Pārfrāzējums par Rūdolfa Blaumaņa "Te jums mākslinieka zīmulis rāda..." jeb"gribi zināt, ko tu esi paveicis, mēģini sev uzrakstīt nekrologu".

Turpmākās 6 lapas ir visai nenopietns mākslas darbs,
Veidots kā pašraksturojums,
Bet šur tur vēl arī nedaudz morāles,
(Bet tas jau tam kopumā daudz neskādēs).
Ja nopietni, tad šur tur ir arī kāds patiesības grauds,
Jāņem vērā, ka to darbu rakstot,
Mans dzīves uzskats bija nedaudz pesimistiskāks kā vidējais,
Un var teikt, ka šo darbu uzcepu aiz spītības,
Lai pasmietos par sevi, dažiem citiem.
* * *

Te jums mākslinieka zīmulis rāda
Pasaules lielākā egoista Valda Vītoliņa ģīmi,
Kuram trakais dzīvesveids un izvirtības,
Redzamā kārtā ir uzspiedušas savu zīmi.
Kumpo degunu tas no daudziem kautiņiem ir mantojis,
Un arī pārsisto uzaci tam
Dievs vis nav(a) iedevis.
Pēc bildes jūs redzat, ka viņš ir(a) visai bāls vaigā,
Un tas no tā cēlies, ka viņš tikai pa vakariem apkārt staigā.
Bieži viņš krogos un velns zin(a) kur (un kā!) pavada nakti,
Un tad vēl brīnās, ka rītos sirds nesit pareizu takti.
Tā viņš jau jaunībā ir pēc veselības galīgi beigts,
Kas to vēl zin, kā viņš savu skumjo dzīves gaitu beigs.
Pēc auguma Valdis ir samērā garš padevies,
Tikai ar sevišķu cēlumu gan viņš nevar dižoties.
Jo viņš, kā jau visie garie, no mazām dienām
Ar zemām durvju aplodām, galdiem, krēsliem un citām lietām
Ir ieradināts, es saku droši, kā jau likums,
It visu darīt tā, ka mugurā ir līkums.
Arī tas vēl būtu nieks.
Ja viņš pie reizes nebūtu tievs kā diegs.
Arī sportists viņš nav varens padevies
Un ar diez kādiem muskuļiem nevar dižoties.
* * *

Par viņa dzīves stāstu es jau nedaudz tiku runājis,
(Skatiet tur, kur viņa dzīves apraksts īss)
Bet domāju, ka tas vēl nav(a) viss.
Redzat, Valdis ir ne tikai egoists milzīgs,
Viņš ir arī fantazētājs un sapņotājs spītīgs.
Un, kā jau tādiem tas bieži gadās,
Dažreiz viņš it kā bez jēgas pa Ērgļiem apkārt blandās.
Bet tas ir tikai sākumā, pavirši uzmetot aci,
Ja ieskatās vērīgāk, var redzēt, ka
Viņam, rakarim tādam,
Atkal prāts nesās uz kādu stiķi vai traci.
Jau bērnu dienās viņš bij' ļoti grūti audzināms,
Un tagad tāpat vēl nav kļuvis gluži rāms.
Bērnībā viņš bija pīpēšanas kārei pieslējies,
Bet, par laimi, tēva nopērts,
To grēku atmetis un solījies,
Ka vairāk gan tā nedarīšot.
Nu bieži viņš atkal redzēts sludinām,
(Es skaidri nezinu, bet tā viņš runājot)
Ka visus pīpmaņus un pļēgurus viņš
It drīz vēl panākšot un apdzīšot.
Tagad (izaudzis septiņdesmit piecus kg smags
Un metru 89 garš)
Viņš sāk palikt slavens kā mīlētājs skaļš.
Jau agrāk viņš runāja,
Lai man piedot augstais Dievs,
Ka šis gandrīz katrā jaukā skuķē
Nelaimīgi iemīlējies.
Un šajos trakos laikos, kad par
Seksu vien tik runāt prot,
Viņš to lietu kaut kā
Ačgārni saprotot.
Lai gan matemātiķis viņš ir(a) samērā labi izskolots,
Viņš visas savas brūtes labi nosaukt neprotot.
Pēdējā laikā Ērgļos ir daudz zinošu runātāju,
Ka tagad viņam esot "romāniņš" ar kādu skolotāju.
Nopietnākie teic, ka tas puika esot gluži traks,
(Viņš tik jauns, bet šī jau laikam veca),
Viņam tak vēl stingra pamata zem kājām neesot,
Nez, kad tad viņi kāzas svinēšot...
Te nu es tālāk nekā nerakstīšu
(Gan man piedos),
Jo tik slidenā tematā es baidos,
Man nekas vairāk nebūs minams.
* * *

Bez nedarbiem Valdis vēl daudz ko pieprotot —
Būvējot, taisot un dažreiz arī izgudrojot.
Tā viņš savu brīvo laiku "nosit lietderīgi,
Tomēr labāk, nekā darīt palaidnības",
Viņš taisnojas cienīgi, iztaisījis lietas nevajadzīgas.
Vairāk gan viņš halturējot, tikai
Par sevi lielās — "zelta rokas esot",
Var jau būt, ka viņš tik tiešām nemelo,
Jo iztaisījis viņš ir arī visu ko.
(Un vēl daudz ko, protams, arī neizdarot.)
Savu roku viņš ir malu malās izmēģinājis —
Par krāsotāju, trauku mazgātāju, apkopēju, palīgstrādnieku...
Un daudz ko citu strādājis.
Ir pat mēģinājis gleznot, komponēt, rakstīt un dzejot,
Lai gan pēdējās jomās šim diez kā neejot.
Tas ir aiz to, es zinu skaidri,
Ka literatūras skolotāja jau viņa
Daiļrades sākuma spārnus apcirta,
Ar savām kritiskajām piezīmēm un iepotēja viņam,
Ka tas, ko šis tur "murgo" ir vistīrākie maldi:"Ak, Valdi, Valdi..."
No tā dzīves uztvere Valdim gan nav(a) mainījusies,
Bet lišķēt viņš tagad tīri labi prot,
Un dažādiem dzīves gadījumiem Viņš ātri vajadzīgo masku rod.
Viņa dzīves filozofija tagad:
"Jūs visu uzņemat pārāk nopietni!"
Tu smejies vai raudi, vai netici,
Bet tas gan skaidri kā matemātikā ir.
Vēl varu pateikt to, ka Valdis tāds izaudzis,
Aiz to, ka bērnībā pārāk lielu brīvību bija baudījis.
Tāpēc jūs, kas esat vecāki vai tādi būsiet,
Ja tādus bērnus negribat,
Tad žagarus tiem plūciet!
* * *

(Jāteic, gan, ka žagariem vien nebūs līdzēts,
Jo bērnus dažreiz vajag arī mīlēt!
31.05.90)
* * *

Te nu mēs esam galā nonākuši,
Nebrīnīšos, ja daudz gudrāki nebūsit tikuši,
Jo mans stāstījums ir diezgan fragmentārs un saraustīts.
Bet ko tad divu stundu ilgā daiļradē var vairāk uzrakstīt.
Rakstīju es šitās rīmes tad,
Kad vienā vakarā uz vienu cilvēku
(Viņam nepelnīti)
Biju sadusmojies.
Bet tāds es reizēm esmu,
Un varbūt, prastāk sakot, dūša nebij' aplam laba,
Un biju nolēmis to neaizmirst nekad.