Mācību metodika sociālajai iekļaušanai

Prev
Mācību programmas

Next
Lego FLL

Saturs

Pamatinformācija par programmu
Teorija un metodes
Informācijas vākšana un diagnostika
Mērķa izvirzīšana
Stratēģijas izstrāde
Stratēģijas izpildes pārraudzība
Ekspertu atziņas projekta noslēgumā
Metodiskais materiāls nodarbībām

Metodiskais darbs veidots, vadoties pēc metodiskās programmas rokasgrāmatas, ko veidojusi biedrība „Izglītības centrs ģimenei un skolai”. Sociālās rehabilitācijas programma darbam ar riska grupas jauniešiem. Rīga, 2008.

Pamatinformācija par programmu

Projekta mērķis: veicināt Ogres novada sociālās atstumtības riskam pakļauto bērnu un jauniešu sociālo iekļaušanos.

Programmas uzdevumi:

veicināt sociālās atstumtības riskam pakļauto jauniešu izpratni par savu rīcību, problēmām un to risināšanas iespējām;
veicināt programmas dalībnieku sociālo prasmju attīstību;
sniegt atbalstu ikdienas problēmu risināšanai, tai skaitā jomās, kas saistītas ar nākotnes mērķu izvirzīšanu;
veicināt uzvedības izmaiņas un nostiprināt sociāli pieņemamu uzvedību.

Mērķgrupa
Programmas mērķgrupa ir bērni /jaunieši (turpmāk tekstā – jaunieši) vecumā no 7 līdz 18 gadiem, kas atbilst vienam vai vairākiem mērķgrupas atbilstības kritērijiem:
1) no trūcīgām ģimenēm,
2) no maznodrošinātām ģimenēm,
3) no daudzbērnu ģimenēm,
4) no ģimenēm, kur bērnu audzina viens no vecākiem,
5) no ģimenēm, kur viens vai abi vecāki devušies uz ārzemēm,
6) ar īpašām vajadzībām,
7) ar uzvedības traucējumiem.

Teorija un metodes

Teorētiskais pamats: kā saprast jaunieša uzvedību?
Dienas centra programma ir balstīta kognitīvi-biheviorālā pieejā un jaunieša uzvedības skaidrošanai ir izmantots sociālās kompetences modelis.

Sociālā mācīšanās

Pastāv četri galvenie sociālās mācīšanās pamata pieņēmumi:

Uzvedība tiek iemācīta (savu uzvedību indivīds iemācās un nostiprina socializācijas procesā).
Tas nozīmē, ka bērns, augot un novērojot apkārtējo uzvedības modeļus, izmēģinot tos un saņemot apkārtējo atbildes reakcijas, veido un nostiprina savu uzvedību. Protams, nedrīkst ignorēt arī iedzimtības faktorus, piemēram, ja cilvēkam ir garīga rakstura traucējumi, tas lielā mērā ietekmēs to, kā viņš uztvers apkārt notiekošo.
Uzvedības modelis veidojas kā reakcija uz apbalvojumiem un sodiem. Šāds pieņēmums nozīmē, ka apkārtējie var ietekmēt cilvēka uzvedību, noteiktā veidā rīkojoties. Un konkrēti – pozitīvu uzvedību var veicināt, apbalvojot, bet negatīvas uzvedības ierobežošanai var izmantot sodus vai atstāšanu bez apbalvojuma. Šo principu ir viegli saprast, analizējot, kādus paņēmienus, vecāki izmanto savu bērnu audzināšanā.
Mācīšanās notiek sociālā kontekstā. Šāds pieņēmums nozīmē, ka mācīšanās procesā svarīga loma ir apkārtējai videi. Piemēram, mācoties klases kolektīvā, kur mācīšanos uzskata par „zubrīšanos”(mācīšanās notiek piespiedu kārtā, bez izpratnes par sniegto informāciju), veidojas atšķirīga vide, nekā mācoties klasē, kur zināšanu apguvi uztver kā iespēju sevi apliecināt. Mācīšanās process ir kā sevis atklāšana, kad cilvēks sevi atklāj vājās un stiprās puses. Jaunietis neatklās sevi, savas zināšanas un apgūto mācību ielu, ja pārējie viņu par to izsmies. Katra mācīšanās vide ir atšķirīga, un tā ietekmē veidu, kādā mēs mācāmies.
Mācīšanos ietekmē mūsu personīgie jautājumi/intereses. Šis pieņēmums nozīmē, ka jaunietis mācīšanās spēju pielāgo katrai konkrētai situācijai un ka sev interesējošas un svarīgas tēmas jaunietis apgūst citādāk nekā mazsvarīgas un nebūtiskas. Piemēram, vienā mācību telpā, kurā atrodas 20 jaunieši, no kuriem katrs ir atšķirīgs un uz nodarbību ir atnesis līdzi savas personīgās problēmas, likumsakarīgi būs, ka katrs dalībnieks no nodarbības sev līdzi paņems kaut ko citu. Katra jaunieša pieredze ir atšķirīga un tā nosaka to, ka šie „atšķirīgie” jaunieši informāciju uztvers, atlasīs un sakārtos citādāk, tādējādi iegūstot dažādus secinājumus.

