Kodolenerģiju pasaulē vairāk atbalsta nekā noraida

Atbalsts kodolenerģijai, kas praktiski ir tīrākais enerģijas veids, pieaug. Galvenie iemesli pretestībai pret kodolenerģiju ir nepamatoti mīti, kurus radījusi gadiem ilga dezinformācija:

Aptaujas rezultāti

Savanta priekš Radiant Energy Group 20 valstīs veica sabiedriskās domas aptauju, kuras rezultāti liecina par spēcīgu atbalstu kodolenerģijai. 17 no 20 valstīm vairāk cilvēku atbalsta kodolenerģiju, nekā ir pret to. Visaugstākais atbalsts ir Ķīnā, kur par ir 61%, pret 14%, bet zemākais ir Spānijā, kur par ir 31%, pret 47%.

Att01.png

Katrā valstī aptaujāja 1000 respondentu. Lai arī skaits šķiet mazs, statistikas pamatos ir pierādīts, tas ir pietiekams, ja to atlasa atbilstoši valstu demogrāfiskajam sastāvam.

Taču interesantāks jautājums ir nevis tas, ko cilvēki domā, bet gan tas, kāpēc viņi tā domā! Kodolenerģijai ir daudz mazāka ietekme uz vidi kā jebkurai ar baterijām stiprinātai "atjaunīgajai" enerģijai. Kas izraisa nepatiku pret to? Viens būtisks pavediens ir atbildes uz jautājumu par siltumnīcas efekta gāzu radīšanu:

"Cik lielā mērā, ja vispār, jūsuprāt, kodolenerģija rada siltumnīcefekta gāzes, kas ietekmē klimata pārmaiņas? Atlasiet vienu atbildi: Nemaz, Ne pārāk daudz, Diezgan daudz, Ļoti daudz, Nezinu."

25% cilvēku domāja, ka kodolenerģija rada "Ļoti daudz" siltumnīcefekta gāzu, bet vēl 27% procenti domāja, ka kodolenerģija rada "Diezgan daudz" emisiju. Lielākā daļa, kas tā domāja, iebilda pret kodolenerģiju.

Att02.png

Informācijas trūkums un mīti

Lai arī klimata pārmaiņām ir veltītas stundas televīzijā un radio un metri rakstos, tomēr vairums iedzīvotāju nezina dažādu elektroenerģijas avotu CO₂ izmešu daudzumu. Ekspertu vidū par to nav nekādu domstarpību un tas ir norādīts katrā Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) ziņojumā — tāpat kā saules un vēja enerģija, kodolenerģija ir zemu izmešu enerģija.

Neatlaidīgie meli par kodolenerģiju gadu desmitiem ir bijuši līdzīgi iebildumiem pret elektriskiem auto. Daudzi zina, ka elektriskajiem transportlīdzekļiem var nebūt tiešu CO₂ emisiju no pārvietošanās, bet izmeši ir elektrostacijās, kuras darbina ar fosilo degvielu. Tomēr tikai daži zina, ka pat tad, ja elektrība ir iegūta ogļu stacijā, elektroauto ir tīrāki nekā iekšdedzes auto. Tāpat daudzi, kas ir pret kodolenerģiju uzskata, ka urāna ieguvē ir tik daudz CO₂ izmešu, ka kopumā kodolenerģija ir ļoti netīra. Bet šis uzskats ir tikpat nepareizs kā uzskats, ka elektroauto ir netīri, pat ja elektrību iegūst ar fosilo degvielu.

Eiropas Savienības (ES) tehniskie eksperti regulāri atjauno rūpīgu un autoritatīvu pētījumu par dažādu tehnoloģiju CO₂ daudzumu uz kilovatstundu tās visā dzīves ciklā, kuram pēdējais atjaunojums ir veikts 2022. gadā. Tas ietver visas emisijas, tostarp materiālu ieguvi, staciju būvēšanu, darbināšanu, to nojaukšanu un atkritumu glabāšanu.

Att03.png

Kā redzat, kodolenerģijas radītās emisijas par kilovatstundu ir zemākās no visām tehnoloģijām. Jāņem vērā, ka šajā pētījumā nepastāvīgiem resursiem ir dota liela priekšrocība — tajā nav ietvertas emisijas, kas nepieciešamas elektrības uzglabāšanai (piemēram, baterijām) un elektrības pārvietošanai (tīkla paplašināšanai), kas ir nepieciešama vēja un saules enerģijai, bet nav nepieciešama kodolenerģijai. Īsi sakot, kodolenerģija uzvar, neskatoties uz to, ka vējam un saulei tiek dota liela priekšrocība. Vai jums nedomājot jāuzticas ekspertiem? Ne obligāti.

