Prev
Grafiskās lietotāju saskarnes
Next
Mušpapīrs, vilkubedre vai kas līdzīgs

Darbstaciju šķiru cīņa

Lai arī visi pieklājīgi apiet šo neaizskaramo tēmu, ir vērts atgādināt dažus vienkāršus faktus — līdzīgi kā daudzas citas pelnošas publiskas akciju sabiedrības, Microsoft patiesībā ir aizņēmies naudu no akcionāriem, lai ar to taisītu biznesu. Bilam Geitsam kā šīs kompānijas vadītājam ir tikai viens pienākums – maksimizēt ieguldījumu atgriešanu. Un viņš to ir veicis izcili labi. Jebkuras Microsoft darbības, saistībā ar Microsoft izlaisto programmatūru, nevar vērtēt savādāk, kā tikai saistībā ar šo vienīgo Bila Geitsa pienākumu.

Un no tā seko, ka, ja Microsoft pārdod preces, kas nav estētiski baudāmas, vai arī slikti darbojas, nenozīmē, ka viņi ir aprobežoti vai jukuši. Tas tā ir tāpēc, ka Microsoft izcilā vadība ir noteikusi, ka viņi var nopelnīt vairāk naudas saviem akcionāriem izlaižot preci ar acīm redzamām nepilnībām, nekā izlabojot kļūdas un novedot produktu līdz pilnībai. Tas ir kaitinoši, bet (galu galā) ne tik nepatīkami kā vērot, kā Apple nesaprotamā veidā sevi iznīcina.

Nav grūti tīklā atrast naidīgi noskaņotos pret Microsoft, un tie ir divas grupas: apvainotie par to, ka Microsoft ir pārāk spēcīgs, un neapmierināti par to, ka tas ir pārāk bezgaumīgs. Tas viss atgādina sociālisma pirmsākumus, kad buržuāziju ienīda no abām pusēm – nabagi par to, ka viņiem bija nauda, un inteliģence par to, ka viņi to tērēja mauriņa kopšanai. Microsoft ir mūsdienu labklājības iemiesojums, citiem vārdiem sakot — buržuāzija, un tieši tā pret to attiecas šīs divas grupas.

To labi raksturo Microsoft Word 6.0 aktivizēšanas logs. Kad aktivizē programmu, parādās attēls ar dārgu pildspalvu uz līmlapiņas un plēsta papīra loksnēm.

word.png

Pilnīgi noteikti, bija paredzēts, ka tas izskatīsies klasiski, un dažam tas tā arī likās, bet ne man. Jo pildspalva bija ar lodīti, bet es esmu tintes pildspalvas piekritējs. Ja logo būtu veidojis Apple, viņi būtu izmantojuši Mont Blanc tintes pildspalvu, vai varbūt, ķīniešu hieroglifu otu. Un es šaubos, vai tas bija nejauši. Nesen es pavadīju ilgu laiku pārinstalējot Windows NT savam mājas datoram, un man neskaitāmas reizes nācās klikšķināt uz kontroles paneļa ikonas. Grūti skaidrojamu iemeslu dēļ, tā attēlā papīra mapes fonā ir kalts (vai skrūvgriezis) un āmurs.

controlpanel.png

Šī neveiklā gaume rada gandrīz neapturamu vēlmi zoboties par Microsoft. Tomēr, tas ir bezjēdzīgi – ja Microsoft ir veicis mērķa grupu pārbaudi ar dažādiem zīmējumiem, viņi visticamāk atklāja, ka vidusmēra biroja darbiniekam tintes pildspalva asociējas ar augstāko vadības līmeni un ka lodīšu pildspalva viņiem šķiet pieņemamāka. Tāpat vidusmēra plikpaurainajiem tēviem, kas labo mājas saimniecību, piemērotāks šķita āmura attēls – iespējams tāpēc, ka reizēm viņiem radās vēlme savam neveiklajam datoram sadot ar īsto.

Tas ir vienīgais veids, kā es varu skaidrot atsevišķus ar mūsdienu operētājsistēmām saistītos faktus. Piemēram, to, ka deviņdesmit procenti lietotāju turpina pirkt neveiklos Microsoft pikapus, kamēr ielas pretējā pusē atdod daudz labākus tankus par velti.