Kā mēs varam ietekmēt jaunieša domāšanu un uzvedību?

Kognitīvi – biheviorālā pieeja uzsver, ka jaunieša uzvedība izriet no jaunietī notiekošajiem kognitīvajiem procesiem (ar kognitīvajiem procesiem saprotot veidu, kā informācija tiek uztverta, kādas nozīmes tai tiek piešķirtas, kādas emocijas un izjūtas tā rada, u.tml.). Process tiek raksturots kā noteikta situācija (stimuls), kam seko kognitīvie procesi, kas savukārt veido pamatu jaunieša uzvedībai (reakcija). Piemēram, divi jaunieši, ienākot veikalā un nokļūstot vienādā situācijā (saņemot vienādus stimulus), pateicoties kognitīvajiem procesiem rīkosies atšķirīgi (viens jaunietis nopirks preci, bet otrs nozags). Skaidrojot nevēlamu, problemātisku uzvedību, kognitīvi biheviorālā pieejā būtiska loma tiek piešķirta negatīvai pieredzei, kas ietekmē cilvēka rīcību (piemēram, situācijā pirms preces nozagšanas, jaunietis var sev teikt: „visi cilvēki zog, tad kādēļ lai es to nedarītu?!”). Tādēļ šī teorētiskā skola uzskata, ka pārmaiņas ir iespējamas, apzinot savu pieredzi, izaicinot to un mainot savu domāšanas veidu, kas savukārt ietekmē emocijas un rīcību.

Sociālās kompetences modelis

Cilvēks dzīves laikā sastopas ar noteiktiem uzdevumiem, kas ir jārisina. Dažādā vecumā tie ir atšķirīgi. Piemēram, 8-10 gadu vecumā viņam jāmācās patstāvīgi veikt mājās uzticētos pienākumus. 13-15 gados pusaudžiem jāmācās brīvajā laikā rast nodarbošanos, kas rada prieku. Savukārt 16-18 gadu veciem jauniešiem vajadzētu prast patstāvīgi izvēlēties jomu, kas saistīta ar savu nākotnes profesionālo karjeru.
Ja konkrētie vecumposma uzdevumi ir pārāk sarežģīti vai arī vienlaikus ir jārisina pārāk daudz uzdevumu, tad līdzsvars var tikt izjaukts un cilvēks var sākt rīkoties nepieņemami, vai citiem vārdiem sakot, sociāli nekompetenti. Par kompetences esamību var runāt tad, ja indivīdam piemīt prasmes tikt galā ar ikdienas dzīves izvirzītajiem uzdevumiem. Plānojot un veicot darbu ar
dienas centra klientiem, tas var tikt balstīts sociālās kompetences modelī:

prasmes, piemēram, prasme risināt konfliktus, prasīt palīdzību, ja tā nepieciešama, u.c.;
aizsargfaktori, piemēram, atbalsts, ko bērns saņem no vecākiem, draugiem;
elastība jeb individuālās personības iezīmes, kas palīdz pielāgoties konkrētiem apstākļiem, daudzdimensionāla domāšana.
Līdzsvaru apdraud stresu/ spriedzi izraisošas situācijas (stresori), ko vēl vairāk padziļina konkrētā kultūrā nepieņemama uzvedība (problemātiska uzvedība).
Sociālā kompetence nav nemainīgs stāvoklis, bet gan dinamisks un pārmaiņu pilns process. Pat viens notikums un veids, kā cilvēks šo notikumu uztver, var būt pietiekams apstāklis, kas izjauc iekšējo līdzsvaru un veicina nepieņemamu rīcību.