Jums ir nepieciešami tikai daži fakti un vidusskolas aritmētika, lai pierādītu, ka kodolenerģijas siltumnīcefekta gāzu emisijas ir niecīgas, pat ja jums nav pieejama visa informācija, kas ir pieejama ES ekspertiem.

Urāna ieguve un bagātināšana

Saprast, kāpēc kodoldegvielas ieguves, bagātināšanas un saistīto darbību emisijas ir niecīgas, var ar vienkāršu cenu aprēķinu. Viss, kas jums ir jāzina, ir urāna cena un cik elektrības no tā var iegūt kodolreaktorā. Urāna cena pēdējā laikā ir pieaugusi, bet 100$ par kilogramu ir vidusmēra cena. Šai cenai ir jāsedz visi resursi, kas tiek izmantoti tā ražošanai — kalnrūpniecības iekārtu vadīšana, piegādes furgonu vadīšana, piegādes furgonu būvniecība, viss. Un šai cenai ir jāsedz arī izmantotais fosilais kurināmais. Ja tā nebūtu, urāna ieguvēji zaudētu naudu, bet to viņi nedara.

Ja domājat, ka urāna, tāpat kā naftas, ieguve ir pamatīgi subsidēta, varat pieņemt, ka tā patiesā cena ir 200$ par kilogramu. Rezultāts būtiski nemainīsies, jo reaktora degvielas (urāna) izmaksas ir ļoti maza daļa no kodolreaktora darbināšanas izmaksām.

Lai noteiktu maksimālo iespējamo CO₂ izmešu daudzumu, varam pieņemt, ka visas izmaksas ir aizgājušas degvielā. Tātad par 1kg urāna degvielai ir iztērēti 100$. Jūs nekādi nevarat sadedzināt vairāk, lai gan, visticamākais, sadedzināt daudz mazāk. Matemātiķi to sauc par robežu — jūs aprēķināt vērtību, par kuru zināt, ka tā noteikti nevar būt lielāka, lai arī var būt daudz mazāka.

Par 100 dolāriem var nopirkt apmēram 50 litrus dīzeļdegvielas. To sadedzinot, radīsies aptuveni 50×2700 grami CO₂. Cik daudz elektrības jūs varat iegūt no urāna? Kanādas CANDU 6 reaktors darbojas ar dabisko urānu un tajā no 1kg urāna jūs varat iegūt aptuveni 180MWh elektrības. Tagad vienkārši pareiziniet degvielas daudzumu ar izmešiem un izdaliet ar saražoto elektrību:

50×2700g/180000kWh=0,75g/kWh

Patiesais skaitlis, protams, būs daudz mazāks, bet tas noteikti nevar būt lielāks. Ja urāna ieguvei izmantoto degvielu vienkārši sadedzinātu turbīnā, no 50 litriem iegūtu 170kWh elektrības par 800g/kWh CO₂ izmešu.

Lielākajā daļā reaktoru izmanto bagātinātu urānu. Tas dod 7 — 10 reizes vairāk enerģijas uz kilogramu un sarežģī aprēķinus. Bet gala rezultāts daudz neatšķirsies. Ja bagātinātais urāns būtu pārāk dārgs (attiecīgi ar lielākiem CO₂ izmešiem), neviens to neizmantotu. Tātad urāna ieguves un bagātināšanas emisijas ir niecīgas un par to "netīrību" var runāt tikai tie, kas nevīžo veikt pat vienkāršus aprēķinus.

Cik acīmredzama ir patiesība, ja domājat par problēmu kvantitatīvi! Jums nav jāizvēlas, kam uzticēties, līdz skaidrai atbildei varat nonākt paši un tā nav īpaši sarežģīta. Ja kāds jums jautā "bet kā ar emisijām urāna ieguvei un bagātināšanai!", jūs varat atbildēt "Un kā tad ir ar tām?"

Radioaktīvie atkritumi

Runājot par kodolenerģiju, tūlīt, pēc mīta par "netīro" urāna ieguvi un bagātināšanu, seko mīts par radioaktīvo atkritumu apsaimniekošanu. Daudzi uzskata, ka nevienam nav skaidra plāna, ko darīt ar kodolspēkstacijās radītajiem kodolatkritumiem. Patiesībā kodolenerģijas speciālisti labi zina, ko darīt ar kodolatkritumiem un viņi ar prieku sniedz detalizētu informāciju par to.

