un projekta grupai. Viņš iegūst arī tāpēc, ka pārējie nākotnē uzlabos arī viņa darbu. Visbeidzot, tā kā viņš negrib uzturēt ielāpu pats, viņam būs vairāk laika citām lietām un citiem pielāgojumiem, kas viņam varētu būt vajadzīgi. Tie paši apsvērumi, kas ielāpiem, atbilst arī veselām atvērtā koda pakotnēm.

Ielāpa atdošana kopējā pūrā var nedot neko, bet var arī veicināt citu savstarpēju darbību, tā atrisinot kādu no J. Nejaušā nākotnes problēmām. Šī acīmredzami altruistiskā izvēle patiesībā ir pietiekami savtīga spēļu teorijas izpratnē.

Analizējot šādu sadarbības veidu ir jāatzīmē, ka, lai arī pastāv brīvā kovboja problēma (darbs var tikt nenodrošināts sakarā ar naudai ekvivalentu kompensāciju), tā nav atkarīga no gala lietotāju skaita (skatīt pēcvārdu par šo diskusiju). Atvērtā koda projekta sarežģītība un komunikāciju izmaksas praktiski ir atkarīgas tikai no iesaistīto izstrādātājus skaita. Lielāks gala lietotāju skaits, kas nekad neskatās pirmkodu, neizmaksā praktiski neko. Tas var palielināt stulbu jautājumu skaitu projekta vēstkopās, bet to var relatīvi vienkārši risināt ar "Bieži uzdoto jautājumu" sarakstu un mierīgi ignorējot tos, kas acīmredzami jautājumus nav lasījuši (patiesībā abas šīs prakses ir tipiskas).

Vairāk kā jebkam citam, brīvā kovboja problēma atvērtajā kodā ir atkarīga no ielāpu iesniegšanas pretestības izmaksām. Potenciālais atbalstītājs ar mazu ieinteresētību kulturālā reputācijas spēlē (skat. Homesteading the Noosphere) naudas kompensācijas trūkuma dēļ var domāt — "Nav vērts iesniegt šo labojumu jo man vajadzēs satīrīt ielāpu, uzrakstīt izmaiņu žurnālu, un parakstīt FSF ¹ noteikumus...". Tādēļ atbalstītāju daudzums (un arī projekta veiksme) spēcīgi un proporcionāli korelē ar pārbaudījumiem, ko projekts uzliek katram atbalstītājam. Šādas pretestības izmaksas var būt gan politiskas, gan tehniskas. Es domāju, tas viss kopā izskaidro, kāpēc vaļīgā, amorfā Linux kultūra ir piesaistījusi ievērojami vairāk kooperatīvās enerģijas, kā daudz ciešāk un centralizētāk organizētā BSD darbība — un tāpēc Brīvās programmatūras fonda nozīme ir mazinājusies, Linux nozīmei pieaugot.

Tik tālu viss ir labi. Bet tas ir skaidrojums, ko J. Nejaušais Hakeris dara ar savu ielāpu, kad tas ir izveidots. Otra puse, kas mums ir ekonomiski jāizskaidro — kādēļ gan Nejaušais Hakeris rakstīja ielāpu, nevis strādāja ar slēgtā koda programmu, kas viņam atgrieztu pārdošanas vērtību? Kādi biznesa modeļi izveido nišas kurās var plaukt atvērtais kods?

1. ^ SF (The Free Software Foundation) Brīvās programmatūras fonds.