Darba virzieni, balstoties uz sociālās kompetences modeli

Piedāvātais sociālās kompetences modelis paver plašas iespējas individuālā darbā ar jaunieti.
Darbība var tikt vērsta uz visiem elementiem:

Darbība var tikt vērsta uz problemātiskas uzvedības mazināšanu. Tā tiecas ierobežot dažādu nevēlamu uzvedību. Tomēr jāatceras, ka nevēlamas uzvedības ierobežošana vēl nenozīmē, ka citā līdzīgā situācijā jaunietis rīkosies savādāk, jo viņš var neprast “uzvesties savādāk”.
Darbības objekts var būt stresa situācijas. Stresa situāciju sekas var mazināt, palīdzot izprast situāciju un meklēt risinājumus problēmām, kas ir stresa situāciju cēlonis. Tāpat var koncentrēties uz prasmju veidošanu, kas palīdz vieglāk tikt galā ar stresa situācijām un to sekām. Programmas kontekstā svarīgi ir novērtēt, kādi ir stresu un spriedzi izraisošie faktori Dienas centra programmas dalībnieku ikdienā, un palīdzēt viņam risināt šos jautājumus.
Darbība var tikt vērsta arī uz dzīves uzdevumu izpildi. Jāatceras, ka praktiskā darbības līmenī jāidentificē konkrētas darbības. Jānoskaidro, vai uzdevums jaunietim kādu noteiktu iemeslu dēļ nav pārāk grūts (ja tā ir, tad jāmeklē veidi to vienkāršot), vai varbūt tā saturs nav saprotams (iespējams, ka jaunietis nezina, kā konkrēto uzdevumu var veikt).
Darbība var tikt vērsta uz aizsargfaktoru nostiprināšanu un elastīguma palielināšanu. To iespējams panākt, iemācot prasmes, ar kuru palīdzību var gūt pieeju aizsarg faktoriem un optimāli tos izmantot. Tāpat ir svarīgi jaunieša uzvedībā atzīmēt un pozitīvi novērtēt elastīguma pazīmes, palīdzēt tās pārcelt uz citām dzīves situācijām.
Darbība var tikt vērsta uz jaunu iemaņu veidošanu. Šeit var izmantot pozitīvos un negatīvos pastiprinātājus un sodu (pozitīvs vērtējums un negatīvu faktoru ietekmes izslēgšana nostiprina adekvātu uzvedību, piemērots sods vājina nevēlamu uzvedību), sniegt instrukcijas (izskaidrot darbību secību situācijā, kur jāpielieto konkrētās iemaņas), praktiski parādīt konkrēto iemaņu un nosaukt visus veicamos soļus, vingrināties iemaņas pielietošanā (lomu spēlē vai reālā situācijā).

Individuālais darbs ar jaunieti

Individuālā darba process – tikšanās
Individuālais darbs nozīmē, ka programmas vadītājs paredz un organizē regulāras individuālas tikšanās. Tikšanās var būt gan programmas dalībnieka, gan vadītāja ierosinātas. Vēlams vienoties ar programmas dalībnieku un ieplānot vismaz vienu tikšanās reizi nedēļā.

Individuālā darba metodoloģija

Lai spētu sniegt nepieciešamās zināšanas par savu rīcību un uzvedību, programmas vadītājam ir jāsaprot, kādā veidā risināt problēmas. Domājot par sociālās atstumtības riskam pakļautu jaunieti, jāpatur prātā, ka lielākajai daļai no viņiem ir sarežģītas un dažādas problēmas – problēmas attiecībās, sadzīves apstākļu problēmas, izglītības problēmas, tiesiska rakstura problēmas. Nereti viņu mēģinājumi šīs problēmas risināt situāciju pasliktina vēl lielākā mērā. Ir 5 etapi, kuri programmas vadītājam ir jāiziet, ja viņš vēlas uzlabot jaunieša problēmu risināšanas prasmes. Šie soļi noteikti jāievēro, sastādot individuālo plānu darbam ar jaunieti un šo plānu realizējot. Piecu etapu process veido noslēgtu ciklu, kas nemitīgi jāīsteno programmas izpildes gaitā. Turpmāk aprakstītā informācija ir metodoloģisks pamats individuālam darbam ar jaunieti.

Informācijas vākšana un diagnostika

Darbs sākas ar informācijas ievākšanu/ diagnostiku. Taču uzreiz ir jāpieņem, ka no jaunieša iegūtā informācija būs nepilnīga vai subjektīva, jaunietis dažādu apstākļu dēļ var minimizēt vai noliegt problēmas. Tādējādi jaunieša viedoklis būs izejas punkts, no kura programmas vadītājs sāk meklēt īsto problēmu risināšanas prasmju trūkuma cēloni. Kamēr nav zināms, kas ir patiesā problēma, kur tā slēpjas, darbinieks nevar strādāt, lai šo problēmu likvidētu.
Programmas ietvaros informācijas vākšana un problēmu apzināšana tiek īstenota visu programmas norises posmu. Informācijas apkopošanā un strukturēšanā tiek izmantots sociālās kompetences modelis.

