Metaforu seklums

Es sāku izmantot Microsoft Word līdz ar pirmo versiju, kuru izlaida ap 1985. gadu. Pēc dažu sākotnējo grūtību pārvarēšanas es sapratu, ka tas tomēr ir labāks par MacWrite, kas bija tā laika vienīgais konkurents. Es sarakstīju daudz dokumentu, izmantojot tā laika Word versijas, un glabāju visu uz disketēm, kuru saturu vēlāk pārvietoju uz sava pirmā cietā diska ap 1987. gadu. Kad iznāca jaunas Word versijas, es labprātīgi pārgāju uz tām, jo uzskatīju, ka man kā rakstniekam ir vērts ieguldīt zināmu naudas summu jaunos rīkos. 

Kaut kad 80.to gadu vidū es mēģināju atvērt vienu no saviem vecajiem, pirms 1985. gada rakstītajiem, Word dokumentiem, izmantojot Word 6.0 versiju. Tas neizdevās. Word 6.0 neatpazina dokumentu, kas bija radīts ar viņa paša agrāku versiju. Atverot to kā teksta failu, es varēju izķeksēt vārdus un teikumus, kas veidoja dokumenta tekstu. Mani vārdi vēl arvien bija tur. Bet noformējums bija izjaukts. Manis rakstītie vārdi bija pamīšus ar kvadrātiņu un citu drazu jūkli. 

Tagad biznesa pasaulē (kas ir galvenais Word tirgus) tie ir tikai atsevišķi gadījumi no parastās ikdienas ķēpas, ko mums sagādā datoru lietošana. Var vienkārši nopirkt konvertēšanas programmu, kas šādu problēmu atrisina vienā mirklī. Bet, ja jūs esat rakstnieks, kura darbs ir vārdi un kura profesionālo devumu nosaka rakstīto dokumentu kopums, šāda veida problēmas ir ārprātīgi traucējošas. Manā darbības laukā pastāv ļoti maz pieņēmumu, bet viens no tiem ir tāds, ka ja reiz esi uzrakstījis vārdu, tas paliek. Tinte paliek uz papīra, cirtnis iekaļ akmeni, stilets iespiežas mālā, un ir noticis kaut kas neatgriezenisks. (Mans svainis ir teologs, kas lasa 3250 gadus vecas māla plāksnītes. Viņš atpazīst dažādu rakstītāju rokrakstus, un sauc tos vārdos.) Bet teksta apstrādes programmām – īpaši tām, kas izmanto sarežģītus un slēgtus formātus – ir spēja padarīt uzrakstītu vārdu par neuzrakstītu. Nelielas formāta izmaiņas, daži sagrozīti biti, un pazūd mēnešu vai pat gadu darbs. 

Tā gan nebija operētājsistēmas (MacOS 7, punkts kaut-kas), bet gan Word for Macintosh lietojumprogrammas kļūda, tāpēc manas sākotnējās dusmas bija vērstas pret cilvēkiem, kas atbildīgi par Word. No otras puses, ja es būtu izmantojis Word "saglabāt kā tekstu" iespēju, un saglabājis savus dokumentus kā vienkāršas telegrammas, šādas grūtības mani nepiemeklētu. Tā vietā es biju ļāvis sevi pavedināt ar krāšņajām noformējuma iespējām, kas nepastāvēja pirms grafiskās saskarnes, jo bez tās noformējumam nebija nekādas jēgas. Man bija kļuvis par paradumu tās izmantot, lai mani dokumenti izskatītos glīti (dažkārt glītāki, nekā tiem pienāktos būt; jo kā atklājās, vairums no dokumentiem bija vairāk vai mazāk draza). Un nu es maksāju par savu augstprātību. Tehnoloģija bija attīstījusies, un parādoties iespējām padarīt dokumentus vēl glītākus, visi seno laiku neveiklie dokumenti pārstāja eksistēt.

Ceru, ka piedosiet, šo dīvaino salīdzinājumu, bet tas bija apmēram tā, it kā es būtu apmeties izsmalcināti iekārtotā viesnīcā, un nododu sevi sensorās saskarnes meistaru gādībā. Numurā es uzrakstu stāstu ar parastu lodīšu pildspalvu uz standarta veidlapas. Vēlāk, atgriežoties no vakariņām, es atklāju, ka istabene ir izmetusi manu darbu un tā vietā atstājusi zoss spalvu ar smalku pergamentu, paskaidrojot, ka tagad istaba izskatās daudz glītāk, un ka tas bija standarta atjaunošanas process. Raksti, kas kaligrāfiskā rokrakstā ir pārrakstīti uz pergamenta loksnēm ir teikumi ar nejaušiem vārdiem no vārdnīcas. Protams, nepatīkami, tomēr es nevarētu sūdzēties viesnīcas administratoram, jo apmetoties šajā viesnīcā es piekritu tās apkalpošanas noteikumiem. Es noliku savas morloka pilnvaras un kļuvu par eloju.