Operētājsistēmu Dižais urbis

Unix operētājsistēmu karu notikumos vienmēr ir bijis provokators kā Padomju Savienības armija. Vairums cilvēku to pazīst tikai pēc reputācijas, un šī reputācija, kā rāda Dilberta komiksi ir dažāda. Bet šķiet, ka vairums piekrīt, ka ja vien tā rīkotos vienoti un pārvērstos no lauksaimniecības zemes izniekotājiem un cietumnieku tūkstošu apsargiem par iekarotājiem, tie noslaucītu no zemes virsas jebkuru citu pretinieku. 

Neiegrimstot tehniskās detaļās ir grūti paskaidrot, kā gan Unix ir izpelnījies šādu cieņu. Iespējams, ka būtību var izskaidrot ar līdzību par urbjiem. 

Dižo urbi (Hole Hawg) ražo Milvoki instrumentu kompānija. Ja apmeklēsiet tipisku instrumentu veikalu, jūs ieraudzīsiet dažādus Milvoki urbjus, bet starp tiem nebūs Dižā urbja, jo mājas lietotājiem tas ir pārāk jaudīgs un dārgs. Dižajam urbim nav ierastā pistoles izskata, kāds tas ir lētajiem mājas lietotāju urbjiem. Tas ir metāla kubs, kam vienā galā ir rokturis, bet otrā urbja patrona. Metāla kubā atrodas nepieklājīgi spēcīgs motors. Lai nospiestu urbja slēdzi, pietiek ar rādāmpirkstu, bet ja vien neesat izcili stiprs, jūs nevarat novaldīt Dižo urbi ar vienu roku; tas nepārtraukti ir jātur ar abām rokām. Lai spētu pretoties Dižā urbja griezes momentam, var pievienot papildu rokturi (iekļauts komplektā), kuru ieskrūvē vienā metāla kuba sānā, atkarībā no tā, vai vēlaties turēt slēdzi ar labo vai kreiso roku. Rokturis nav eleganti un ergonomiski izveidots, kā tas ir mājas lietotāju modeļiem. Tas ir parasts pēdu garš galvanizētas caurules gabals ar vītni vienā galā un melnu gumiju otrā. Ja jūs to pazaudējat, jūs vienkārši dodaties uz vietējo būvmateriālu veikalu un nopērkat citu caurules gabalu. 

Astoņdesmitajos gados es strādāju celtniecībā. Kādu dienu viens celtnieks pieslēja kāpnes ēkas ārējai sienai un otrā stāva augstumā ar Dižo urbi sāka urbt sienā caurumu. Vienā brīdī urbis nedaudz iestrēga, bet sekojot dotajai komandai, tas turpināja griezties. Tas sāka tīt sev apkārt urbēju, un nogāza viņa kāpnes. Par laimi, viņš turpināja turēties pie urbja, kas bija ieurbts sienā, un karājās tajā tik ilgi, kamēr piesteidzās klāt citi un pieslēja atpakaļ viņa kāpnes. 

Es pats esmu izmantojis Dižo urbi un izurbis daudzus caurumus sienās tik viegli, kā blenderis sakapā kāpostu. Esmu arī urbis ar to sešcollīgus caurumus vecos skalu apmetuma pārsegumos. Es iestiprināju jaunu urbi ar zāģa lenti apkārt, un sāku urbt otrā stāva grīdu. Kad izurbu grīdu, turpināju urbt pārsedzi un pēc tam pirmā stāva griestus. Tur, kur mans mājas lietotāja urbis smilkstēja un iestrēga pie jebkura mazākā šķēršļa, Dižais urbis turpināja griezties ar trulu rotējošas planētas ietiepību. Kad urbis nedaudz ieķērās, Dižais urbis sāka griezt mani un iespieda manu roku starp rokturi un sienu, radot dažus nobrāzumus un milzīgu, ilgi neizzūdošu zilumu. Tas nedaudz salocīja arī zāģa aploci, bet ne tik ļoti, lai es to nevarētu izmantot arī turpmāk. Pēc dažiem šādiem atgadījumiem, es beidzot iemācījos to lietot, un mana sirds sāka pildīties ar pirmatnēju apbrīnu. 

Neskatoties uz visu, es nekad nevainoju Dižo urbi; es vainoju sevi. Dižais urbis ir bīstams, jo tas dara tieši to, ko tam liek. Tas nav ierobežots ar ne ar spēku, kas raksturīgi lētajiem mājas lietotāju modeļiem, ne arī ar drošības sprūdiem, kādus mēdz ierīkot ražotāji, baidoties no mājas lietotāju sūdzībām tiesā. Bīstamība slēpjas nevis pašā mašīnā, bet gan tajā, ka lietotājs pilnībā neapzinās savu komandu sekas, ko viņš šai mašīnai dod. 

Mazāks rīks arī ir bīstams, bet pavisam savādākā veidā. Tas mēģina darīt to, ko jūs liekat, bet kad tas neizdodas, tas notiek tādā veidā, kas nav paredzams un pilnīgi noteikti nav vajadzīgs. Bet Dižais urbis ir kā pasaku džins, kas izpilda sava saimnieka komandas precīzi un ar neierobežotu spēku; dažkārt ar briesmīgām un neparedzētām sekām.

Pirms Dižā urbja, es mēdzu pamielot acis veikala urbju nodaļā, nicinot mazākos un lētākos modeļus un apbrīnojot lielākos un dārgākos, vēloties, kaut varētu atļauties kādu no šiem mazuļiem. Tagad es visus tos aplūkoju ar tādu necieņu, ka pat neuzskatu tos par īstiem urbjiem – drīzāk kā palielinātas rotaļlietas, kas paredzētas mājas baltrocīšu pašapziņas celšanai, kas domā, ka ir iegādājušies īstu rīku. To plastmasas korpusi, piemēroti un pārbaudīti fokusa grupās, rada nopietnu un spēcīgu iespaidu, bet manās acīs ir trausli un lēti, un es kaunos par to, ka kādreiz vēlējos iegādāties šādus štruntus. 

Nav grūti iedomāties, kā izskatītos pasaule bērnam, kas uzaudzis celtnieku ģimenē un savu mūžu nav izmantojis citu, kā tikai Dižo urbi. Ja šādam cilvēkam, parādītu instrumentu veikala visdārgāko urbi, viņš pat nesaprastu, ka tas ir urbis. Drīzāk viņš to uzskatītu par bērnu rotaļlietu, vai ko līdzīgu motorizētam skrūvgriezim. Ja pārdevējs vai lētticīgs pircējs to nosauktu par urbi, viņš smietos un norādītu viņiem, ka viņi maldās, un ka viņi nesauc lietas īstajos vārdos. Viņa sarunu biedri aizietu sakaitināti, un iespējams aizskarti par saviem lētajiem, mirguļojošajiem, krāsainajiem un neuzticamajiem rīkiem. 

Unix ir operētājsistēmu Dižais urbis, un Unix haheri, kā Dags Bērnss, puisis no Dilberta karikatūras, un daudzi citi no Silīcija ielejas, ir kā celtnieku bērni, kas ir izauguši, lietojot tikai Dižos urbjus. Viņi var izmantot Apple vai Microsoft operētājsistēmas, lai uzrakstītu vēstuli, paspēlētu kādu spēli, vai nokārtotu rēķinus. Bet viņi nevar sevi piespiest raudzīties uz šīm operētājsistēmām nopietni.