Ko darīt ar klimata pārmaiņām?

Jan 06 2020

Katrs, kurš nedzīvo mucā, ir pamanījis, ka pēdējā laikā internetā un realitātē norit aktīva klimata trauksmes cēlēju un klimata noliedzēju cīņa.

Vienā pusē ir Grēta Tūnberja, kura streiko par klimatu, neejot uz skolu, un "izmiršanas dumpinieki", kuri taisa mītiņus ielās, apgrūtinot pilsētu satiksmi. Dumpinieku izraisītās nekārtības kustības līderis Rodžers Hōlmans attaisno ar to, ka sabiedrības līderi pieņem lēmumus tikai tad, kad aktīvisti tiem rada pietiekami lielas neērtības. Un šīs neērtības esot sīkums, ja salīdzina ar 6 miljardu cilvēku nāvi, ko var radīt globālās sasilšanas izraisītā nekontrolētā cilvēku migrācija un lauksaimniecībā noplicinātās zemes radīto neražu pārtikas trūkums.

Otra puse apgalvo, ka Tūnberja un "izmiršanas dumpinieki" ir fanātiski histēriķi un "ekofašisti", kas tikai sludina kārtējo pasaules galu. Viņi uzskata, ka, Zemes klimats, ja arī mainās, ir mainījies visu laiku neatkarīgi no cilvēkiem, un arī turpinās mainīties neatkarīgi no tiem.

Cīņā daļēji vainojams tas, ka sabiedrība, kurā mēs dzīvojam, ir būtiski mainījusies, bet mēs, cilvēki, ne. T.s. "saprātīgais cilvēks" patiesībā ir "sociālais cilvēks". Vairumam vienmēr ir bijis svarīgi būt kopā ar savējiem, "labajiem", pret citādi domājošiem "sliktajiem". Senos laikos tam kalpoja klani, ciltis un dažādas reliģijas. Mūsdienās, (vismaz dažās vietās uz Zemes) reliģijai ejot mazumā, šī vēlme daudzmaz nekaitīgā formā izpaužas kā fanošana par "savu" sporta komandu. Daudzi, tikpat subjektīvi (un ietiepīgi), kā izvēlas "savējo" komandu, izvēlas attiekties pret klimata izmaiņām.

Attieksme pret klimata pārmaiņām nav gaumes lieta. Klimata pārmaiņas, pareizāk sakot, globālā sasilšana ir fakts un to esam izraisījuši mēs — cilvēki.

Zemes temperatūru nosaka trīs lietas: siltums, ko rada tās dzīlēs sabrūkošie radioaktīvie ieži, siltums, ko tā saņem no Saules un siltums, ko tā atdod kosmosā. No Saules saņemto siltumu galvenokārt nosaka Saules aktivitāte un arī Zemes orbītas izmaiņas. Orbītas izmaiņu dēļ šobrīd uz Zemes būtu jāpaliek vēsākam, tomēr, par spīti arī mazajai Saules aktivitātei, temperatūra ir paaugstinājusies.

Att01.jpeg

Tas, cik daudz siltumu Zeme atdod kosmosā, ir atkarīgs no siltumnīcas efekta, ko izraisa dažādas gāzes Zemes atmosfērā (gaisā). Lai arī balti mākoņi piesedz Sauli un Zemi nedaudz atdzesē, tomēr kopumā spēcīgākā siltumnīcas efekta gāze ir ūdens (H₂O). Bet mēs papildu ūdeni neradām un vidējais ūdens saglabāšanās laiks atmosfērā ir tikai dažas dienas. Arī metāns (CH₄) ir spēcīga siltumnīcas efekta gāze, tomēr tā atmosfērā saglabājas tikai dažus gadus un tās nav īpaši daudz. Nākamā spēcīgākā gāze ir CO₂, ko mēs radām, sadedzinot fosilo kurināmo. CO₂ atmosfērā var saglabāties pat simtiem gadu, tāpēc šobrīd tā ir visietekmīgākā.

