Dieva mazais pirkstiņš

Grāmatā Kosmosa dzīve Lī Smolins (Lee Smolin, The Life of the Cosmos, iesaku visiem izlasīt) dod labāko aprakstu, kādu savā mūžā esmu lasījis par to, kā mūsu visums ir cēlies, precīzi saskaņojot dažādas fundamentālas konstantes. Protona masa, gravitācijas stiprums, kodolu vājā spēka darbības rādiuss, un daži duči citu fundamentālo konstanšu pilnībā nosaka visuma attīstību kopš Lielā sprādziena. Ja šis konstantes būtu nedaudz savādākas, visums būtu bezgalīgs remdenas gāzes okeāns, karsta plazma, vai kas cits tik pat vienkāršs un neinteresants, citiem vārdiem sakot – brāķis. Vienīgais veids, kā iegūt visumu, kas nav brāķis – ar zvaigznēm, smagajiem elementiem, planētām un dzīvību, ir precīzi visu saskaņot. Ja būtu tāda mašīna, kas radītu visumu ar patvaļīgi izraudzītām fundamentālo konstanšu vērtībām, tad uz katru interesantu visumu būtu 10^229 brāķu. 

Lai arī neesmu pārbaudījis šos aprēķinus, man šķiet, ka varbūtība ir apmēram tāda pati, kā iespēja, izdarīt ar Unix datoru kaut ko vērtīgu, ja termināļa logā raksta komandas absolūti nezinot komandas un to parametrus. Katru reizi, kad jūsu labais mazais pirkstiņš nospiež ENTER taustiņu, jūs esat veicis vienu mēģinājumu. Dažos gadījumos operētājsistēma nedara neko. Citos gadījumos tā izdzēš visus jūsu failus. Tomēr vairumā gadījumu tā atgriež kļūdas ziņojumu. Citiem vārdiem sakot, jūs radāt daudz brāķus. Bet dažkārt, ja visu esat izdarījis pareizi, dators uz laiku iegrimst sevī un rada kaut ko tādu kā emacs. Tas rada kaut ko tik sarežģītu, kas iztur Smolina interesantuma kritērijus. 

Tas vel ir tikai iesācēja salīdzinājums. Ja jūs iedziļināties tālāk par kvarku teoriju un nonākat stīgu teorijā, visumu ir diezgan grūti aprakstīt ar fizikas likumiem, kā to dara jau no Ņūtona laikiem. Ja raugāties uz pietiekami maziem mērogiem, jūs redzat procesus, kuru daba ir gandrīz vai kā datoriem. 

Domāju, ka šī sistēma ir diezgan skaidra. Kaut kur ārpus mūsu visuma laika un telpas ir operētājsistēma, kuru pirms neaprēķināmiem laika mērogiem ir sarakstījis kāds burvju demiurgs. Kosmiskā operētājsistēma izmanto komandrindas saskarni. Tai darbojas teletaips, radot lielu karstumu un troksni; izcirstie perfolenšu biti birst grozā kā krītošas zvaigznes. Demiurgs sēž pie sava teletaipa, ievadot vienu komandu pēc otras, norādot fizikas fundamentālo konstanšu vērtības: 

un kad komanda ir ievadīta, viņa mazais pirkstiņš pakavējas virs ENTER taustiņa vienu vai divas mūžības. Viņš pārdomā, kas tagad notiks. Beidzot pirksts kustas lejup un BUMS! jūs piedzīvojat citu Lielo sprādzienu. 

Lūk, TĀ ir kārtīga operētājsistēma. Ja šādas sistēmas būtu pieejamas internetā (protams, bez maksas) katrs hakeris uz pasaules to lejuplādētu tūlīt pat un un visu nakti aizvadītu ņemoties ar to, šķiežot visumu pa labi un pa kreisi. Vairums no tiem būtu diezgan neinteresanti, bet daži no tiem varētu arī pārsteigt. Jo tas, ko šie hakeri censtos izveidot būtu daudz kas vairāk kā visums ar dažām zvaigznēm un galaktikām. To spētu katrs vidusmēra hakeris. Nē, lai uzceltu savu slavas torni internetā, ir jābūt tik labam komandrindas ģēnijam, ka jūsu visums var pēkšņi radīt dzīvību. Un kad šīs zināšanas kļūs par vispārzināmu patiesību, šie hakeri dosies tālāk, cenšoties izveidot pareizāko dzīvības formu, mēģinot atrast pareizo ciparu kādas konstantes devītajā zīmē aiz komata, kas radītu tādu Zemi, kurā, piemēram, Hitlers tomēr iestātos mākslas skolā, un viņš beigtu savas dienas kā ielas gleznotājs ar dīvainiem politiskajiem uzskatiem. 

