Grafiskās lietotāju saskarnes

Tagad pirmais darbs, ko, rakstot jaunu programmu, nākas darīt jebkuram programmētājam ir noteikt, kā apstrādājamo informāciju (grafikas apstrādes programmā – attēlu, elektroniskajā tabulā – skaitļu masīvu) pārvērst baitu virknē. Šīs baitu virknes parasti sauc par failiem (vai dažkārt modernāk) par straumēm. To līdzība ar telegrammu ir tikpat liela kā modernajam cilvēkam ar kromanjonieti – tā ir tā pati lieta ar citu nosaukumu. Viss, ko jūs redzat uz sava datora ekrāna – datorspēle, digitalizēta balss, e-pasti, faksi un trīsdesmit septiņos šriftos rakstītie teksta dokumenti, no datora viedokļa vēl arvien ir tās pašas telegrammas – ar to atšķirību, ka tās ir daudz garākas un prasa daudz sarežģītāku apstrādi.

Ātrākais veids, kā to var sajust, ir atvērt savu tīmekļa pārlūkprogrammu, atvērt kādu vietni, un tad aktivizēt izvēlni: "Skats — Lapas pirmkods". Ieraudzīsiet simbolu virkni, kas izskatās apmēram sekojoši:

Šo mistrojumu sauc par HTML (HyperText Markup Language) un principā tā ir ļoti vienkārša programmēšanas valoda, kas tīmekļa pārlūkprogrammai liek uz ekrāna uzzīmēt tīmekļa lapu. Katrs var apgūt HTML un daudzi to arī dara. Svarīgā lieta ir tā, ka neatkarīgi no tā, cik bagātas multivides iespējas tīmekļa lapas piedāvā, HTML faili ir tikai telegrammas.

Kad Ronalds Reigans bija radio komentētājs, viņš mēdza komentēt beisbola spēles, lasot konspektīvus ziņojumus no papīra lentes, ko viņam priekšā izdrukāja telegrāfs. Viņš sēdēja polsterētā istabā ar mikrofonu, un viņa rokā lēnām slīdēja papīra lente, kurā bija drukāti nesaprotami saīsinājumi. Ja rezultāts nonāca līdz trīs pret divi, Reigans aprakstīja epizodi tā, kā viņš to redzēja savā prātā: "Spēcīgais kreilis iziet no bāzes un notrauc sviedrus no pieres. Tiesnesis paiet uz priekšu un notīra putekļus no mājas laukuma", un tā tālāk. Kad kriptogrammā tika paziņots par atsišanu, viņš uzsita pa galdu ar pildspalvu, radot atbilstošu skaņas efektu, un aprakstīja bumbas lidojumu tā, it kā patiesi to redzētu. Daudzi viņa klausītāji uzskatīja, ka Reigans patiesībā sēdēja spēles laukumā un vēroja spēli, jo pēc viņa aprakstiem pilnībā varēja iztēloties spēles gaitu.

Tieši tā strādā pasaules tīmeklis: HTML faili ir detalizēta telegramma, bet pārlūkprogramma ir Ronalds Reigans. Tas pats princips ir spēkā arī grafiskajai lietotāju saskarnei.

Operētājsistēma ir kaudze metaforu un abstrakciju, kas stāv starp jums un telegrammām, un iedzīvina dažādus trikus, ko programmētāji izmanto, lai jūsu apstrādāto informāciju – attēlus, e-pastu, filmas, teksta dokumentus, pārveidotu baitu virknē, kas ir vienīgais ko datori saprot un prot apstrādāt. Kad mēs, strādājot ar datoru, izmantojām teletaipa ierīces vai to modernākos aizstājējus ("stikla teletaipus" vai MS-DOS komandrindu), mēs šajā abstrakcijas kaudzē bijām pašā apakšā. Tomēr, kad mēs izmantojam modernākās operētājsistēmas, mūsu saziņa ar datoru ir ļoti pastarpināta. Jebkas, ko mēs darām, izejot cauri visām metaforām un abstrakcijām, tiek atkal un atkal interpretēts un pārtulkots. ¹.