Att00.png

Klimata pārmaiņās nevar vainot vulkānus un citas ģeoloģiskas parādības. Tie dod savu artavu temperatūras svārstībās, bet tās nav salīdzināmas ar pēdējos gadu desmitos novērotajām izmaiņām. Klimata maiņā nevar vainot arī meža ugunsgrēkus Amazones lietusmežos, Sibīrijā un Austrālijā. Meža ugunsgrēki ir bijuši vienmēr (un daļu no tiem vienmēr ir izraisījuši cilvēki), bet pēdējos gados koki cieš no sausuma, karstuma un maigās ziemās pārziemojušiem kaitēkļiem, tāpēc ir novājināti, tajos ir vairāk sausu koku un ugunsgrēki ir lielāki. Tomēr, meža ugunsgrēki kopējo CO₂ daudzumu gaisā maina maz. Pat ja nodegtu visi pasaules meži, rastos tikai tik daudz CO₂, cik uz Zemes ir uzkrājies aptuveni 100 gados (koku dzīves laikā). Daudz vairāk CO₂ rada cilvēki, dažos desmitos gadu sadedzinot fosilo kurināmo (akmeņogles, naftu un dabasgāzi), kas ir krājies simtiem miljonu gadu.

Klimata izmaiņās nevar vainot pārapdzīvotību, jo lielākā daļa no pasaules nepilnajiem 8 miljardiem cilvēku uz Zemes klimatu rada daudz mazāku ietekmi, nekā mazākā, bet turīgākā daļa. Viens eiropietis lidojumā ar lidmašīnu rada tikpat daudz izmešu kā vesels Kenijas ciemats gada laikā. Pasaules lielāko iedzīvotāju daļu klimata izmaiņās varēs vainot tad, ja viņi radīs izmešus tikpat negausīgi kā šobrīd industriāli attīstītajās valstīs.

Jo vairāk Zeme uzsilst, jo vairāk nokūst peldošie ledāji Arktikā un Antarktikā, poli paliek tumšāki un no brīvās okeāna virsmas vairāk iztvaiko ūdens, kas siltā gaisā "salien" arvien vairāk. Uzsilstot Zemei, gaisā vairāk nonāk arī metāns, kas papildus izdalās no kūstošā mūžīgā sasaluma un okeāna dzīlēm. Tā rezultātā Zeme var "nojūgties" — var rasties pozitīva atgriezeniskā saite, kad vēl vairāk ūdens un metāna vēl vairāk uzsilda zemi, kas rada vēl vairāk ūdeni un metānu, kas vēl vairāk uzsilda Zemi...

Zinātnieki uzskata, ka 6 miljardu nāve nākamajos 100 gados ir mazvarbūtīga. Bet ir ļoti iespējams, ka uz Zemes būs vietas, kuras laika gaitā paliks arvien grūtāk apdzīvojamas. Kādu vietu piemeklēs plūdi, kas nebūs bijuši vismaz 100 gadus. Citā vietā uznāks vēl nepieredzēts karstums. Sākumā cilvēki, pašvaldības un valsts dienesti (ar lielākām vai mazākām pūlēm) sekas novērsīs. Bet pēc pieciem gadiem, uznāks tikpat liela (vai vēl lielāka) kataklizma. Dažs sāks aizdomāties par to, kas varētu notikt vēl pēc pieciem gadiem un piesardzīgākie sāks pārvākties uz drošāku vietu. Bankrotēs kāds lauksaimnieks, kuram banka vairs nedos kredītu sēklai, cits uzņēmējs vairs nevarēs atrast pietiekami daudz klientu. Iedzīvotāju tur paliks mazāk, tie maksās mazāk nodokļu un nodrošināt esošo dzīves līmeni paliks grūtāk. Un vēl pēc pāris gadiem, kārtējā kataklizmā, visi praktiski vienlaicīgi pametīs (vai ar armijas un/vai policijas palīdzību tiks piespiesti pamest) šo vietu. Ļoti iespējams, ka šo masveida migrāciju pavadīs nekārtība, noziedzība un vardarbība. Vietās, kur ar kārtību vairs netiek galā valsts, rodas bandas un mafija. Masveidā migrējošie iedzīvotāji radīs papildu sociālo slogu vietā, uz kuru tie pārvāksies, jo visi uzreiz nedabūs dzīvesvietu un darbu. Rezultātā pat it kā "drošās" vietās būs pieaugusi noziedzība, nedrošība un nenoteiktība par nākotni. Un pareiziniet šādas iespējamības tūkstošiem reižu.