Jaunieša izpratne par problēmu un motivācijas mainīties novērtēšana

Darbā ar jaunieti, lai spētu vienoties par tālāko sadarbību, jāņem vērā viņa gatavība atpazīt un risināt problēmas. Gatavību piedalīties problēmu risināšanā palīdz izvirzīt sekojošais:

Jaunieša viedoklis par problēmu

Svarīgi ir ļaut jaunietim pašam raksturot savu problēmu, saprast, kā tā viņam traucē. Tāpat svarīgi ir noskaidrot jaunieša izpratni par to, kā viņš redz iespēju šo problēmu risināt. Programmas vadītājs var norādīt uz kādu jaunietim neērtu situāciju (problēmas sekas), uzdodot jautājumus par to, ko jaunietis domā par šīs situācijas rašanās cēloņiem.

Iepriekšējā pieredze problēmas risināšanā

Ir jānoskaidro, vai jaunietis iepriekš ir mēģinājis risināt apzināto problēmu. Kādi ir bijuši rezultāti? Kas traucēja iepriekš atrisināt problēmu? Ja iepriekš izdevās sasniegt vēlamo rezultātu, kas traucēja to noturēt? Varbūt jaunietis var nosaukt gadījumus, kad problēma nepastāv (izņēmumi) vai kad problēma izpaužas mazāk.
Balstoties uz iegūto informāciju var izdarīt secinājumus par jaunieša attieksmi (motivāciju) risināt problēmu.

Darītāja attieksme. Jaunietis sadarbojas ar programmas vadītāju, un viņi spēj kopīgi identificēt problēmu un atrast stratēģiju, kā risināt problēmu (risinājums). Jaunietis saskata to, ka risinājums ir atkarīgs no problēmas risināšanā ieguldītā darba (jaunietis redz sevi kā daļu no risinājuma). Jaunietis ir gatavs pildīt uzdevumus, lai sasniegtu vēlamo rezultātu.

Sūdzētāja attieksme. Jaunietis sadarbojas ar programmas vadītāju, un viņi spēj kopīgi identificēt problēmu, bet neredz problēmas risinājumu. Dažkārt jaunietis var redzēt risinājumu problēmai, bet neredzēt sevi kā daļu no tā (risinājums ir atkarīgs no citiem). Jaunietis domā, ka problēmu var atrisināt tikai citi cilvēki vai tad, ja mainīsies apstākļi un situācija.

Malā stāvētāja attieksme. Programmas vadītājs un jaunietis nespēj kopīgi nosaukt problēmu, vienoties par problēmu, nav skaidru mērķu.
Balstoties uz šo informāciju, programmas vadītājs izvēlās darba stratēģiju un var pāriet uz nākamo individuālā darba posmu.

Mērķa izvirzīšana

Kad ir savākta informācija un programmas vadītājam ir skaidrs, kas ir problēma, seko mērķa izvirzīšana.
Ļoti svarīgi šajā procesā ir neizvirzīt nesasniedzamu vai augstu mērķi. Lai šādu iespēju mazinātu, darbinieks problēmu identificēšanā un mērķu izvirzīšanā aktīvi iesaista jaunieti.
Atbilstošu mērķu izvirzīšana ir jāuzskata par programmas panākumu priekšnoteikumu, tāpēc mērķu izvirzīšanai, mērķu pārskatīšanai un pārformulēšanai ir jāpiešķir īpaša uzmanība. Programmas ietvaros savi mērķi būs programmas dalībniekam, savi vecākam un savi programmas vadītājam. Svarīgi, lai šie mērķi nav savā starpā pretrunīgi, tomēr tas nenozīmē, ka mērķi nedrīkst būt atšķirīgi. Dažkārt var būt situācija, kad jaunietis vēl neredz kādu savu problēmu, un tāpēc starp viņa mērķiem nebūs mērķi, kas skar konkrēto problēmu loku, bet tas neliedz programmas vadītājam izvirzīt savam darbam mērķi – palīdzēt jaunietim pamanīt šo konkrēto problēmu.
Izvirzot mērķi turpmākajam darbam, ir svarīgi pievērst uzmanību vairākiem mērķa formulēšanas aspektiem:

nepieciešams nošķirt mērķus tuvākajai nedēļai, mēnesim no mērķiem ilgākam laika posmam;
jāizvirza reāli sasniedzami mērķi;
vienlaikus nedrīkst izvirzīt pārāk daudz mērķu;
ja vien iespējams, mērķis jāformulē pozitīvi (tam jāietver tās pozitīvās izmaiņas, ko jaunietis vēlas sasniegt, nevis uzvedības negatīvie aspekti);
mērķi, kas ir sasniedzami ātri un bez lielas piepūles, jālīdzsvaro ar grūtāk sasniedzamiem mērķiem;
lielu mērķu ietvaros jābūt skaidriem, konkrētiem un sasniedzamiem uzdevumiem;
mērķim ir jāatbilst jauniešu interesēm un tiesībām.