Macintosh operētājsistēmas bija revolūcija šī vārda labajā un sliktajā nozīmē. Acīmredzot, komandrindas saskarne nebija priekš visiem. Un datorus padarot pieejamus tehniski mazāk izglītotiem cilvēkiem, nebija altruistiska, bet tirgus diktēta prasība – šādu cilvēku ir daudz vairāk, un tie nodrošina daudz lielāku tirgu. Skaidrs, ka Maku inženieri savā priekšā ieraudzīja pavisam jaunu zemi — var gandrīz dzirdēt viņus saucam "Oho! Mēs vairs neesam ierobežoti ar failiem kā lineārām baitu straumēm. Lai dzīvo revolūcija. Paskatīsimies, ko mēs varam ar to iesākt!" Uz maka komandrindas saskarnes nebija, ar to varēja sazināties, tikai izmantojot peli. Tā bija tīra suga, revolucionārās tīrības auglis. Izskatījās, ka Maku dizaineri komandrindas saskarni ir nolēmuši izmest vēstures mēslainē.

Mans mīlas sakars ar Maku sākās 1984. gada pavasarī, Cedar Rapids datorveikalā, Aijovā, kad mans draugs, tas pats, kura tēvam bija MGB sporta auto, parādīja man maku ar MacPaint – revolucionāru zīmēšanas programmu. Tas beidzās 1995. gada jūlijā, kad es mēģināju saglabāt svarīgu failu savā Macintosh Powerbook un tā vietā, lai to saglabātu, tas izdzēsa datus tā, ka divi dažādi diska diagnostikas rīki nespēja atrast pēdas, ka fails vispār ir bijis. Turpmāko desmit gadu garumā, mana attieksme pret MacOS, kas sākotnēji šķita taisnīga un pamatota, ar laiku šķita tikpat stulba un bērnišķīga kā mana drauga tēva attieksme pret viņa mašīnu.

Līdz ar Makiem datoru pasaulē ieviesās arī ticību kari. Lai arī grafiskās saskarne bija inovatīvs un brīnišķīgs izgudrojums, kas padarīja datorus piemērotākus cilvēkiem, un tāpēc padarīja tos pieejamus masām, tā radīja neparedzētu revolūciju cilvēces attīstībā, radīja īpašas hakeru sugas, un pārvērta godājamu un nopietnu darbu bērnišķīgā videospēlē.

Šodien šīs debates man šķiet vēl interesantākas, par tām kas bija 1980. gadu vidū. Tomēr cilvēki vairāk vai mazāk pārstāja par to diskutēt, kad arī Microsoft apstiprināja grafiskās saskarnes ideju, izlaižot savu pirmo Windows versiju. Ar to brīdi komandrindas partizāni tika pielīdzināti trakiem un veciem īgņām, un tika aizsākts jauns konflikts starp MacOS un Windows lietotājiem.

Diskusijai bija milzums argumentu. Pirmie Maki atšķīrās no PC pat tad, kad bija izslēgti. Tie sastāvēja no vienas kastes, kurā bija gan skaitļošanas komponentes (procesors u.c. lietas, kas apstrādā bitus), gan arī ekrāns. To lika darīt tā laika filozofiskās nostādnes. Apple vēlējās padarīt datoru par mājas tehniku līdzīgu tosterim. Bet tas atspoguļoja arī grafiskās lietotāja saskarnes tehniskās vajadzības. Mašīnā ar grafisko saskarni mikroshēmām, kas uz ekrāna zīmē bildes, ir jābūt integrētām ar centrālo procesoru daudz pamatīgāk, kā tas ir gadījumā ar komandrindas saskarni. Līdz pat nesenam laikam datori ar komandrindas saskarni nebija pamanījuši, ka viņi vairs nesarunājas ar teletaipu.