Tas nav pārsteidzoši. Ņemot vērā visas kodolenerģijas tehniskās problēmas, atkritumu apstrāde ir viena no niecīgākajām. Nīderlandē ir radioaktīvo atkritumu krātuve, kas pārveidota par muzeju. Jūs varat staigāt virs mucām, kurās atrodas augstas radioaktivitātes atkritumi. Atšķirībā no ķīmiskajiem atkritumiem, kas pastāv mūžīgi, radioaktīvie atkritumi sabrūk. Lai to uzskatāmi parādītu, ik pēc vairākiem gadiem muzeja ēku pārkrāso arvien gaišākā krāsā, lai parādītu, kā radiācijas līmenis tajā ir samazinājies.

Ieviešana ir lēna

Nākamais mīts ir par to, ka kodolenerģijas ieviešana ir pārāk lēna. Starptautiskajai enerģētikas aģentūrai (IEA) ir Net Zero plāns līdz 2050. gadam (NZ2050), kas paredz aptuveni 20000GW saules enerģijas visā pasaulē līdz 2050. gadam. Tajā ir norādīti nepieciešamie gada pieauguma tempi.

Att04.jpg

Kā redzat, būvniecības tempiem paredzēts paātrināties. Vai mēs varētu iet vēl ātrāk un paveikt visu līdz 2040. gadam? Lai to saražotu, vajadzētu vēl vairāk izejmateriālu un vēl vairāk rūpnīcu. Katram saules enerģijas gigavatam ir vajadzīgas 70'000 — 100'000 tonnas materiālu. Un tas neietver montāžas materiālus — tēraudu, alumīniju un vaŗu. Kopumā IEA plānā saules paneļiem paredz iztērēt aptuveni 1,7 miljardus tonnu materiālu (plus stiprinājumi).

Diagrammā ir parādīts ne tikai kopējais uzstādītais daudzums, bet arī kopējais salūzušo iekārtu daudzums, izmantojot standarta atteices modeli. Ja otrreizējai pārstrādei izmantosiet lielāku daļu no salūzušajām iekārtām, var samazināt kopējo ieguves apjomu, taču joprojām būs nepieciešams vairāk kā 1,4 miljardus tonnu ierīču.

Ievērojiet, ka plānā ir paredzēts, ka vairāk nekā puse no līdz 2050. gadam ieviestajiem paneļiem tiks uzstādīti pēdējo 10 gadu laikā. Bet jau līdz 2040. gadam būs arī ievērojams daudzums bojāto paneļu, ko vajadzēs pārstrādāt. Lai līdz 2050. gadam sasniegtu klimata neitralitāti, par katru 1GW uzstādītās kodolenerģijas jaudas, mums nebūs jāuzstāda 4GW saules paneļu. Bez tam, ar katru kodolenerģijas gigavatu mēs varam arī ietaupīt teravatstundas akumulatora bateriju, kas citādi būtu nepieciešamas kā rezerve saules paneļiem pēc saules rieta.

Černobiļa un Fukušima

Šeit ir raksts no The Age 1986. gada 1. maija, piecas dienas pēc Černobiļas avārijas. Virsraksts vēsta par "2000 mirušo". Lai gan patiesībā stacijā bija mazāk nekā 200 cilvēku, no kuriem bojā gāja 30 cilvēku, bet vēlākais aprēķins par tūkstošiem vēža izraisītajām nāvēm tiek apšaubīts. "Pasaulē lielākās kodolkatastrofas" vieta tagad ir dabas rezervāts, kurā dzīvnieki no radiācijas cieš mazāk kā no cilvēku ietekmes. Ievērojiet arī prognozi par nopietnu negadījumu ik pēc 20 mēnešiem un reaktoru 30 gadu kalpošanas laiku.

Att05.jpg

Kodolenerģijas pretinieki gan tad, gan tagad vienkārši izdomā draudīgas muļķības. Daudzi reaktori pasaulē ir darbojušies vairāk kā 40 gadu bez jebkādām avārijām. Un pēc Černobiļas nav bijusi neviena liela avārijas. Bet kā ar Fukušimu? Visas šim negadījumam pieskaitītās nāves radās nevis radiācijas, bet gan evakuācijas rezultātā, neievērojot Starptautiskās Atomenerģijas aģentūras (IAEA) vadlīnijas, pēc kurām evakuācija bija lieka. Visas šīs ciešanas ir māņticīgo baiļu pret radiāciju un Japānas bijušā premjerministra Naoto Kana vaina. Fukušimas avārija bija dārga, bet tā nebija bīstama.

