Linux

1980. gadu beigās un 1990. gadu sākumā es daudz laika pavadīju programmējot Makintošiem, un beidzot nolēmu iztērēt vairākus simtus dolāru par Macintosh Programmer's Workshop jeb vienkārši MPW izstrādes vidi. Lai arī MPW bija konkurenti, tā nešaubīgi bija labākā Mac izstrādes vide. Šo vidi Apple inženieri izmantoja, lai rakstītu Macintosh kodu. Ņemot vērā to, ka MacOS bija tā laika tehnoloģiski attīstītākā sistēma personālajiem datoriem, bet Linux tajā laikā pat vēl nepastāvēja, un ņemot vērā, ka šo vidi izmantoja Apple pasaules līmeņa inženieri, es cerēju uz kaut ko negaidītu. Tas bija ierakstīts apmēram pēdu augstā diskešu kaudzē, un man bija bezgala daudz laika, lai sajūsminātos par uzstādīšanas procesu. Kad es beidzot pirmo reizi palaidu MPW, visticamāk gaidīju kādu aizraujošu multivides demonstrāciju. Tā vietā bija čaula, kas bija gandrīz vai atbaidoša. Tas bija logs, ar ritjoslu, kurā varēja rakstīt parastu, nenoformētu tekstu. Sistēma šos tekstus uztvēra par komandām un mēģināja tās izpildīt. 

Citiem vārdiem sakot, tas bija stikla teletaips, kas darbojās ar komandrindu. Tam bija visas nepieciešamās, nesaprotamās, bet jaudīgās komandas, kuras varēja izsaukt, ievadot to nosaukumus, un kuras varēja apgūt pamazām lietojot. Tikai vairākus gadus vēlāk, kad es sāku lietot Unix, es sapratu, ka MPW komandrindas saskarne bija Unix atkal radīšana Makintošā. 

Kad jaunais Apple urķis panāk darbojamies savu MacOS X sistēmu, pirmā lieta, ko tas izdara, iespējams pat vēl pirms sistēma sāk strādāt, lai varētu izdarītu visus nepieciešamos un noderīgos darbus, atjauno Unix komandrindas saskarni. Tajā laikā es vienkārši nespēju to saprast, bet, kā uzskatīja Apple urķi, Mac slavētā grafiskā saskarne bija tikai traucējoša, kaut kas tāds, kas jāapiet, vēl pirms mazais "tosteris" ir iekarojis tirgu.

Briesmu pazīmes parādījās jau pirms 1995. gada, kad mans Powerbook salūza un padarīja par neuzrakstītu manu failu. Mans vecs koledžas draugs, kas veido augsto tehnoloģiju kompānijas Bostonā, bija izstrādājis komerciālu produktu, kur kā klientus izmantoja Makintošus. Pēc būtības Mac bija augstas veiktspējas grafiskie termināļi, kurus izvēlējās to jaukās saskarnes dēļ, ļaujot lietotājiem pieeju pie lielas grafiskās informācijas datu bāzes, kas glabājās uz daudz jaudīgākiem, bet lietotājiem ne tik draudzīgiem datoriem. Viņš bija otrs, kas mani pievērsa Makintošiem, starp citu, 1980.to gadu vidū mūs vienoja iespēja būt augsto tehnoloģiju pirmrindniekiem, izmantojot daudz pārāko Apple tehnoloģiju par tā laika prasto DOS. Kā mans draugs teica, sākumā viņa programma darbojās ļoti labi, bet kad tīklam tika pieslēgtas vairākas mašīnas, sāka parādīties mistiskas kļūdas. Brīžiem apstājās viss tīkls. Šo kļūdu nebija viegli atkārtot. Beidzot tomēr tika atklāts, ka tīkla kļūdas parādās, kad lietotājs aktivizējot noteiktu izvēlni, tur nospiestu peles taustiņu vairāk kā dažas sekundes. 

MacOS varēja veikt vienlaicīgi tikai vienu darbību. Izvēlnes zīmēšana uz ekrāna ir viena darbība. Kad lietotājs aktivizēja izvēlnes parādīšanu, Makintošs nespēja darīt neko citu, līdz lietotājs atlaida peles taustiņu. 

Tikai viens aktīvs process viena lietotāja gadījumā tas nav pārāk kritisks, (lai arī tas nav nekas labs), bet tas ir nepieļaujami tīklā ieslēgtai mašīnai, jo strādājot tīklā ir nepieciešama nepārtraukta sadarbība ar citiem datoriem. Nespējot laicīgi atbildēt uz tīkla pieprasījumiem Mac izraisīja visa tīkla apstāšanos.

