Ar virpu par progresu

Uzminiet, kas tas ir?

Izmantošanai nepieciešamā iekārta vienmēr ir datu pārraides tīklā. Tiklīdz to ieslēdz, uzreiz atveras pārlūkprogramma. Tai nav tastatūras, ir tikai dažas pogas. Ekrāns nav skārienjūtīgs, toties parasti ir liels. Izmantojot pogas, pārlūkprogrammu var pārslēgt no vienas vietnes uz citu. Šo iekārtu jūs nevarat nopirkt pa latu, tīkla nodrošinātāji to nesubsidē.

Vietņu saturu pilnībā nosaka tās veidotāji. Vietnes uztur valsts, pašvaldības un reklāmdevēji, tomēr tik un tā jūs tikai dažas varat aplūkot bez maksas. Daudzu pārējo vietņu pieejamību nosaka jūsu iekārtas pieslēguma veids, par ko jums attiecīgi jāpiemaksā.

Jums nav iespēju nofiltrēt reklāmu drazu un nav pieejami arhīvi. Jūs nevarat izteikt komentārus. Uz vietni nevarat izveidot hipersaiti lai ieteiktu apskatīt draugiem. Lai saturu kopētu (piemēram, lai apskatītu vēlāk) ir nepieciešama vēl cita iekārta. Kopēto saturu nedrīkstat izplatīt tālāk.

Lai šo sistēmu uzturētu, no valsts tiek prasīts vēl pusmiljons latu.

Tā ir televīzija.

Lai arī tagad tā ir digitalizēta, princips tik un tā nav mainījies. Tā ir 20. gadsimta tehnoloģija, kad attālināti informēt, izglītot un izklaidēt varēja tikai daži izredzētie. Tajā laikā televīzijas žurnālists bija gandrīz vai kosmonauts, tikai strādāja uz zemes.

Tagad par "žurnālistu" var būt katrs, ja vien viņš spītīgi neuzskata, ka "īsts žurnālists" var būt tikai presē, radio vai televīzijā. Jo, izmantojot internetu, "žurnālists" var būt katrs. Pateicoties interneta atvērtībai, ir vienādotas izredzēto un parasto mirstīgo iespējas.

Ja vēlaties ievietot savu sižetu youtube, vimeo u.c., jums ir nepieciešama tikai vēlme un dators ar internetu. Un jūsu materiālu varēs aplūkot ne tikai novada vai valsts kaimiņš, bet gan no jebkuras vietas uz Zemes un šur tur arī Saules sistēmā.

Šodienas televīzija kaut kā tiek galā ar informēšanu, jo dažas televīzijas, piemēram, LTV un Vidzemes TV liek dažas ziņas tīmeklī. Tomēr izglītošanā "parastie mirstīgie" jau ir guvuši virsroku. Tīmeklī var studēt, mācīties dejot breiku vai Vīnes valsi, spēlēt flamenko ģitāru vai bungas, adīt zeķes vai bruņu kreklus.

Es skatos TED runas, Ē. Kažas video emuārus un daudz ko citu youtube biežāk nekā "Panorāmu". Savu mājas serveri izmantoju, lai vienranga tīklā dalītos ne tikai ar Ubuntu instalācijas disku attēliem, bet arī atvērtā satura filmām. Un neredzu nekādus šķēršļus, lai citi nevarētu rīkoties līdzīgi.

Vēsture mīl atkārtoties (tikai katru reizi savādāk)

Senos laikos, pirms virpas izgudrošanas, māla traukus lipināja tikai ar rokām. Iespējams, ka tā laika amatniecībā "lipinātāji" sūdzējās kopienas vecajiem, ka podniecība ir dārgs un sarežģīts process, kas prasa ilgstošu apmācību un īpašas spējas. Droši vien viņi žēlojās, ka lipinātie podi bieži dedzinot sasprāgst, un tāpēc kopienai ir jānodrošina vairāk mālu un mīcītāju.

Iespējams, ka "lipinātāji" raudzījās ar aizdomām un neiecietību uz jauno virpotāju paaudzi, kas spēja izvirpot traukus skaistākus un lētākus, veltot daudz mazākas pūles. Varbūt viņi pat centās iestāstīt, ka virpotie trauki nav īsti trauki, jo nav veidoti "saskaņā ar paražām un tradīcijām".

Lai nu kas tajos laikos notika, ir skaidrs, ka pamazām vairums sāka izmantot virpotus traukus. Tīri roku darinājumi kļuva par retu un ekskluzīvu preci. Bet iespējams, ka daži līdz mūža beigām izmantoja tikai "kārtīga amatnieka" lipinātos podus, lai ko tas viņiem maksātu.

Klasisko vienvirziena informācijas izplatītāju nedienas ir tādas pašas, kādas savā laikā piedzīvoja podnieki — "lipinātāji". Viņi nespēj izturēt jaunās paaudzes konkurenci, jo viņu ražošanas process ir dārgs un neefektīvs. Viņi var žēloties mūsu "vecajiem" un prasīt palīdzību. Tomēr skaidrs ir viens — interneta "virpotāji" viņus izkonkurēs tik un tā.

P.S. Lai veicinātu zināšanu uzkrāšanu pasaules tīmeklī jeb mūsdienu "dainu skapī", SIA Odo ir uzsākts projekts, kurā mēs mācīsim izmantot datoru ar internetu "kā savu televīziju".

Kursa materiāli Video materiālu veidošana un publicēšana.