Klimata maiņa nav vienīgā krīze.

Visā pasaulē gandrīz nepārtraukti notiek visdažādākie protesti. Cilvēki protestē pret korporatīvā kapitālisma alkatību un superbagātajiem, kas savu peļņu vērtē augstāk par cilvēku reālo labklājību. Protestē pret divkosīgo varu, kas "ekonomiskās izaugsmes" vārdā komercializē izglītību un veselības aprūpi, "drastiski" taupa sociālām vajadzībām, bet ir dāsna pret bankām, "kas pārāk lielas, lai bankrotētu" (arī Latvijā), un ar garantētu monopolu atbalsta varai pietuvinātus uzņēmējus (arī Latvijā). Protestē pret patēriņa ekonomiku, kas ar smadzeņu skalošanu (reklāmām) un monopolstāvokli piespiež izmantot arvien draņķīgākas preces, kurās ir ieplānota novecošana un tās jāmaina arvien biežāk. Protestē pret atsevišķu cilvēku grupu diskriminēšanu, pret cenzūru un totālu izsekošanu. Daudzus no šiem protestētājiem klimata pārmaiņas neskar tieši, tomēr tas var būt papildu iemesls protestiem, jo klimata pārmaiņas visvairāk izraisa pasaules varenie un bagātie, bet visvairāk cieš parastie un nabagie.

Varas un lielās naudas pārstāvji vienmēr centušies pārējos apvārdot un nomierināt, ka nekādas krīzes nav un panikai nav pamata, līdz tā sagrauj absolūti visu. Naomi Kleina grāmatā "Šoka doktrīna" norādīja, ka mūsdienu internacionālo korprorāciju kapitālisms dabīgas (vai mākslīgi radītas) krīzes izmanto, lai atņemtu daudziem un iedzīvotos daži (tā teikt, "labu krīzi nekad nevar laist garām!"). Jo dziļāk mēs ielaidīsim klimata krīzi, jo mēs visi cietīsim smagāk, bet daži nopelnīs labāk.

Cilvēku pamatvajadzību nodrošināšana visā pasaulē uzlabojas un industriāli attīstītajās valstīs (arī Latvijā) ekoloģiskā situācija pēdējos gados ir daudz labāka nekā tā bija pirms 50 — 100 gadiem. Tomēr, neviens Nigērijas zemnieks vai Indijas amatnieks nesāks dzīvot vēl "zaļāk" un taupīgāk, ja to liekulīgi liek ar privāto helikopteru atlidojis Princis Harijs, jo cilvēki (un arī citi dzīvnieki) pret netaisnību ir ļoti neiecietīgi. Ar globālo sasilšanu ir jācīnās tiem, kas dzīvo labāk (un ir to izraisījuši), nevis tiem, kuriem jau tāpat neiet viegli.


Daži "zaļos" sauc par "arbūzu zaļajiem", jo tie no ārpuses esot zaļi, bet iekšā sarkani. Tā vietā, lai problēmas risinātu ar tehnoloģijām, viņi visiem vēlas uzspiest savu "sarkano" kārtību. "Arbūzu zaļajiem" ir taisnība, ka ar klimata izmaiņām ir jātiek galā, nepalielinot nevienlīdzību. Ja klimata krīzi risinās tāpat kā iepriekšējās finanšu un ekonomikas krīzes, trūcīgākajai daļai liekot paciesties, bet bagātajiem un varenajiem savu kondicionēto burbuli nemainot, mēs, visticamāk, nonāksim līdz masu nemieriem, revolūcijām un kariem, kas parasti beidzas ar to, ka visa paliek mazāk. Bet tādi nav visi "zaļie".

Daži "zaļie" tik tiešām ir vienkārši cilvēkos vīlušies "ekofašisti", kas "neskarto dabu" vērtē augstāk par cilvēkiem. Tomēr daba nav neskarta un tā jau ir piedzīvojusi globālu izmiršanu un jautājums ir tikai, vai mēs izmirsim kopā ar to. Tomēr, mēs nevaram arī atgriezties "atpakaļ pie dabas" un naturālās saimniecībās (tie, kas savrupos meža namiņos ir savilkuši visus mūsdienas civilizācijas labumus, nav "atpakaļ pie dabas"), jo tā nav iespējams pabarot esošo un gaidāmo cilvēku skaitu.