Kad Bils Geitss līdz tam aizdomājās, ražot nuļļu un vieninieku virkni nebija grūtākais uzdevums. Grūtākais bija to pārdot un pārliecināt klientus, ka viņi par izdoto naudu saņem kaut ko vērtīgu pretī. 1

Jebkurš, kas jebkad ir pircis programmatūru pazīst jocīgo sajūtu, kas rodas izpakojot polietilēnā ietīto papīra kasti, kurā 95% tilpuma ir gaiss, dažādi atkritumi (prospekti, reklāmas un citi draņķi) un disks. Un gala rezultāts (kad disks ir ielikts datorā un pazaudēts) ir dažas jaunas bildes un dažas iespējas, kas datorā nebija pirms tam. Dažkārt nav pat tā, bet gan ir bezgalīgi kļūdu ziņojumi. Bet nauda pilnīgi noteikti ir vējā. Tagad mēs pie tā esam gandrīz pieraduši, bet divdesmit gadus atpakaļ tas bija ļoti nereāls biznesa modelis. Un tomēr Bils Geitss to padarīja par reālu. Viņš to nepanāca ar labāko programmatūru vai zemāko cenu. Viņš to panāca, iestāstot cilvēkiem, ka tie atdodot savu naudu, iegūst kaut ko taustāmu. 2

Pasaules pilsētu ielas ir pilnas ar neveikliem, grabošiem pikapiem. Katrs, kuram tāda pikapa vēl nav, jūtas apdalīts, un domā par to, ka vajadzētu pārvarēt nepatiku un arī tādu nopirkt. Katrs, kuram tāds jau ir, jūtas iegādājies kaut ko vērtīgu, pat tajās dienās, kad viņa pikaps atrodas servisā.

Šis īpašs prāta un materiālais stāvoklis piestāv mūsdienu buržuāzijai. Un tas izskaidro, kāpēc Microsoft regulāri uzbrūk no abām pusēm. Cilvēki, kas jūtās nabagi un apspiesti, Microsoft redz Orvela noveles atbalsi. Cilvēki, kas sevi pieskaita pie tehnoloģijās izglītotās inteliģences, ir šausmās par Windows neveiklību.

Smalkiem ļaudīm nav nekā briesmīgāka, kā redzēt, ka kāds pietiekami bagāts ir prasts – līdz tam brīdim, kamēr viņi neatklāj, ka paši ir tādi, un tad par to vairs neuztraucas, jo viņi var atļauties būt prasti, bagāti un laimīgi. Silīcija ielejas elites attiecības ar Microsoft ir kā seriālā "Beverlijas fermeri", kur rosīgais baņķieris misters Drisdeils ir ne tik daudz neapmierināts ar Klempetu ģimenes ievākšanos kaimiņos, cik daudz ar to, ka septiņdesmit gadus vecais Klempets vēl arvien runā kā fermeris, nēsā kaklautu, un tomēr ir daudz bagātāks par misteru Drisdeilu.

Pat aparatūra, uz kuras darbojās Windows, salīdzinot ar Apple, līdzinājās pelēkiem lūžņiem, un lielākoties tā izskatās vēl tagad. Un iemesls tam bija tas, ka Apple ir aparatūras kompānija, bet Microsoft ir programmatūras kompānija. Apple pieder aparatūra, uz kuras darbojas MacOS monopols, bet Windows savietojama aparatūrā kas pieejama brīvā tirgū. Rādās, ka brīvais tirgus ir pierādījis, ka cilvēki negrib maksāt par krāšņi noformētu aparatūru. Ja arī PC aparatūras ražotāju dizaineri piestrādā, lai viņu aparatūra izskatītos unikāla, visi šie smalkumi tiek nolīdzināti, kad nonāk līdz ražošanai, kur Taivānas klonu būvētāji štancē datorus tā, it kā tie būtu ķieģeļi. Bet Apple varēja izgatavot savu aparatūru tik glītu, cik vēlējās, un vienkārši paprasīja par to augstāku cenu no apmātajiem lietotājiem, kā, piemēram, es. Tikai pagājušajā nedēļā (šo teikumu es rakstu 1999. gada janvārī) es laikrakstu tehnoloģiju sadaļā lasīju, glaimīgus reklāmas saukļus, ka Apple ir izlaidis jaunos iMac vairākās spilgtās krāsās, piemēram, violetā un oranžā.