Pat ja šī fantāzija piepildītos, vairums lietotāju (atsevišķās dienās mani ieskaitot) nevēlētos pūlēties mācīties visas nesaprotamās komandas, un cīnīties ar visām neveiksmēm. Pietiek ar to, ka pagrabā jau ir daži neinteresanti visumi. Pēc tam, kad mēs būsim noguruši rakstīt komandas un spiest ENTER, radot brāķainos visumus, mēs ķertos pie absolūti pretējas sistēmas izstrādes. Operētājsistēmas, kas spēj izdarīt visu, tajā skaitā nodzīvot dzīvi mūsu vietā. Šajā sistēmā visas iespējas gudri programmētāji jau būtu iepriekš ņēmuši vērā un aprakstījuši, un tas viss būtu iesaiņots grafiskos dialogos. Klikšķinot izvēles rūtiņas,

mēs varētu izvēlēties izslēdzošas iespējas: HETEROSEKSUĀLS/HOMOSEKSUĀLS.

Atsevišķā kolonā būtu neobligātas izvēles rūtiņas, ar izvēlēm, ko vēlamies sasniegt savā dzīvē: APPRECĒTIES/UZRAKSTĪT LABU GRĀMATU,

un zemāk būtu dažas papildu izvēles, kas jāievada ar roku: MEITU SKAITS: , DĒLU SKAITS: .

Pat šādi vienkāršota saskarne izskatītos briesmīgi un nesaprotami, ar pārāk dažādām iespējām un pārāk daudzām slēptām izvēļu atkarībām. To izmantot būtu praktiski neiespējami, un atkal parādītos mirgojošā divpadsmit problēma. Ražotājiem, kas mums piedāvātu šādu sistēmu, nāktos to papildināt ar šabloniem un vedņiem, piedāvājot mums dažas noklusētās standarta dzīves, kuras mēs varētu izmantot kā sākumu savas dzīves veidošanai. Ir liela varbūtība, ka standarta dzīves vairumam šķitīs satriecoši labas. Tiks labas, ka vairums negribēs ar tām piņķerēties un mainīt, lai tās nepaliktu sliktākas. Līdz ar to, pēc dažiem sistēmas versiju laidieniem operētājsistēma varētu izskatīties daudz vienkāršāka: jūs to varētu palaist un parādītos viena liela poga ar uzrakstu DZĪVOT. Kad tā ir nospiesta, jūs sākat dzīvot. Ja kaut kas aizķeras, vai neatbilst jūsu gaidām, jūs varētu sūdzēties par to Microsoft Klientu Palīdzības Dienestā. Kad jūs dabūjat savienojumu, viņš vai viņa jums paskaidros, ka jūsu dzīve patiesībā ir bijusi ļoti laba, un ka tajā viss ir kārtībā, un jebkurā gadījumā tā būs vēl labāka, kad jūs iegādāsieties jaunāko versiju. Bet ja jūs uzstātu un raksturotu sevi kā "advancētu", iespējams, ka jūs varētu aizkļūt līdz patiesajam izstrādātājam. 

Ko gan teiktu inženieris, kad jūs izskaidrotu savu problēmu, un uzskaitītu visus neapmierinātības iemeslus? Iespējams, viņš atbildētu, ka dzīve ir ļoti sarežģīta un grūti aprakstāma lieta, ka vēl nav tādas saskarnes, ar kuru to var ērti mainīt, un ka jebkurš, kas domā savādāk ir muļķis. Un, ja jūs neapmierina jums piedāvātie varianti, jums vajadzētu sākt veidot pašam savu.