Vai Saeimas vēlēšanu likums atbilst Satversmei?

Lai nesaceltu nevajadzīgas kaislības vai šaubas par 13. Saeimas vēlēšanu rezultātiem, šis raksts apzināti tiek publicēts pēc vēlēšanu iznākuma apstrīdēšanas termiņa. Tomēr, līdz nākamās Saeimas vēlēšanām būtu nepieciešams uzlabot vēlēšanu rezultātu aprēķinu, lai nodrošinātu principu, ka vienam vēlētājam ir viena balss, un nodrošināties, ka zemāk aprakstīto balsu nevienlīdzību kāds aizvainots kandidāts neizmanto Satversmes tiesā tieši pēc (nākamajām) vēlēšanām.

Saskaņā ar esošo vēlēšanu likumu, un balsojumu rezultātiem, viens deputāts pārstāv sekojošu vēlētāju skaitu:

• 8384,486 (Rīgā);
• 9558,680 (Vidzemē);
• 6428,286 (Latgalē);
• 8717,083 (Kurzemē);
• 8349,643 (Zemgalē).

Varbūt Rīgas balsu skaitu samazina diasporas vēlētāji, varbūt Vidzemes vēlēšanu iecirkņa balsu palielina t.s. "Saulkrastu efekts" (Daudzi cilvēki izvēlas balsot Pierīgā, pārnesot savu balsi no Rīgas uz Vidzemes vēlēšanu apgabalu; Piemēram, šogad Saulkrastos aktivitāte bija 90,16% — acīmredzot balsoja ne tikai tur deklarētie, bet arī rīdzinieki) un varbūt ir arī citi iemesli. Bet ir redzams, ka deputāta vietai nepieciešamā Vidzemes un Latgales vēlētāju skaita atšķirība ir 9558,680/6428,286 = 1,486. Vienkārši sakot, Latgalē balsotāja balss ir par 48,7% vērtīgāka nekā Vidzemes balsotāja balss. Vēlēšanas ar tik lielu "sistemātisku novirzi" diez vai var uzskatīt par vienlīdzīgām un proporcionālām.

Protams, pats vēlēšanu organizēšanas process prasa jau pirms balsošanas aptuveni zināt, cik cilvēku no katra apgabala tiks ievēlēti (piemēram, lai saprastu, cik kandidātu drukāt vēlēšanu zīmēs). Ņemot vērā to, ka vienā sarakstā kandidātu drīkst būt par 3 vairāk nekā attiecīgajā apgabalā drīkst ievēlēt (un lielākajām partijām nekad nav bijis grūtību visas vietas maksimāli aizpildīt) — vietu skaitu apgabalos var par šādu skaitli (līdz 3 krēsliem) pamainīt uz vienu vai otru pusi — atkarībā no tā, cik faktiski nobalsoja. Ir, protams, arī citas iespējas, kā padarīt proporcionālo vēlēšanu sistēmu mazāk neproporcionālu. Var krēslus dalīt atbilstoši iepriekšējās vēlēšanās nobalsojušo skaitam, var iedzīvotāju reģistra vietā lietot kādu precīzāku balsotāju skaita novērtējumu, u.tml.

Ja vēlamies ne tikai abstrakti spriest par neproporcionalitāti, bet apskatīt, kas mainītos vēlēšanu iznākumā — piedāvājam domu eksperimentu — ja proporcionāli (pēc tās pašas Senlaga/Vebstera metodes) sadala 100 vietas proporcionāli balsotāju skaitam (derīgās aploksnes) iegūsim jaunu krēslu sadalījumu šim domu eksperimentam:

• 35 (Rīga);
• 28 (Vidzeme);
• 11 (Latgale);
• 12 (Kurzeme);
• 14 (Zemgale).

Izmaiņa, salīdzinot ar esošo krēslu sadalījumu — trīs vietas Saeimā pāriet no Latgales apgabala uz Vidzemes apgabalu. Arī pie šāda krēslu sadalījuma viens deputāts pārstāvētu mazliet atšķirīgu vēlētāju skaitu:

• 8384,486 (Rīgā);
• 8534,536 (Vidzemē);
• 8181,455 (Latgalē);
• 8717,083 (Kurzemē);
• 8349,643 (Zemgalē).

Tomēr šoreiz, izdalot lielāko skaitu ar mazāko, iegūstam 8717,083/8181,455 = 1,065. Tātad, Latgales vēlētāja balss pie šī jaunā krēslu sadalījuma būtu tikai par 6,5% vērtīgāka nekā Kurzemes vēlētāja balss, kas ir neizbēgama noapaļojot rezultātu. Atšķirībā no iedzīvotāju reģistra ienestajām novirzēm, tā reizēm var iespaidot vienu vai otru apgabalu — bet tā nav milzīga vai sistemātiska.