Apple vienmēr ir paļāvies uz savu aparatūras monopolu, izņemot neilgu laiku 1990.to gadu vidū, kad īsu laiku klonu veidotājiem ļāva konkurēt, bet tad atkal izspieda tos no šī biznesa. Attiecīgi Mac aparatūra bija ļoti dārga. Jūs nevērāt to vaļā un ar to neeksperimentējāt, jo tad būtu zaudējis garantiju. Patiesībā Mac tika veidots tā, lai to būtu grūti atvērt – jums bija nepieciešami eksotiski rīki, kurus jūs varējāt iegādāties, izmantojot kuponus, kas sāka parādīties žurnālu beigās, dažus mēnešus pēc Mac iznākšanas. Šīm reklāmām allaž bija savā ziņā slikta slava, līdzīgi kā mūķīzeru piedāvājumiem detektīvu žurnālos.

Šo monopola politiku var skaidrot vismaz trijos dažādos veidos.

  • NESAVTĪGAIS SKAIDROJUMS Apple aparatūras monopolam atspoguļo tā vēlmi nodrošināt nevainojamu un vienotu aparatūras operētājsistēmas un programmu darbību. Tajā kaut kas ir. Ir diezgan grūti izveidot operētājsistēmu, kas strādā labi tikai uz vienas aparatūras, kuru ir izstrādājuši inženieri tajā pašā kompānijā gaiteņa otrā galā. Nodrošināt, lai operētājsistēma darbojas uz jebkuras aparatūras, kuru ir sakrāmējis kāds centīgs klona veidotājs otrā interneta galā, ir ļoti sarežģīti, un tas rada lielāko tiesu grūtību, ar kurām ir jāsastopas, lietojot Windows.
  • FINANSIĀLAIS SKAIDROJUMS ir tāds, ka Apple atšķirībā no Microsoft, vienmēr ir bijusi aparatūras kompānija. Tā vienkārši ir atkarīga no aparatūras pārdošanas un bez tās kompānija nevarētu pastāvēt.
  • NE TIK NESAVTĪGAIS SKAIDROJUMS ir saistīts ar Apple korporatīvo kultūru, kas saistās ar Līča rajona puķu bērniem.

Tā kā es grasos nedaudz pastāstīt par kultūru, iespējams, ir nepieciešams godīgi atklāt visu, kas vedinātu domāt, ka man varētu būt kādas savtīgas intereses.

  1. Ģeogrāfiski esmu no Sietlas, pēc rakstura esmu drūms, un sliecos īgni domāt par Līča rajona dionīsiem, tāpat kā tie uzskata par traucēkli un apgrūtinājumu mūs.
  2. Hronoloģiski esmu dzimis pēc demogrāfiskā sprādziena. Tā arī jūtos. Nekad neesmu izjutis puķu bērnu iedvesmojošos brīžus, bet esmu pavadījies lielu laiku apzinīgi ķiķinot par to laiku bezjēdzīgajiem varoņstāstiem, un pieklājīgi uzklausīju viņus par to, cik laba bijusi viņu mūzika. Pat to visu nepiedzīvojot, šajos stāstos duras acīs noteikta sakarība, kas atkārtojas kā urbānā leģenda – par to, ka kāds pievienojies sandaļotai un ar miera simbolu izrakstītai puķu bērnu kopienai, bet kā neizbēgami atklājies, ka patiesībā kopienu vadoņi ir bijuši diktatori; un, ka dzīvošana kopienā, kur mutiski tika apliecināti miera, mīlestības un harmonijas ideāli, tiem atņēmusi normālā sabiedrībā pieņemtās tiesības; un ka patiesībā kopienas ir vadītas, balstoties uz daudz ciniskākiem apsvērumiem.