Lai sadarbotos tīklā ar citiem datoriem, un ar dažādu pieslēgto aparatūru, operētājsistēmai ir jābūt daudz sarežģītākai un jaudīgākai nekā MS-DOS un sākotnējam MacOS. Vienīgais vērā ņemamais tīkla pieslēgums internetam ir PPP (Point-to-Point Protocol), kas (ignorējot sīkumus) padara datoru par pilntiesīgu Interneta dalībnieku ar savu unikālu IP adresi, kas uzliek dažādas tiesības un pienākumus. TCP/IP protokolā nosūtītās un saņemtās datu paketes kursē nenoteiktā kārtībā un nenoteiktos laikos, bet ar to var cīnīties, izmantojot drošus, bet viltīgus algoritmus. Bet tā kā datu paketes nosūtīšana ir viens darbs, dators, kas nespēj veikt vairāk par vienu vienlaicīgu darbību, pieslēgts internetam tai pat laikā nespēj darīt neko citu. TCP/IP tika ieviests tā laika visnopietnākajos datoros – lieldatoros un jaudīgos minidatoros, un protokola tehniskās detaļas tika izstrādātas, vadoties no pieņēmuma, ka katrs dators, kas nodrošina šo protokolu ir nopietns dators, kas prot veikt vairākus darbus vienlaicīgi. Ne MacOS ne MS-DOS sākotnēji netika veidots, balstoties uz šo pieņēmumu, un internetam kļūstot arvien populārākam, bija nepieciešamas radikālas izmaiņas. 

Kad mans Powerbook salauza manu sirdi, un kad Word pārstāja saprast manus failus, es pārgāju uz Unix. Acīmredzama MacOS alternatīva bija Windows. Man nebija nekas pret Microsoft vai Windows, bet tas bija acīmredzams, ka tā laika personālo datoru operētājsistēmas bija pārāk prastas un neefektīvas, un līdz tās iemācās vienlaicīgi iet un košļāt gumiju, labāk no tām bija izvairīties.

Pārmaiņas notika 1995. gada vasarā. Es uz dažām nedēļām biju Sanfrancisko, un ar savu PowerBook strādāju ar dokumentu. Dokuments bija pārāk liels, lai to ierakstītu disketē, tāpēc es nebiju taisījis rezerves kopiju kopš tā laika, kad biju atstājis mājas. PowerBook uzkārās un pazaudēja šo failu. 

Tas notika mirklī pirms es devos laukā pa durvīm lai dotos uz Electric Communities, kas tajā laikā atradās Los Altosā. Līdzi es paņēmu savu PowerBook. Mani paziņas Electric Communities arī bija Mac lietotāji un viņiem bija visi iespējamie rīki dzēsto un salauzto failu atjaunošanai. Es biju pārliecināts, ka lielāko daļu no faila satura man izdosies atgūt. 

Kā atklājās, divi dažādi Mac atjaunošanas rīki vispār nespēja atrast nekādas pēdas, ka tāds fails vispār bija pastāvējis. Tas bija pazudis pilnīgi un galīgi. Mēs pārmeklējām cieto disku sektoru pa sektoram un atradām daudzu vecu un aizmirstu failu fragmentus, bet neviens no tiem nebija tas, kuru es meklēju. Tās dienas metaforas bija īpaši nepatīkamas. Sajūtas bija apmēram tādas, it kā autoavārijā būtu gājusi bojā jūsu mīļotā meitene, ko pazināt vairāk kā desmit gadus. Un tad, veicot autopsiju jūs atklājat, ka zem drēbēm un kosmētikas nav nekas vairāk kā tikai kauli un miesa. 

Acīmredzot laiks, kad es maldījos pa Electric Communities telpām bija kāda dīvaina Junga sakritība, jo tobrīd vienlaicīgi atgadījās trīs svarīgi notikumi.

1. Rendijs Fāmers (Randy Farmer), kompānijas līdzdibinātājs, bija atnācis uz īsu vizīti ar savu ģimeni – tobrīd viņš atguvās no operācijas. Un viņam bija svarīgs jaunums: "Šodien ir pabeigts Windows 95." Tas nozīmēja, ka tajā dienā Microsoft jaunā operētājsistēma tika ierakstīta īpašā diskā, sauktā par zelta eksemplāru, kas pēc tam tiks štancēts miljoniem kopijās, kuras pāris nedēļas vēlāk izplatīs pa visu pasauli. Electric Communities personāla aprindās šis jaunums tika uzņemts īdzīgi, ieskaitot tos, kuru kabinetu durvis bija aplīmētas ar raksturīgām karikatūrām, anekdotēm u.tml.