Lai izvēlētos prioritārus mērķus (atcerieties, ka nedrīkst izvirzīt pārāk daudz mērķus), novērtējiet sekojošus apstākļus:

mērķu nozīmīgums pašam jaunietim (cik lielā mērā viņu satrauc tās problēmas, kuru dēļ ir izvirzīts mērķis);
grūtības pakāpe (saprast, kuri mērķi ir vieglāk sasniedzami, kuri grūtāk īstenojami);
efektivitāte (cik lielā mērā izvirzītie mērķi veicina jaunieša iekļaušanos sabiedrībā, sociālo kompetenci);
veids un laiks, kādā mērķis ir sasniedzams;
vai izvirzītais mērķis balstās uz jaunieša „stiprām” pusēm, vai ir ņemtas vērā viņa īpatnības, prasmes u.c., kas nepieciešamas mērķa sasniegšanai.

Stratēģijas izstrāde

Kad ir izvirzīti mērķi, kuriem piekritis jaunietis, jāizstrādā stratēģija šāda mērķa sasniegšanai. Jāatceras, ka viena no lielākajām problēmām, kas raksturīga jauniešiem ar vājām problēmu risināšanas prasmēm, ir nespēja savu lielo problēmu sadalīt mazos „solīšos” (sadalīt mazos, bet risināmos uzdevumos) un saprast problēmas izraisītās sekas.
Programmas vadītāja grūtākais uzdevums ir atrast visām iesaistītajām pusēm pieņemamu risinājumu. Risinājumam ir jābūt tādam, kuru jaunietis būs gatavs pieņemt. Darbinieks var piedāvāt jaunietim apmeklēt kādu interesantu pasākumu, ņemot vērā jaunieša materiālās iespējas, un tā būs stratēģija. Ja jaunietis ir „darītājs”, viņam pašam jāspēj atrast risinājums. Protams, programmas vadītājs domās arī par ilgtermiņa stratēģijām, jo risinājums nebūs katrai nodarbībai meklēt citu nodarbi.

Stratēģijas izpildes pārraudzība

Programmas vadītājam jāveic pārraudzība pār izvēlēto stratēģiju – jāizvērtē tās veiksmīgums un nepieciešamības gadījumā tā jāmaina. Strādājot ar jaunieti, nav jāgaida, ka panākumi būs ātri un strauji, tomēr šis darbs kopā ar jaunieti ir jāveic. Ja izvēlētā stratēģija nav bijusi veiksmīga, jāvērtē, kāpēc. Iespējams jāatgriežas pie cikla pirmā posma un darbs cikla ietvaros jāsāk no jauna. Šajā brīdī programmas vadītājam jāatceras mācīšanās princips, kurš nosaka, ka uzvedība ir iemācīta, un, ka, pieņemot veiksmīgākus lēmumus, šis paradums ar laiku sāks pats sevi uzturēt.

Grupu darbs
Līdztekus individuālam darbam, programmā ir paredzētas grupu nodarbības, kas atšķiras pēc struktūras un nodarbību intensitātes:

Īpašais pasākums. Ir vēlams vairākas reizes programmas īstenošanas laikā īstenot intensīvus pasākumus, kas vērsti uz grupas saliedēšanu, sevis izzināšanu un savstarpējo attiecību nostiprināšanu. Īpašo pasākumu ietvaros var tikt organizēti pārgājieni, kopīgs pikniks dabā u.tml.
Grupu darbs (tēmu piedāvā vadītājs). Programmā ir piedāvātas dažādas aktivitātes, kas veidotas, lai palīdzētu jauniešiem labāk saprast sevi, savas problēmas, atrast problēmām risinājumu un attīstītu ikdienā nepieciešamās prasmes un iemaņas. Šādas grupu nodarbības nozīmē, ka vadītājs pēc ievada daļas novada kādu no programmā aprakstītajām aktivitātēm.
Grupu darbs (tēma rodas grupā). Dažkārt nodarbības ievada daļā jaunieši aktualizē problēmu, kuru vadītājs nebija plānojis pārrunāt šajā nodarbībā, bet vēlāk. Šādā situācijā vadītājs var būt elastīgs un pieņemt lēmumu mainīt grupu nodarbības tēmu un pielāgoties jauniešu vajadzībām. Tāpat dažkārt ir vēlams izmantot nodarbību starpbrīdī vai nodarbību laikā pamanītu situāciju un attīstīt to tālāk. Piemēram, nodarbību starplaikā jūs esat bijis liecinieks divu grupas dalībnieku konfliktam. Iespējams, šo situāciju ir vērts izmantot kā iespēju uzsākt diskusiju par konfliktu risināšanu, pat ja tādēļ ir jāmaina ieplānotās nodarbības plāns.
Brīvā grupa. Dažreiz ir vēlams tikšanās reizes nerīkot pēc iepriekš izstrādāta strukturēta plāna. Šādā veidā jauniešiem tiek dota iespēja sevi apliecināt kā vadītājiem, tiek dota iespēja pašiem plānot savu laiku. Vadītājam jābūt moderatora lomā, sekojot līdzi tam, lai netiktu pārkāpti grupas iekšējie noteikumi, kā arī jācenšas atgriezt dalībniekus pie tēmas, ja tie no tās novirzītos. Šajā atvēlētā brīvajā tikšanās reizē jaunieši var klausīties mūziku, noskatīties un pārrunāt kādu filmu, aizpildīt laiku ar kādu citu nodarbi vai vienkārši pavadīt laiku, kopīgi komunicējot. Šādas brīvās nodarbības programmas vadītājs var izmantot novērošanai, atbalsta sniegšanai. Dažkārt jauniešiem būs nepieciešama palīdzība un atbalsts, lai noorganizētu, kādu viņu ieplānotu pasākumu. Tāpat grupas sākumā vadītājam var nākties būt aktīvam un pamudināt jauniešus pašiem plānot un organizēt šo viņiem atvēlēto laiku (vadītājs var aicināt, lai grupas dalībnieki izmanto „prāta vētras” metodi, lai radītu idejas, kā aizpildīt plānoto laiku).

Programmas vadītāja darbs ar jaunieti – darītāju
Ja jaunietis spēj identificēt problēmu un izņēmumus, ja ir skaidrs vēlamais rezultāts (mērķis), jaunietis redz savu lomu risinājumā, programmas vadītājs var atbalstīt jaunieti:

sniedzot atzinību un citus pozitīvus pastiprinātājus, kad jaunietis virzās uz mērķi;
radot situācijas, kur jaunietis biežāk var izmēģināt iemācīto uzvedību/rīcību;
mudinot iemācīto pārnest uz citām dzīves situācijām, atrodot jaunus pielietojumus prasmēm, iemaņām un pozitīvai uzvedībai.

Programmas vadītāja darbs ar jaunieti – sūdzētāju
Ja jaunietis spēj identificēt problēmu, bet izņēmumi, mērķi nav skaidri un/vai jaunietis neredz savu lomu problēmas risināšanā, programmas vadītājs var atbalstīt jaunieti:

sniedzot atzinību un citus pozitīvus pastiprinātājus, kad jaunietis iesaistās sevis novērošanā, mērķu noteikšanā un risinājumu meklēšanā;
mudinot jaunieti vērot sevi, domāšanas kļūdas, izjūtas u.tml. (šajā gadījumā ir piemērojami dienasgrāmatas tipa uzdevumi);
mudinot jaunieti meklēt izņēmumus (Kad izņēmums notika? Ko tu tad darīji savādāk? Kāds bija rezultāts un ar ko tas atšķīrās no problēmas situācijas?);
mudinot jaunieti koncentrēt uzmanību uz resursiem un risinājumiem.

Programmas vadītāja darbs ar jaunieti – malā stāvētāju
Ja jaunietis nespēj identificēt problēmu, nav ieinteresēts domāt par situāciju kā problēmu un meklēt risinājumu, tad programmas vadītājs var:

izteikt atzinību par iesaistīšanos sarunā un piedāvāt turpināt iesākto sarunu;
sniegt papildus informāciju par ieguvumiem un zaudējumiem, iesaistoties tālākajā sadarbībā
un atstājot jaunietim izvēli pieņemt lēmumu un uzņemties atbildību par savu izvēli (tajā pašā laikā ir jāpasaka, ka jaunietim tiek atstāta izvēle pārdomāt situāciju un atgriezties pie problēmas tālākas analizēšanas un, ja nepieciešams, pie risinājuma meklēšanas);
norādīt uz pretrunām, konfrontēt teikto ar ikdienā notikušo/notiekošo.

