Standarti un "standarti"

Oficiālie (de jure) standarti esot industrijas labās prakses apkopojums, kas nodrošina konkurenci, efektivitāti, savietojamību un sadarbību. Tomēr ir arī faktiskie (de facto) "standarti", kas (lai arī izplatīti) nav ne īpaši labi, ne dokumentēti. Vispārējā sakarība ir tāda: jo ietekmīgāka (monopolistiskāka) ir kompānija, kas stāv aiz faktiskā standarta, jo draņķīgāks tas ir. Piemēram:

1. Mazda ieviestā Edisona spuldžu vītne E27 tik tiešām atspoguļoja tā laika labāko praksi. Kvēlspuldzes drīz vairs nebūs, bet vītnes standarts pastāvēs vēl ilgi.
2. IBM PC personālā datora standarts — ar vāju procesoru, švaku videoplati un niecīgu operatīvās atmiņas apjomu, tomēr bija lēts un tam laikam nepieredzēti savietojams — tas bija pirmais datoru standarts, pēc kura viena ražotāja iekārtu varēja aizstāt ar cita ražotāja iekārtu.
3. Microsoft Word *.doc elektroniskā dokumenta standarts jau drīzāk ir sliktās prakses paraugs: katra jauna versija nav savietojama ar iepriekšējo, teksta izvietojums lapā ir atkarīgs no sistēmā esošiem fontiem un printera iestatījumiem, bet satura apstrādes automatizācijas skriptus var izmantot arī operētājsistēmas salaušanai.

Microsoft, izmantojot puslegālus paņēmienus (piemēram, pievienojot standarta balsošanas komitejās sev labvēlīgus locekļus), panāca, ka par starptautisku standartu tika pieņemts jaunākais Microsoft Office Open XML dokumentu formāts, neskatoties uz to, ka tas ir tālu no labās prakses. Microsoft tā izvērtās par Pirra uzvaru, jo viņi ir nohalturējuši, cenšoties par standartu padarīt formāta implementācijas aprakstu, kas tomēr atšķiras no faktiskās programmu darbības. 

Microsoft tagad ir grūtas izvēles priekšā — vai mēģināt apstiprināt jaunu standarta versiju, "legalizējot" faktisko implementāciju; vai "piedzīt" savu programmatūru standartam; vai arī izmantot daudz vieglāk implementējamo Open Document Format (ODF) standartu, ko izmanto OpenOffice un daudzas citas programmas.

Tajā pat laikā, pasaules tīmekļa standartos situācija uzlabojas jau tagad. Jo vairāk Microsoft zaudē tīmekļa pārlūkprogrammu tirgu, jo lielāku ietekmi iegūst standartizācijas organizācijas kā W3C, kas standartizē labāko praksi, nevis vienas programmas implementāciju.

Popularitāti ir ieguvis Acid3 tests, kurā tiek pārbaudīta pārlūkprogrammas darbības atbilstība standartiem. Tests ir īpaša tīmekļa lapa, kas pārbauda pārlūkprogrammas spēju izpildīt Javascript komandas un dokumenta objektu modeļa operācijas, veido lapā dažādus objektus, un gala rezultātu parāda uz ekrāna. Ja kāda no darbībām nav izpildījusies veiksmīgi, objektu forma un izvietojums lapā mainās — dažādas kļūdas veido dažādu attēlu.

Tīmekļa pārlūkprogrammu izstrādātāji, kas standartus ņem vērā, rūpīgi strādā, lai šis tests izpildītos. Tomēr, tas vēl arvien neattiecas uz Microsoft. Microsoft oficiālie paziņojumi ir, ka tie pievēršas programmu stabilitātei un veiktspējai (lasiet — Windows Vista lāpīšanai par Windows 7), un ka atbilstība standartiem pagaidām nav prioritāte. Salīdzinājumam varat apskatīt rezultātus ar Internet Exporer 7.0 Windows XP operētājsistēmā un Firefox 3.5 (ar koda nosaukumu Shiretoko) Ubuntu Linux vidē:

Rezultātus ar savu pārlūkprogrammu varat aplūkot vietnē http://acid3.acidtests.org/.

Cerams, ka šādi standartu testi tiks ieviesti arī citās IT industrijas jomās, un, monopolistu ietekmei samazinoties, tie standartus arī ievēros.