Savās aprindās slavena kodolenerģijas pretiniece Helēna Kaldikota joprojām turpina izdomāt neticamas lietas par radiācijas bīstamību. Viņai noticēja arī Japānas sabiedrība, baidoties no piesārņotām jūras veltēm un pārtrauca zveju Fukušimas apkaimē. Tā bija brīnišķīga dāvana jūras radībām. Bet kā ir ar piesārņotu zivju ēšanas ietekmi uz cilvēkiem?

Mums nav jāmin: Keralas iedzīvotāji Dienvidindijā gadsimtiem dzīvo ļoti radioaktīvā reģionā. Viņu dzīve ir izpētīta ļoti detalizēti, un viņem ir daudz zemāks vēža gadījumu skaits nekā Austrālijā (vēža gadījumu skaits Austrālijā ir aptuveni trīs reizes lielāks nekā Indijā).
Zivis Keralā ir aptuveni 10 reizes radoaktīvākas nekā zivis citur. Bet to ēšanai nav novērota nekāda negatīva ietekme. Turpretim Austrālijā ir ļoti kancerogēna diēta un dzīvesveids. Sliktākais ko jūs varat nodarīt savai veselībai ir ēst liellopu gaļu un bekonu, pievienojot nedaudz ķengura un nomazgāt to visu ar spirtu, vienlaikus šņaucot dūmus no grila.

Secinājums

"Zaļās" enerģijas entuziasti vērš savas pūles nepareizā virzienā. Tā vietā, lai pievērstos kodolenerģijai, tie ir gatavi daudziem upuriem un neērtībām, kas nāk kopā ar nepastāvīgiem enerģijas avotiem kā saule un vējš.

Patiesībā kodolenerģija ir vienkārši labākais enerģijas veids. Ja vēlaties saudzēt planētu, to nevajag noklāt ar miljoniem hektāru saules paneļiem, vēja turbīnām un ķīmiskajām baterijām.

Kodolenerģijas galvenais izaicinājums ir novērst vēsturiski izveidojušos regulējošo jucekli, kas ir radies no aukstā kara kodoldraudiem un nepareizas sapratnes par radioaktivitāti. Kad izveidoja radiācijas aizsardzības noteikumus, neviens nezināja, cik vājš kancerogēns radiācija ir salīdzinājumā ar dzīvesveida izvēlēm: sarkano un pārstrādātu gaļu, alkoholu, tabaku, aptaukošanos un mazkustību.

Ja kodolenerģijas pārraudzības un kontroles sistēma būtu samērota ar saistītajiem riskiem, tā būtu pavisam citāda. Tā izskatītos pēc lidmašīnu licencēšanas — aviokompānija uzbūvē lidmašīnu un pēc tam pierāda, ka tā ir droša. Kodolspēkstacijas nekad nav bijušas tik bīstamas kā lidmašīnas, dambji vai gāzes stacijas. Tātad, kāpēc pārmērīgs regulējums?

Mums ir jāreglamentē augstas koncentrācijas kodolieročiem izmantojami radioaktīvie materiāli, taču tos neizmanto kodolreaktoros. Izmantot kodolreaktoru bumbas materiāla ražošanai ir tāpat kā izmantot kruīza laineri, lai piegādātu picu. Pat ja kāds būtu tik stulbs lai to darītu, to nevar noslēpt no mūsdienu satelītiem.

Kodolenerģijas renesansei jāsākas ar mītu atspēkošanu: par tās riskiem, par siltumnīcefekta gāzu emisijām, par atkritumiem, par to, ka līdz 2050. gadam nepietiek laika celtniecībai. Nav šaubu, ka ātri un lēti būvēt kodolspēkstacijas nebūs viegli. Var rasties gan tehniskas, gan normatīvas problēmas. Bet arī saules un vēja stacijas, un tām nepieciešamās elektropārvades līnijas un baterijas nebūs būvēt viegli. Un godīga attieksme pret faktiem ir lieliska vieta, kur sākt.


Created by Valdis Vītoliņš on 2024-01-08 23:26
Last modified by Valdis Vītoliņš on 2024-01-10 11:09
 
Xwiki Powered
Creative Commons Attribution 3.0 Unported License