Darba plānošana un novērtēšana:

individuālā darba plāna sastādīšana, dokumentēšana;
grupu darba plānošana;
sagatavošanās grupu darbam, aktivitāšu piemērošana grupas vajadzībām;
iesildošo vingrinājumu sagatavošana;
darba plānošana ar vecākiem;
darba norises novērtēšana (darbs komandā, darbs ar jauniešiem).

Ekspertu atziņas projekta noslēgumā

Par mācību programmu

Mācību programmā paredzētā mērķauditorija ir skolēni, sākot ar 1. klasi. Novadītās nodarbības liecina, ka skolēnu vecums atbilst izveidotajām mācību programmām.
Ja ir iespējams, tad organizēt vienāda vecuma grupas (3 gadu atšķirības) nodarbībās. Ja ir lielāka vecuma starpība bērniem, tad, atkarībā no dažādu uzdevumu grūtības pakāpes, grupēt vecākos dalībniekus ar jaunākajiem.
Mācību programmā paredzētais dalībnieku skaits ir 12. Tas ir optimāls skolēnu skaits, darbojoties 2 skolotājiem, jo ir iespējams pievērst pilnvērtīgi bērniem uzmanību un kvalitatīvi darboties ar bērniem un jauniešiem nodarbību laikā. Ne visi bērni vēlas piedalīties sacensībās, tāpēc to bērnu skaits, kas gatavojas sacensībām ir mazāks nekā to, kas pastāvīgi apmeklē nodarbības.
Mācību programma paredzētais stundu skaits ir 30. Novērojumi no nodarbībam liek secināt, ka jaunāka vecuma bērniem divas stundu nodarbība var būt par garu, ja netiek nodrošinātas pauzes atpūtai, kurās bērni var veikt fiziskas aktivitātes, kas vienlaicīgi veicina to sociālās prasmes. 1.-2. klašu skolēni nespēj tik ilgam darbam koncentrēties. Šiem skolēniem ieteicamais nodarbību garums ir līdz divām stundām ar fizisku aktivitāšu pārtraukumiem, ja nodarbību laikā ir jākonstruē un jāprogrammē roboti.Tāpēc atzinīgi ir vērtējams, ka nodarbībās ir apvienota robotikas un sociālo prasmjju apguve. Kopējais stundu skaits ir pietiekams robotikas un sociālo prasmju iemaņu apguvei, bet noteikti stundu skaits, ja resursi un lektoru nodrošinājums pieļauj, varētu būt lielāks, pat pastāvīgs katru gadu nevis vienreizējs pasākums, jo bērni nodarbību ietvaros ir ieguvuši vietu, kur satikties un ne tikai apgūt robotiku, bet arī kopā ar skolotājiem un pārējiem apmeklētājiem pārrunāt dažādus jautājumus, arī problēmas.
Ja regulāri plāno piedalīties sacensībās, tad jāņem vērā, ka nepieciešamas papildus nodarbības pirms sacensībām, lai sagatavotos konkrētai sacensību tematikai. Līdz ar to skolotājam ir jāparedz papildus stundas ar bērniem, kuri piedalās sacensībās. Zinot sacensību kalendāru, robotikas tēmas kalendārajā grafikā jāpieskaņo sacensību programmai, piemēram, gatavojoties sumo robotu cīņām, jāvelta nodarbība tieši šai tēmai. Lai bērni gūtu panākumus sacensībās un tādējādi celtu savu pašapziņu, pirms sacensībām, ir nepieciešams blīvāks nodarbību grafiks tikai tiem berniem, kas gatavojas sacensībām. Līdz ar to skolotājam ir jāparedz papildus stundas ar bērniem, kuri piedalās sacensībās.
Nometņu programmas ir jāpielāgo konkrētam gadalaikam un jāvērš uzmanība uz āra aktivitātēm, ja ir atbilstoši laikapstākļi. Ja bērni nāk uz vairākām nometnēm, nometņu programma jādažādo, lai apgūtu dažādas prasmes un pilnveidotu esošās.
3 dienas nometnei ir īss laiks, ja ir iespējams, tad nometnes varētu organizēt 5 dienas. Pilnveidotas nometņu programmas, papildinātas ar konkrētām aktivitātēm un strukturētas atbilstoši aktivitāšu veikšanai.
Nodarbību mācību programmā jāparedz iespējas apmeklēt sacensības (jānodrošina autobuss), jo sacensības pilnveido bērnu prasmes – būt komandai, kā arī tas parasti ir emocionāli pozitīvs piedzīvojums, kā arī sacensības var uzskatīt par indikatoru sociālo prasmju apguves līmenim – iespējams novērtēt bērnu emocionālo noturību, attieksmi pret komandas biedriem un konkurentiem, sadarbības un komunikācijas prasmes “krīzes” situācijās. Dalība sacensībās ceļ bērnu pašapziņu un paplašina redzesloku.