2. Dilberta karikatūras kopija, kurā Dilbers, ilgi cietušas programmatūras kompānijas programmētājs, sastop noteikta vecuma tuklu, matainu un bārdainu vīru, nedaudz līdzīgu Ziemassvētku vecītim, bet tumšāku un ar gaišu auru ap to. Pēc vīra parādīšanās veida un izskata, Dilberts atpazīst vīru, kā Unix hakeri, un reaģē ar attiecīgu nervozitātes bijības un naida sajaukumu. Dilberts kādu laiku nepievērš traucētājam uzmanību; Unix hakeris gaida ar intriģējošu un svētlaimīgu mieru, bet pēdējā attēlā izvelk no kabatas sīknaudu, sniedz to Dilbertam un saka: "Te ir nauda, mans bērns, aizej nopērc sev īstu datoru."
   

3. Karikatūru pie durvīm bija pielīmējis Dags Bērnss (Doug Barnes). Bērnss bija slavens ar saviem ķecerīgajiem izteicieniem par operētājsistēmām. Atšķirībā no vairuma Līča tehnokrātu, kas godāja Makintošus kā īsto hakeru mašīnas, Bērnss norādīja, ka Mac ar tā hermētiski noslēgto arhitektūru patiesībā bija dogmatisks un neatbalsta hakerus. Turpretī IBM-savietojamas mašīnas viegli varēja izjaukt un salikt, un tās lai urķētos bija daudz vairāk piemērotas.

Tā es pārrados mājās un sāku darboties ar Linux, kas bija viena konkrēta platonisko Unix ideju realizācija. Es netaisījos iegādāties jaunu operētājsistēmu, jo manas kredītkartes vēl arvien kūpēja no daudzajos gados Makintošos iztērētās naudas. Bet Linux brīnišķīgākā īpašība bija un ir tā, ka tas darbojās uz tās pašas aparatūras, uz kuras darbojās Microsoft operētājsistēmas – tas ir uz visu laiku lētākajiem datoriem. To, cik tas ir svarīgi, varu pierādīt ar to, ka pēc nedēļas es pārnesu mājās tiem laikiem apmierinošu datoru (ar 33MHz 486 procesoru) par velti, jo man bija paziņa, kura birojā šos datorus meta ārā. Pārnācis mājās, es atvēru sistēmbloka vāku, atrotīju piedurknes un sāku spraust iekšā apkārt mētājošās plates. Ja kaut kas nestrādāja, es devos uz lietotu datoru veikalu, un par pāris dolāriem nopirku jaunu plati. 

Pieeja šai lētajai, bet efektīvajai aparatūrai bija neparedzētas sekas IBM un Microsoft lēmumiem, kas tika pieņemti vairāk kā desmit gadus atpakaļ. Kad iznāca Windows un radīja grafisko saskarni pieejamu masām, aparatūras tirgus mainījās: videokaršu un augstas izšķirtspējas krāsu monitoru cena kritās un krīt vēl arvien. Tā kā aparatūra bija lēta, Windows bija nesalīdzināmi neveiklāks par MacOS. Bet grafiskā saskarne padarīja skaitļošanas iespējas pieejamākas daudz plašākai auditorijai, un apjomam pieaugot cenas kritās. Tai pat laikā Apple, kas tik ļoti vēlējās būt glīta, integrēta operētājsistēma ar aparatūrā integrētu video, ir gandrīz izkritusi no tirgus, vismaz daļēji tāpēc, ka aparatūra bija tik dārga.

Bet cena, ko mums, Mac lietotājiem, nācās maksāt par pārāku izskatu un aparatūru bija daudz lielāka kā tikai nauda. Tā bija arī kultūras cena, kas radās no tā, ka mēs nevarējām atvērt vāku un paurķēties pa iekšu. Dagam Bērnsam bija taisnība. Apple, par spīti reputācijai, ka tas ir radošu un darbīgu hakeru mašīna, patiesībā neatbalstīja ķimerēšanos, kamēr Microsoft, ko uzskatīja par neapsviedīgu tūļu un atdarinātāju, izveidoja milzīgu no dažādām daļām veidotu tirgu – pirmatnējo zupu, kas neizbēgami pašorganizējās radot Linux.