Citi "zaļie" ir vienkārši noderīgi muļķi fosilā kurināmā industrijai un militārajam kompleksam, jo ir par izkliedētu un nepastāvīgu "atjaunojamo" enerģiju — sauli un vēju, bet ir pret kodolenerģiju. Lai arī saules baterijas un vēja ģeneratori paliek arvien lētāki, lai cik tie būtu lēti, tie neražo elektrību naktī un bezvējā. Teorētiski to var risināt ar baterijām, bet tas vēl ilgi nebūs ekonomiski un tehniski iespējams risinājums.

Vācija "zaļā" pūļa (un Gazprom'a) interesēs slēdz kodolelektrostacijas un to vietā būvē vēja un saules bateriju stacijas. Rezultātā viņu CO₂ izmeši uz enerģijas vienību ir 10× lielāki un elektrība 4× dārgāka kā Francijā, kurā lielu daļu elektrības vēl arvien iegūst kododelektrostacijās.

Att02.jpeg

Arī ASV Kalifornijas štatā, kur vērā ņemamu daļu elektrības iegūst vēja parkos, elektrība ir kļuvusi daudz dārgāka, bet piegāde palikusi neuzticamāka nekā citur ASV.

Fosilā kurināmā industrija atbalsta jebkuru neefektīvu, dārgu un nepastāvīgu "zaļo" enerģiju, jo, to izmantojot, nevar atteikties no fosilā kurināmā. (Arī ūdeņradis kā enerģijas pārvietošanas un uzkrāšanas līdzeklis atbilst viņu vēlmēm.) Un, jo ilgāk ar tām muļļāsimies, jo ilgāk mēs dedzināsim ogles, naftu un dabasgāzi. Savukārt, lielvalstu militāristi nevēlas, ka kodolenerģiju apgūst arvien vairāk valstu, jo baidās, ka tas mainīs spēku samēru starp kodolieroču īpašniekiem. (Kodolieroču draudus mazinās jaunās paaudzes kodoldalīšanās un kodolsintēzes reaktori, bet pēc izmešu apjoma jebkurš esošā dizaina kodolreaktors jau ir izcili labs.)

Daži uzskata, ka "zaļie" ir pret kodolenerģiju tāpēc, ka, to izmantojot, nav nepieciešama nekāda cita "zaļā enerģija" un nekāda "cīņa par ekosistēmu un dabu" arī nav vajadzīga. Ja ar kodolenerģiju varam samazināt izmešus un dzīvot labklājībā, par ko tad "zaļie" cīnīsies?

Deivids Makkejs grāmatā Systainable energy — without hot air norāda, ka, bez kodolenerģijas, tikai ar "atjaunojamiem resursiem", iegūt nepieciešamo enerģiju var tikai tad, ja tam atvēl vērā ņemamu daļu no visu valstu resursiem un Zemes platības. Patiesībā visi resursi ir fosilie resursi, jo "atjaunojamie resursi" ir Zemes vai Saules kodolenerģijas siltuma starpnieki. Kodolenerģija ir visdrošākais enerģijas ieguves veids un, ja neslimo ar paranoju un bezjēdzīgām kontrolēm, arī vislētākais. Kodolenerģija ir vienīgais enerģijas ieguves veids, kurā "sadegšanas" produktus savāc un noglabā, jo to apjoms ir ļoti mazs (vienai stacijai tonnas gadā). Padomājiet, cik izmaksātu ogļu, naftas vai dabasgāzes stacijas, ja visi sadegšanas produkti (vienai stacijai simti tūkstoši tonnu gadā) būtu jāsavāc un jāglabā vismaz 200 gadus? Teorētiski tāda tehnoloģija pastāv un saucas "oglekļa sekvestrācija", bet pārskatāmā nākotnē tā ieviesta netiks.