Par mācību materiāliem

E-vidē ievietotie mācību materiāli ir atbilstoši LEGO robotikas nodarbībām. Mācību materiālu organizācija, kas sastāv no uzdevuma, instrukcijas, video, programmas koda un teorijas ir ērti lietojama, jo pastāv dažādiem uztveres tipiem atbilstošas iespējas apgūt materiālu – gan skatoties un klausoties video, gan tikai lasot un skatoties programmas kodu. Piesaistot papildus resursus, nākotnē mācību materiālu apjoms e-vidē būtū jāpalielina, jo tas neietver visas mācību programas tēmas.
Vēlams papildināt mācību materiālus par LEGO robotiku, jo šobrīd tīmeklī ir pieejami pamatapmācībai nepieciešamie materiāli, bet tālmācības dalībnieki un nodarbību dalībnieki, apgūst arī sarežģītāku aktivitātes un tad viņiem nav kur apskatīties un pārliecināties, vai pareizi ir sapratuši, kā arī ja nav bērns biji uz nodarbību, tad arī būtu vēlams, ka var apskatīties patstāvīgi. Jānorāda paraugi labirinta un taxidrive trasēm, līnijsekotājiem un sumo robotu sacensībām.

Par metodiku un norisi

Metodikas un nometnes norises vērtējums – pozitīvs, izdevās ieinteresēt bērnus par LEGO robotiku un veicināt saskarsmes māku, sociālās prasmes. Jāpapildina metodika ar konkrētām aktivitātēm, lai, piemēram, citiem pedagogiem, kas vēlētos līdzīgas aktivitātes īstenot rastos priekšstats par konkrētām aktivitātēm, kas pilnveido bērnu sociālās prasmes.
Nodarbībās tika izmantoti ledlaužu tipa uzdevumi (ice breakers), prezentācijas par robotu mehānismu uzbūvi un iespējām, dažādās vizualizācijas un demonstrējumi, kā arī praktiskais darbs nelielās grupās, prāta vētras un diskusijas. Nepieciešamības gadījumā nodarbību vadītāji varēja sniegt individuālu atbalstu, katram, kuram tas bija nepieciešams.
Nodarbībās teorētiskajai daļai un stāstījumam tika atvēlēti aptuveni 10% no kopējā nodarbību laika. Bērni bija pārāk ieinteresēti praktiski izmēģināt visu jauno, nevis klausīties par to. Lielāko laika daļu aizņēma robotu konstruēšana, programmēšana un testēšana. Vērtīga bija iespēja nodarbībās iekļaut sociālo prasmju apguvi, tas sekmēja bērnu sadarbību robotu konstruēšanā un programmu testēšanā, jo bērniem bija jādarbojās grupās, vairākiem jādalās ar 1 robotu.
Vidēji pacietība strādāt pie viena projekta esošajās darba grupās bērniem bija no 30- 40 minūtēm, tad nepieciešams pārtraukums ar kādu citu aktivitāti, piemēram, sociālo prasmju apguvei.
Grupām, kādās bērni strādāja, nevajadzētu pārsniegt trīs vai četru bērnu robežu, lai katram būtu interesanti un tiktu dota iespēja piedalīties pašā konstruēšanas procesā. Optimāli, ja 2 bērni strādā ar vienu robotu.
Pozitīvi vērtējama ir iespēja vadīt nodarbības 2 lektoriem vienlaicīgi, jo otrais lektors ir nepieciešams kā asistents, lai palīdzētu bērniem, kam ir radušās grūtības kāda uzdevuma izpildē.
Svarīgi ir motivēt vecākus un tos iesaistīt bērnu sociālo un digitālo prasmju pilnveidē.
Aprīkojums nodarbībām: Optimāls robotu komplektu skaits ir 1 komplekts uz 2 bērniem. Lai apgūtu plašāk robotikas iespējas un sekmīgi startētu sacensībās noteikti ir nepieciešama līnijsekotāju robotu trase, sumo robotu laukums, folkrace disciplīnas laukums, labirinta laukums