Kas notiktu pie šī domu eksperimenta, ja to lieto reāliem Saeimas vēlēšanu rezultātiem, var uzskatāmi redzēt Madara Virzas mājaslapā (kur deputātu kandidāti Vidzemē un Latgalē izkārtoti Senlaga dalījumu dilstošā secībā). Saeimā tiktu iekšā pirmie 3 Vidzemes kandidāti, kuri palikuši aiz svītras, bet Latgalē netiktu ievēlēti 3 pēdējie kandidāti, kuri ir virs svītras:

• No Vidzemes nāktu klāt: Gunārs Kūtris (ZZS), Māris Možvillo (KPV), Mārtiņš Šteins (A/PAR).

• No Latgales netiktu ievēlēti: Vladimirs Nikonovs (Saskaņa), Jānis Tutins (Saskaņa), Juris Rancāns (JKP).

Kā mēs redzam, šajās vēlēšanās nekas briesmīgi ļauns nenotiek arī pie esošā krēslu sadalījuma, tomēr šis jautājums var būt daudz aktuālāks, ja tikai viena mandāta dēļ var būtiski mainīties politisko spēku samērs Saeimā (piemēram, vienam spēkam vai koalīcijai ir 49..51 balsis Saeimā).

Protams, var būt arī tā, ka šādā nevienlīdzība veicina partiju aģitētāju interesi par Latgales novadu — vismaz reizi četros gados tie pievērš uzmanību reģionam, kas citādi bieži paliek novārtā. Līdzīgi, kā, piemēram, ASV (kur gan ir pavisam cita sistēma) tā reizēm "neracionāli" piespiež prezidenta vēlēšanu kandidātiem uzrunāt Aijovas, Ņūhempšīras un citu relatīvi nelielu štatu iedzīvotājus. Tomēr, jāņem arī vērā, arī tas, kādi politiskie spēki ir populārākie šajos vēlēšanu apgabalos, kur vienam vēlētājam ir ietekmīgāka balss nekā citur.

Atsauces:

1. Iespējams, pirmais cilvēks, kurš rakstīja par šo neatbilstību bija CVK darbinieks Ritvars Eglājs 2014. gada vēlēšanām un un arī 2018. gada vēlēšanām. Tiesa, viņš tikai skaidro esošo Saeimas vēlēšanu likumu, bet nepiedāvā to mainīt. Kopš 2014.gada disproporcija ir vēl vairāk pieaugusi no 38% līdz gandrīz 49% (par cik vērtīgāka Latgales balss, salīdzinot ar Vidzemes balsi).
2. Vēlēšanu disproporcionalitāte dažādās Eiropas valstīs — Milos Popovic zīmējis karti, kur dažādās krāsās iezīmēta maksimālā atšķirība starp "popular vote" un attiecīgās partijas pārstāvniecība parlamentā. Anglijā un Francijā šī atšķirība saprotamu iemeslu dēļ ir liela — tās abas ir mažoritāras sistēmas. Bet ļoti liela tā ir arī Ungārijā — tur "noapaļošanas kļūda" jeb atšķirība starp partijas "popular vote" un parlamenta vietām var būt ap 17 procentpunkti. Tam varētu būt sakars ar Viktora Orbana vēlēšanu reformām, lai palīdzētu Fidesz partijai. Latvija uz Eiropas valstu fona (neraugoties uz Latgales fenomenu, kas mēdz iespaidot 2-3 vietas no 100) saskaņā ar Milos Popovic metodiku ir diezgan proporcionāla. sk. karti.
3. R programma, kas rēķina Senlaga metodi abiem gadījumiem (īstajam un arī mūsu "domu eksperimentam").
4. Proporcionalitāti varētu panākt vēl labāku, ja visu Latviju uzskatītu par vienu vēlēšanu apgabalu (līdzīgi kā tas ir Izraēlā, ievēlot Knesetu), kā arī nedaudz samazinot procentu barjeru (Izraēlā barjera ir 3,25%). Tomēr pie mūsu plusošanas/svītrošanas būtu visai nepraktiski, ja katram vēlētājam iedotu sarakstu ar 100 vārdiem/uzvārdiem — ir visai grūti iepazīt pat 38 kandidātu biogrāfijas, kas kandidē Rīgā. Izraēlas vēlēšanās saraksti ir negrozāmi — kandidātus ievēl tajā secībā, kādā tie ierakstīti sarakstā.