Kuru no šiem skaidrojumiem piemērot Apple, piedāvāju izsvērt lasītājam, bet tas nebūs grūti.

Pirmajā mirklī domāt par Apple kā par diktatoru ir šokējoši, jo tas absolūti neatbilst to korporatīvajam tēlam. Vai tad tā nav kompānija, kuras reklāmā uzvalkos tērpti menedžeri akli maršēja kā lemingi no kraujas? Vai tā nav tā pati kompānija, kas tagad izplata reklāmu ar Dalailamu (izņemot Honkongu) un Einšteinu, un citus ķecerīgus materiālus?

Tā ir tā pati kompānija. Viņi ir spējuši iesakņot pārliecību par sevi kā radošiem un dumpīgiem brīvdomātājiem tik daudzos inteliģentos un medijos rūdītu skeptiķu prātos, ka tas izraisa pārdomas. Tas ir pierādījums mānīgajam dārgo un eleganto reklāmu spēkam, daļēji pateicoties to cilvēku ilgpilnajiem prātiem, kam šīs kampaņas iepatīkas. Tas arī rada jautājumu par to, kāpēc Microsoft ir tik vājš sabiedriskajās attiecībās, jo kā pierāda Apple vēsture, izrakstot lielus čekus reklāmas aģentūrām, var izveidot korporatīvo tēlu, kam nav nekādas saistības ar realitāti. (Atbilde tiem cilvēkiem, kam nepatīk damokliski jautājumi, ir tāda: Microsoft ir ieguvis klusējošā vairākuma – buržuāzijas – sirdis un prātus, viņiem nav jārūpējas par gaiša tēla radīšanu tāpat kā Dikam Niksonam (Dick Nixon). "Es vēlos ticēt" – mantra ko aģents Malders uzrakstīja uz sava kabineta sienas X-failos attiecībā uz Apple un Microsoft strādā dažādi: Mac piekritēji vēlas ticēt iespaidam, ko Apple parāda savās reklāmās – ka Mac kaut kādā veidā ir stipri pārāki par pārējiem datoriem, kamēr Windows atbalstītāji vēlas ticēt, ka viņi par savu naudu kaut ko iegūst, tāpat kā visos citos biznesa darījumos.)

Jebkurā gadījumā, kopš 1987. gada kad tirgū parādījās gan MacOS, gan Windows, tie atšķīrās ne tikai ar to, ka darbojās uz dažādas aparatūras – MacOS izmantoja Motorola procesorus, bet Windows izmantoja Intel, bet arī daudz dziļāk. Tajā laikā to nenovērtēja, bet ilgtermiņā šī atšķirība kļuva daudz būtiskāka – Apple aparatūras bizness bija stingrs monopols, bet Windows pusē iespējas bija visiem.

Visas no tā izrietošās sekas nav skaidras vēl līdz pat šodienai – patiesībā tās vēl arvien parādās ļoti dīvainos veidos, kā es to paskaidrošu, kad nonāksim līdz Linux. Rezultāts ir tāds, ka miljoniem cilvēku izmanto grafisko saskarni vienā vai otrā veidā. To darot, viņi ir atdevuši Apple/Microsoft ļoti daudz naudas. Daudzu cilvēku likteņus tagad nosaka šo kompāniju spēja turpināt pārdot produktus, kuru stabilitāte ir atklāts jautājums.

Prev
Grafiskās lietotāju saskarnes
Next
Mušpapīrs, vilkubedre vai kas līdzīgs
  1. ^ Ne velti Microsoft mārketingam izdod daudz vairāk līdzekļu nekā izpētei un izstrādei.
  2. ^ Un pateicoties negodīgiem konkurences ierobežošanas paņēmieniem. Skat. http://www.ecis.eu/documents/Finalversion_Consumerchoicepaper.pdf
Tags:
Created by Valdis Vītoliņš on 2009-12-21 19:49
Last modified by Administrator on 2016-04-02 15:05
 
Xwiki Powered
Creative Commons Attribution 3.0 Unported License