Mani piedzīvojumi ar S4 Mini un CyanogenMod

Kad savu pēdējo Nokia telefonu palietoju knapi pusgadu, LMT man piedāvāja mobilā interneta izmēģinājuma versiju, pēc kuras man bija "āķis lūpā" un tā lietošanai es beidzot nolēmu pāriet uz viedtelefonu.

Jauno viedtelefonu izvēlējos ar sekojošām prasībām: mazs, ar G4 atbalstu un Android operētājsistēmu. Vismazākais par pieņemamu cenu LMT veikalā tobrīd bija Samsung Galaxy S4 Mini. Mācoties no negatīvas pieredzes, pirms telefona pirkšanas, LMT klientu servisā pārliecinājos, ka ar manu Lubuntu klēpjdatoru darbojas datu pārraide gan caur WiFi, gan caur USB kabeli. Kopā ar mobilā interneta pieslēgumu man piedāvāja īslaicīgu Spotify bezmaksas abonentu, no kā atteicos, bet kopā ar jauno telefonu man piedāvāja pārkopēt telefona numurus no vecās SIM kartes, no kā neatteicos. Kontaktiem gan bija sabojāti latviešu mīkstie/garie burti līdz kuru labošanai gan nenonācu.

Pirmais kultūršoks pēc "dumjā" telefona man bija lietotāja instrukcija. Skatoties uz lappušu apjomu, viedtelefona svarīgākās īpašības ir viss cits, bet ne zvanīšana. Arī pašā telefonā šokēja (manuprāt, bezjēdzīgais) lietotņu daudzums — sākot ar dažādām laika ziņu lietotnēm, sociālo tīklu klientiem, tiešsaistes iepirkšanos un ko tik vēl ne.

Otrais kultūršoks bija nākamajā dienā. Mans telefons, ar pilnībā uzlādētu akumulatoru, bija pārstājis darboties pēc 9 stundām. Daļēji tur varētu vainot vēl neiestrādājušos akumulatoru, tomēr galvenais iemesls bija tas, ka Android, līdzīgi kā citās debilizētās sistēmās, reiz palaistas programmas var tikai minimizēt nevis pilnībā apturēt (ja tajās darbojas kādi fona procesi). Skatoties mobilo datu pārraides statistiku, atklāju, ka manis iepriekš mēģinātās lietotnes ir turpinājušas sekot līdzi laika izmaiņām, e-veikalu saturam un telefons ir savācis gan Android, gan Samsung pievienotās drazas atjaunojumus, kurus man piedāvāja uzstādīt.

Pēc tam kad vairākas minūtes veltīju uzdevumu pārvaldnieka izpētei un manuāli apturēju vismaz duci procesu (no kuriem pusei nosaukums sākās ar Samsung), ieslīgu filozofiskās pārdomās par viedtelefona lietotāja (tieši lietotāja, nevis īpašnieka) dzīves jēgu.

Lai arī Android, salīdzinot ar citu telefonu sistēmām, ir atvērta, tā nav ideāla. Dabā atrodamais Android ir lielākoties atvērtā pirmkoda sistēma, kurā ir arī slēgta koda programmas Google pakalpojumiem un telefona ražotāja pievienotajā "resnatūrā". CyanogenMod  (CM) ir Android Open Source Project zars, kas pārkompilēts bez Google pakalpojumu slēgtā koda un ar labāku iestatījumu pārvaldību. Protams, tajā nav arī Samsung/Sony/HTC ražotāju resnatūras (bloatware). Brīvo programmu aizstāvji arī CyanogenMod neuzskata par pietiekami atvērtu un tāpēc iesaka lietot Replicant, tomēr Replicant ir nabagāka iespēju ziņā (jaunākā versija ir balstīta uz CM 10, kas savukārt balstīta uz Android 4.2). Pārdomas beidzās ar to, ka jau trešajā sava jaunā telefona lietošanas dienā, nolēmu uzstādīt uz tā CyanogenMod sistēmu.