Att03.png

Visvairāk CO₂ rada elektrības radīšana, transports un ražošana. Tāpēc pirmais lielākais CO₂ samazināšanas veids ir ražot elektrību ar kodolenerģiju, otrs lielākais CO₂ samazināšanas veids ir būtiski atjaunot mežus, kas ir daudz lētāks un plašāk pielietojams oglekļa uzkrāšanas veids par sadedzinātā fosilā kurināmā sekvestrāciju.

Pēc tam var elektrificēt transportu un samazināt lieku pārvietošanos, samazināt nevajadzīgu lietu patēriņu, siltināt mājokļus, un pievērsties ekoloģiskākai pārtikas ieguvei, samazinot gaļas patēriņu un aizstāt to ar sintētisku mākslīgo gaļu no augu produktiem (zinot, cik parazītus riskējam apēst ar gaļu, manuprāt, tas nemaz nav slikts variants) un pievērsties citiem enerģijas taupības veidiem.

Daudzi, garlaicīgā ikdienā, dara nepatīkamu blēņu darbu un, palaikam, kā dāvanu sev nopērk kādu lietu, jo "Es jau sen to esmu pelnījis!" vai "Kāpēc ne, ja es to varu atļauties?". Bez grēka nav arī tie, kas "nedzenās pēc lietām", bet tā vietā "tver sajūtas". Jo, no dabas resursu viedokļa, nav lielas atšķirības vai tu dzīvo lepnā savrupmājā un brauc ar milzīgu džipu, vai dzīvo pieticīgā dzīvoklī, bet divreiz gadā lido "meklēt sevi" eksotiskā aizjūras ceļojumā.

Citi žēlojas par mūždien "slikto valdību" uzliktajiem nodokļiem, ierobežojumiem un prasībām, tajā skaitā arī dabas aizsardzībai. Psihologi ir pierādījuši — ja mēs brīvprātīgi nolemjam tikt galā ar grūtībām, mēs esam laimīgāki, nekā, ja mēs to darām piespiedu kārtā. Ar klimata izmaiņām mums būs jātiek galā tik un tā, bet katram pašam ir jāpieņem, ka var izvēlēties dzīves stilu, vaļasprieku un izaicinājumu, kas ir gana aizraujošs, radošs, ekstrēms, riskants, stilīgs un interesants, un vienlaicīgi samazina "ekoloģisko pēdu".

Ekoloģiski dārgas lietas un vaļasprieki ir nevis apbrīnojams stils, bet gan bezatbildīga dzīvošana uz nākotnes paaudžu rēķina.

Klimata aktīvistiem, pirms streikot un bloķēt ielas, iesaku padomāt, vai uz skolu vai darbu nokļuvāt kājām vai divriteni? Vai kafiju dzērāt no krūzītes, kuru pēc tam izmazgājāt? Vai ārzemju ceļojumā aizbraucāt ar vilcienu?

Mans pieticīgais ekoloģiskais izaicinājums ir braukšana ar elektrisku auto, par ko es varbūt pastāstīšu vēl kādu "mednieku stāstu".

Mums ir jāveido "attālinātas civilizācijas rezerves kopijas" un kosmosa apgūšana ilgtermiņā ir pati svarīgākā lieta. Tomēr mēs visi nevarēsim pārvākties uz Mēnesi vai Marsu un sākt tur jaunu, "labāku" dzīvi. Ja kāds par to šaubās, iesaku izveidot pilnīgi neatkarīgu kopienu Sahāras vai Antarktikas vidienē, kur atšķirībā no Mēness un Marsa ir normāla gravitācija, elpojams gaiss, veselībai pieļaujama radiācija un saziņa ar pārējo Zemi var notikt sekundes daļās. (Dažiem tas varētu būt gana ekstrēms un vienlaicīgi ekoloģisks dzīves veids).

Es ceru, ka mēs tiksim galā ar šīm problēmām uz mūsu kopīgā kosmosa kuģa, kuru saucam par Zemi, un turpināsim kā ilgtspējīga civilizācija, kas milzumtālā nākotnē, kad Saule pārvērtīsies par sarkano milzi, dzīvos daudzkur citur.

Tags:
Created by Valdis Vītoliņš on 2020-01-06 22:35
Last modified by Valdis Vītoliņš on 2020-01-14 00:34
 
Xwiki Powered
Creative Commons Attribution 3.0 Unported License