Lai arī būtībā šī atšķirība ir tehniska un abstrakta, to var labi pamanīt, kad mašīna "uzkaras". (Parasti par tehnoloģiju var labāk spriest nevis raugoties, kā tā strādā, bet gan redzot, kā tā salūzt). Kad viss aiziet ellē un centrālais procesors sāk ražot varbūtīgus bitus, uz mašīnas ar komandrindas saskarni parādās nepārtrauktas rindas ar precīzi izkārtotiem, bet varbūtīgiem simboliem, ko daži mēdz saukt par "pāriešanu uz kirilicu". MacOS mašīnām ekrāns nav teletaips, bet gan vieta kur izvietot grafiku. Jebkurš ekrāna attēls ir grafika, kuru ieraksta attēlojot īpaši grafikas glabāšanai paredzētā atmiņā. Kad dators uzkaras un sāk šajā atmiņā drukāt drazu, rezultāts ir līdzīgs televizoram neuztverot signālu, ko sauc par "sniega uzkāršanos".

Pat ieviešot Windows, apakšā esošās atšķirības ir redzamas. Ja Windows mašīna uzkaras, līdzīgi kā degošai dekorācijai izlien azbesta pamats, grafiskās saskarnes vietā parādās veclaicīgais komandrindas logs ("zilais nāves logs"). Kad uzkaras Maks, tas parāda bumbu ar laika degli — tas ir smieklīgi, kad to redz pirmo reizi.

Tās ir principiālas atšķirības. Windows atgriešanās komandrindas režīmā, Maku aizstāvjus pārliecināja, ka Windows grafiskā saskarne nav nekas vairāk kā lēta dekorācija, līdzīgi kā krāšņs austrumu paklājs uz veca dīvāna. Viņi jutās piekrāpti un nodoti redzot, ka zem Windows it kā lietotājam draudzīgās saskarnes patiesībā ir teksts.

Par laimi Windows faniem, viņiem būtu jāatzīst rūgtā patiesība, ka visi datori, arī Maki, ir būvēti ap to pašu tekstu, un Maku īpašnieki, kas šo faktu noliedz, māna paši sevi.

Jebkurā gadījumā, Makam bija jāprot pārslēgt atsevišķus bitus video atmiņā, un jāprot to izdarīt ļoti ātri un jebkurā secībā. Šodien tas ir lēti un vienkārši, bet ar 1980. gadu tehnoloģijām, vienīgais veids kā to izdarīt, bija veidot mātes plati (uz kuras atrodas centrālais procesors) un video sistēmu (kas kontrolē atmiņu, kuras saturs tiek parādīts uz ekrāna) kā cieši integrētu un līdz ar to arī hermētiski noslēgtu bloku, un tas padarīja Makus tik ļoti atšķirīgus.

Kad tika izlaists Windows, tas bija slavens ar savu neglītumu, un arī tā pēcteči Windows 95 un Windows NT, nebija tādi, ka cilvēki, to uzlūkojot, sajūsminātos. Microsoft pilnīgais estētikas noliegums mums, Maku mīlētājiem deva daudzas iespējas skatīties no augšas un raukt degunu. Tas, ka Windows izskatījās kā briesmīgs MacOS atdarinājums, deva mums tiesības par to šausmināties. Starp cilvēkiem, kas patiesi saprata un vērtēja datorus (hakeri, Stīvena Levi nepazemojošajā vārda nozīmē) un daži citās jomās kā profesionāli mūziķi, mākslinieki un skolotāji, Macintosh kopumā bija tikai dators. To uzskatīja ne tikai par pārāku inženierzinātnes sasniegumu, tas iemiesoja arī ideālus par tehnoloģiju izmantošanu cilvēku labā, kamēr Windows uzskatīja par vāju atdarinājumu un draudīgu pasaules iekarotāju vienā personā. Līdz ar to diezgan ātri izveidojās standarta attieksme, kas turpinās līdz pat šodienai — cilvēkiem nepatīk Microsoft, un tas ir pareizi, bet viņiem tas nepatīk nepareizu iemeslu dēļ.

1. ^ Pat vienkāršs mūsdienu dators patiesībā sastāv no vairākiem neatkarīgiem skaitļotājiem – centrālā procesora, video un skaņas plates, diska, tīkla, USB u.c. kontrolieriem. Tikai pateicoties mūsdienu operētājsistēmām šo specializēto skaitļotāju kopu uzskata par vienotu veselumu – datoru.