Uzstādīšanu veicu, vadoties pēc instrukcijas CyanogenMod viki, un uzstādīju jaunāko "momentuzņēmuma" versiju 11-m12. Tas, ka heimdall uzstādīšanas instrukcija pilnībā neatbilda tam, ko redzēju uz sava datora un telefonā, radīja bažas. Tāpēc, gaidot CyanogenMod sāknēšanas paziņojumu, piesaucu Linusa Torvaldsa lūgšanu:

Pēc CM palaišanas redzēju vairākus manāmus uzlabojumus:

• Android VM darbojas tikai daži procesi.
• Ja Samsung Androidā praktiski visi iebūvētie telefona zvani atgādināja banālas Ziemassvētku dziesmiņas, tad CM piedāvājumā ir daudz un dažādas skaņas, kas (vismaz man) saistās ar telefonu.
• Vieglāk pieejami tīkla un citi telefona iestatījumi.

Kā atklājās, pēc CM uzstādīšanas biju pazaudējis no iepriekšējā telefona importētos kontaktus, kas radīja dažus kuriozus:

• Uz sievai neatbildētu zvanu atzvanīju, sākot ar "Jūs man zvanījāt..." un biju spiests skaidroties, ka es telefonu ciparus galvā virknēju pa pāriem, bet CM tos rāda, grupējot pa trim. Tāpēc nepazinu viņas telefona numuru.
• Pēc gana ilgas sarunas ar cilvēku, kas sevi pieteica kā "Ilmārs", noskaidroju, ka es neesmu tas "Valdis", ar kuru viņš vēlējās runāt, bet viņš nav tas "Ilmārs", ar kuru es domāju runājam.

Lai dzīve nekļūtu pārāk interesanta, šobrīd svarīgākos telefona numurus esmu saglabājis, un eksportēju tos arī SD kartē, lai varētu atjaunot pēc citas CM atjaunošanas. (Tos varētu sinhronizēt arī ar Googe kontaktiem, bet es to nedaru).

Daudz nerunājot, mana telefona baterija tagad iet 4 — 5 dienas un man nepiemīt iPhone lietotāju neremdināmā kāre uz jebkuru elektrības avotu. Patiesībā, pēdējo nedēļu, kad savu telefonu vairāk lietoju kopā ar datoru, es to vispār neesmu īpaši uzlādējis, tas "nozog" pietiekami daudz elektrības, veicot datu pārraidi caur USB.

Vēlāk uz sava telefona uzstādīju arī Google Apps, no kā lietoju tikai karti. Jāpiezīmē, ka kopš to uzstādīšanas manā telefonā darbojas divi nenokaujami Google servisi (tos var nokaut, bet sistēmas plānotājs tos atkal palaiž), kuru darbību es ierobežoju, atslēdzot visus liekos telefona servisus: mobilo datu pārraidi, atrašanās vietas ziņošanu, un WiFi tīklus.

Mana Google Maps lietošanas pieredze rāda, ka ar to var nonākt izvēlētajā galapunktā, bet noteikti ne tajā labākajā veidā. Gaišā laikā esmu ignorējis Google norādījumus un Madonā izvēlējies īsāku maršrutu. Bet, tumšā laikā, paļaujoties uz Google es no Saldus uz Ogri esmu izbraucis caur Rīgu, nevis pa Rīgas apvedceļu, un no Gulbenes uz Ogri esmu izbraucis caur Siguldu, lai gan vairākas reizes norādīju, ka vēlos braukt caur Pļaviņām, lai Liepkalnos paēstu vakariņas. Par noskaustajām vakariņām es uz Google biju īpaši nikns. Kā alternatīvu varētu izmantot OsmAnd, bet tā lietošanu būtiski ierobežo adrešu reģistra trūkums. Ja OsmAnd tas būtu, tad es noteikti varētu iztikt vispār bez Google lietotnēm, attiecīgi samazinot savu atkarību no Google un digitālās pēdas tajā.

Nobeigumā visiem atgādināt sekojošu patiesību: