Pasaules dominante 201

Ēriks Stīvens Reimonds, Robs Landlejs
World Domination 201
Redakciju vēsture

Anotācija

Šajā rakstā tiek analizēts, kāda varētu būt vadošā datoru operētājsistēma, brīdī, kad visi lietotāji savos datorus izmantos vairāk par 4GB operatīvās atmiņas. Lai to nodrošinātu ir nepieciešams darbināt 64-bitu operētājsistēmu, šobrīd ierasto 32 bitu vietā.

Tiek noteikti konkurenti (Windows, Linux un Mac OS X), un tiek novērtētas to izredzes. Tiek dotas rekomendācijas, kā nodrošināt, ka nākotnes standarta operētājsistēma ir Linux.

Saturs

Ievads

Tie, kas neprot no vēstures mācīties, ir nolemti to atkārtot.
Džordžs Santajana

1990-tajos Linuss Torvalds mēdza uzstāties ar runu Pasaules dominante 101. Sākotnēji viņš uzskatīja, ka Linux vajadzētu sasniegt "pasaules dominanti tūlīt". Kopš tā laika mēs esam panākuši lielu progresu, bet Linux darbstaciju tirgus daļa ir iestrēgusi zem 5%, kas ir pārāk maza, lai iegūtu iekārtu ražotāju atbalstu tādās kritiskās jomās, kā grafiskās un bezvadu tīkla iekārtas, un pārāk maza no politiskā viedokļa, lai efektīvi pretotos programmatūras patentiem, iekārtu DRM, un citām šausmām. Linux kopienai Pasaules dominante 201 parāda, kā izmantot iespējas un veikt atlikušo ceļu. Pārējiem šis ir brīdinājums par to, kas notiks, ja mēs zaudēsim.

Kad pārstāja pārdot 8-bitu mikrodatoru aparatūru, samazinājās arī 8-bitu programmatūras apjoms. 16-bitu aparatūras beigas pārtrauca DOS dominanti, un līdz ar 32-bitu aparatūras noietu pienāks arī Win-32 beigas. Kas nomainīs 32-bitu Windows un būs sekojošā dominējošā OS, vēl nav zināms.

Visas industrijas pāriešana uz 64-bitu aparatūru atver kritisku logu, kurā ieviesīsies jauna dominējošā operētājsistēma. Šis logs aizvērsies 2008. gada beigās, kas ir pēdējais termiņš. Iepriekšējā pāreja tika pabeigta 1990. gadā, bet nākamā nav paredzama pirms 2050. gada.

64-bitu standartam ir trīs kandidāti — Windows-64, MacOS X un Linux. Uzvarētāju noteiks darbstaciju tirgus daļa, kurā vairums ir netehniski gala lietotāji.

Šajā dokumentā mēģinām atbildēt uz vairākiem jautājumiem: kāpēc 2008. gads ir pēdējais termiņš? Kāds ir triju galveno kandidātu, kas mēģina kļūt par 64-bitu standartu, tekošais stāvoklis? Kādi ir galvenie traucēkļi katras platformas pieņemšanai par darbstaciju? Kādas īpašas stratēģijas un taktikas var izmantot, lai mīkstinātu vissāpīgākās Linux problēmas? Mēs beigsim ar atvēsinošiem apsvērumiem par zaudējuma izmaksām.

1 daļa: Kāpēc 2008. gads ir galīgais termiņš?

Pārtrauktais līdzsvars: Tīkla efekta stabilitāte

Pirms nosakām, kad pienāks pārejas periods, jāuzdod jautājums – kāpēc starp tiem ir stabilitātes periodi? Atbilde — tīkla efekts nodrošina standarta ieviešanos.

Tīkla efekts ļauj atsevišķu tīklam pievienotu mezglu vērtībai pieaugt straujāk kā lineāram mezglu skaitam (jebkur starp n logthumb_down un n2). Rezultātā, pat tikai nedaudz lielāks pārsvars tirgū sāk veidot dominanti un kļūst par "acīmredzamo izvēli" jaunu produktu ieviešanai un uzstādīšanai, un beigu beigās tā atņem arī mazāko tīkla tirgus daļu. Tīklotā tirgū lielākais spēlētājs tiecas palikt vēl lielāks, un, kad tā daļa pārsniedz 50%, tā parasti turpina augt pa S līkni līdz monopolam.

Plaša patēriņa operētājsistēmām tīkla efekts izpaužas tādējādi, ka tās pašas operētājsistēmas izmantošana, ko izmanto visi citi, rada milzīgas priekšrocības. Lietotāji pērk platformu, kas piedāvā visplašāko saturu, un izstrādātāji raksta saturu platformām, ko izvēlas visvairāk lietotāju. Šī pozitīvā atgriezeniskā saite nodibina standartu, un ja standarts kādam pieder, tas izveido dabīgu monopolu.

Šo iesakņojušos stabilitāti var pārtraukt tikai masu migrācija, kad nav citas alternatīvas. Šāda aina nemainīgi atkārtojas kopš personālo datoru industrijas sākuma 1970. gadu vidū: programmatūras pārejas seko aparatūras platformas pārejām. Ilgu monopolu periodi tiek pārtraukti ar īslaicīgām strauju izmaiņu epizodēm, atkārtojot bioloģiskās evolūcijas pārtrauktā līdzsvara (punctuated equilibrium) ainu. Līdz šim dominējošās operētājsistēmas ir zaudējušas savas pozīcijas tāpēc, ka bija saistītas ar novecojušu aparatūru.

Kad notiek pārejas?

Mūra likums

Aparatūras platformas maiņu nosaka iespējamais adresējamās atmiņas apjoms, kuras pieprasījums divkāršojas katros 18 mēnešos saskaņā ar precīzi noteiktā Mūra likuma līkni. Pēdējos 30 gados lēta vairumtirdzniecības galda datora atmiņa ir bijusi apmēram 2((gads-1975)/1.5) kilobaiti, bet dārgajiem datoriem aptuveni 4 reizes vairāk.

Mūra likums ir izmantojams prognozēšanai pat pēc 30 gadiem un ir tik pārsteidzoši precīzs tāpēc, ka atmiņas un mātesplašu piegādātāji plāno jauno produktu laidienus saskaņā ar to, cenšoties neatpalikt no tirgus, bet arī priekšlaicīgi to neiekarojot.

Vēstures mācības

Sekojošā tabula parāda, cik liels atmiņas apjoms tika uzstādīts personālajiem galda datoriem, kas tikuši pārdoti iepriekšējos 30 gados, ieskaitot sistēmu piemērus ar to izlaišanas sākuma datumu (un aparatūras gadījumā, arī sistēmas "standarta" atmiņas apjumu).

Gads Lētais Dārgais Sistēmu piemēri
1975. 1K 4K Altair (1975. g. apr. 1K)
1978. 4K 16K Apple II (1977. g. jūn. 4K)
1981. 16K 64K PC (1981. g. aug. 16K), Commodore 64 (1982. g.)
1984. 64K 256K Macintosh (1984. g. jan. 128K), Amiga 1000 (1985. g. 256K)
1987. 256K 1M Amiga 500 (1987. g. 512K), Compaq Deskpro, IBM PS/2
1990. 1M 4M Windows 3.0 (1990. g.) 3.1 (1992. g.), Linux 0.01 (1991. g.)[a]
1993. 4M 16M OS/2 3.0 (1994. g. nov.), Linux 1.0 (1994. g. mar.)
1996. 16M 64M Win 95 (1995. g. aug.), Linux 2.0 (1996. g. jūn.)
1999. 64M 256M Windows 2000 (2000. g. feb.), Windows XP (2001. g.), Linux 2.2 (1999. g. jan.)
2002. 256M 1G Linux 2.4 (2001. g. jan.), MacOS X (2001. g. mar.)
2005. 1G 4G Linux 2.6 (2003. g. jan.), Win x86-64 (2005. g. apr.)
2008. 4G 16G Jauns 64-bitu galda dators

Piezīme: Linusa Torvalda datoram 1991. g. bija 4 megabaiti, bet viņš dažos mēnešos ieviesa iznešanu (paging), lai atbalstītu lietotājus ar 2 megabaitu sistēmām.

No šo līkņu tendences vēstures mēs varam diezgan precīzi noteikt, ka Linux iespējas paveras pārejas no 32 uz 64 bitiem loga laikā, un tam sekojošu līdzsvara periodu.

Iepriekšējo procesoru arhitektūra tiek pamesta tajos brīžos, kad tie vairs nenodrošināja pietiekamu atmiņas adresācijas apjomu. Dārgais gals virzās 3 gadus priekšā lētajām sistēmām, bet vēl pēc laika šādas sistēmas izzūd. Vēsturiski katras pārejas laikā dārgais gals nosaka nākošo standarta aparatūras platformu, bet lētais gals iedibina standarta programmatūras platformu šai aparatūrai.

Kad atmiņas pieprasījums saskaņā ar Mūra likumu dārgā gala lietotājiem kļūst lielāks par esošās aparatūras iespējām, pirmie izmēģinātāji, lai iegūtu lielāku atmiņu, ir spiesti pirkt pilnīgi jaunu aparatūru. Viņiem iegādājoties jaunās platformas aparatūru, tās lietojamības vērtība pieaug, bet cena samazinās reizē ar izplatību. Kad veco sistēmu atmiņas apjoma limits sasniedz arī lēto galu, jaunais aparatūras tips sasniedz iespaidīgus pārdošanas apjomus, jo tā kļūst lētāka, kā vecās paaudzes aparatūra, ko tā aizvieto. Rezultātā jaunā aparatūra  sāk izspiest no tirgus veco.

Tabulas kalibrēšana: 8-bitu un 16 bitu ēras

8-bitu galda datori pastāvēja no 1975. līdz 1984. gadam, 16-bitu galda datori no 1981. līdz 1990. gadam, bet 32-bitu galda datori pastāvēs no 1987. līdz 2008. gadam. Tas ir tāpēc, ka 8-bitu sistēmas spēja adresēt 64k operatīvās atmiņas, 16-bitu sistēmas varēja izmantot 1 megabaitu, bet 32-bitu sistēmas var izmantot 4 gigabaitus.

1975. g. MITS Altair gāja ar 1K atmiņas, bet lai darbinātu Microsoft Basic vajadzēja 4K. 1981. g. IBM ieviesa IBM PC ar mātesplati, kas kā minimumu pieņēma 16k un kā maksimumu 64k atmiņas. 1987. g. Compaq Deskpro 386 pārsita IBM PS/2 tirgu ar pirmo 386 bāzētu PC un 1 megabaitu atmiņas dārgajā galā, iezīmējot 16-bitu sistēmu beigas. Minētās sistēmas iezīmēja katru jaunās aparatūras paaudzi.

8-bitu mašīnu programmatūra bija BASIC. BASIC versija bija vai nu iešūta pastāvīgajā atmiņā (ROM), vai arī tika ielādēta no diska, un tā kalpoja kā jebkuras ne-BASIC programmatūras sāknēšanas modulis. BASIC bija 8-bitu pasaules kopīgā valoda, BASIC koda izdrukas bija visos tā laika datoru žurnālos (Byte, Compute, u.c.), un pat oriģinālajam IBM PC kā noklusētā operētājsistēma bija ROM iešūts BASIC. Bet 1984. g.,  trīs gadus pēc jaunās 16-bitu platformas ieviešanas, 8-bitu sistēmas, kas darbojās ar BASIC izzuda, jo 64K limits bija sasniedzis arī budžeta galu. Uzstādītās 8-bitu sistēmas pastāvēja vēl pāris gadus, bet jaunās aparatūras iegādes un programmatūras izstrādes vecās astes izdzēsa tik ātri un pamatīgi, ka izspieda Apple Stīvu Džobsu (Steve Jobs) un Commodore Džeku Tremilu (Jack Tramiel) no kompānijām, kuras viņi paši bija izveidojuši.

8-bitu BASIC aizstājējs bija 16-bitu DOS. Agrāk PC tika piedāvāti ar dažādām operētājsistēmām (ROM-BASIC, CP/M-86, MP/M, Xenix) bet DOS 2.0 1983. g. un 3.0 1984. g. pakāpeniski iekaroja tirgu kā jaunā standarta PC operētājsistēma un citus konkurentus samazināja līdz nevajadzīgiem. DOS saglabāja pārsvaru līdz brīdim, kamēr arī tas sasniedza savu atmiņas limitu – vienu megabaitu.

Windows parādīšanās

Tā kā Windows ir esošais 32-bitu standarts, tā parādīšanās ir pelnījusi ciešāku skatienu. Jaunā 32-bitu aparatūra parādījās, kad dārgais gals sasniedza 1 megabaitu (1987.g.), bet trīs gadus vēlāk 16-bitu aparatūra sasniedza lēto galu (1990.g. beigās), un DOS vairs pilnībā nespēja izmantot pat lētāko datoru iespējas.

Šajā tirgus vakuumā Microsoft izlaida Windows 3.0, jau sen aizmirstu versiju, kas bija neiedomājami slikta ne tikai pēc mūsdienu standartiem, bet kas tika nepārtraukti kritizēta jau tajā laikā. Bet tā ieviesās, jo lietotāji bija gatavi nomainīt DOS uz jebko, kas ļautu izmantot lielāku adrešu apgabalu.

Windows 3.0 nebija pirmais Microsoft mēģinājums aizstāt DOS. Microsoft līdz apmēram 1988. g. dūšīgi virzīja OS/2 1.0, bet pirms tam, līdz apmēram 1983. g., viņi apņēmīgi bīdīja Xenix. Un tai pat laikā viņi uzmācās arī ar Windows, bet tad neviens par to neizrādīja interesi, jo Windows 3.0 bija mēsls ne tikai pēc mūsdienu, bet arī pēc to laiku standartiem. Bet, kad DOS kļuva par standartu, pat Microsoft nespēja to nomainīt, līdz aparatūra, uz kuras tas strādāja, nekļuva novecojusi.

Kad lietotāji pārgāja uz nākamo standartu, tie palika pie tās, lai arī nākamo 5 gadu laikā platforma pakāpeniski uzlabojās. Tāpēc bija pārtraukums līdz Windows 95 izlaišanai. Un, kad lietotāji pieņēma jauno standartu, Microsoft atkal bija grūtības pārliecināt atjaunoties no 3.1 uz NT, vai arī no Windows 98 uz XP, par spīti savietojamiem API. Jau vairāk kā desmitgadi, katrs nākamā Windows laidiena konkurents ir iepriekš uzstādīto Windows versiju bāze.

Kad parādīsies jaunā 64-bitu platforma?

Saskaņā ar tabulu 64-bitu aparatūras standarts parādījās 2005. g. un 64-bitu operētājsistēma parādīsies 2008. Dārgais gals nosaka aparatūru, budžeta gals nosaka operētājsistēmu. Kad dārgais gals sasniedz vecās platformas atmiņas robežu, tas rada tirgu jaunai aparatūras platformai, un, kad vecā platforma pazūd arī no budžeta tirgus, tas pāriet uz jaunu standarta programmatūras platformu.

64-bitu aparatūras standarts tik tiešām parādījās 2005. gada augustā, kad tirgus lietotāji pirmo reizi pieprasīja vairāk kā 4 GB operatīvās atmiņas ievērojamam skaitam mazumtirdzniecībā pārdoto x86-64 sistēmu. Aparatūras izvēle jau ir iesakņojusies.

Ja vēsture atkārtosies, tad trīs gadus pēc tam, kad parādījās 64-bitu aparatūra, tirgus pieņems jauno standarta operētājsistēmu. Tātad 2008. gadā Win-32 API kļūs novecojusi, jo pēc 2008. g. pat jaunajām budžeta sistēmām būs vairāk kā 4GB operatīvās atmiņas, izslēdzot 32-bitu procesorus ar 32-bitu operētājsistēmām. Lietotājiem ir nepieciešama operētājsistēma, kas spēj izmantot visu aparatūras atmiņu, un, kad jebkurai mašīnai būs vairāk atmiņas, kā tā spēj izmantot, lietotāji pāries uz jaunu standartu, kas spēj strādāt ar lielāku atmiņas apjomu.

Kāda būs jaunā 64-bitu operētājsistēma?

Ir trīs sāncenši – Windows-64, Linux un MacOS X. Uzvarētājs var būt jebkurš no tiem. Tāpat kā aparatūras izvēle bija neskaidra līdz 2003. gadam, operētājsistēma paliek nenoteikta līdz vēlam 2008. gadam.

Kad jaunās 64-bitu sistēmas sasniegs budžeta galu, 64-bitu pārejas S-līkne kļūs gandrīz vertikāla. Tad programmatūras platformu, ko darbināt uz jaunās aparatūras, izvēlēsies lielākā daļa lietotāju, un tā būs pēdējā iespēja sasniegt 50% tirgus. Tas nenozīmē, ka var nogaidīt līdz pēdējai minūtei. Šis ir moments, kurā izvēle kļūst neatgriezeniska. Kad 64-biti "pārlēks bezdibenim" un pārņems lielāko daļu no budžeta gala, pāreju būtiski noteiks tīkla efekts, ko apstiprinās tirgus. Tagad jau ir par vēlu ieviest vēl kādu 64-bitu sacensības pretendentu.

Kad S-līkne atkal kļūs plakana, atlikušie neizlēmušie lietotāji vairs neveidos vērā ņemamu ietekmi uz tirgus daļu, un lielākā platforma izmantos tīkla efektu, lai konsolidētu tirgu. Kad 32-bitu sistēmas pametīs arī budžeta galu, jaunā 64-bitu programmatūras platforma būs nostabilizējusies.

Cik ilgi pastāvēs 64-bitu platforma?

Lai izlietotu pirmos 32 bitus, no Univac ieviešanas līdz 2005. gadam bija nepieciešami 50 gadi, kas aptuveni atbilst Mūra likuma noteiktajiem 48 gadiem. Lai pārietu no 16 bitiem uz 32 bitiem bija nepieciešami 18 gadi (1987. līdz 2005.). Nākošo 32-bitu izmantošana (kopā izsmeļot visus 64 bitus) tātad varētu būt kaut kur starp 36 un 50 gadiem.

Vai 2008. gads ir pēdējais brīdis?

Šī raksta ideja autoriem pirmo reizi parādījās 2003. gadā, kad mēs izstrādājām agrāko atmiņas apjoma tabulu. Tajā laikā mēs šaubījāmies par saviem pētījumiem (tajā skaitā domājām, ka pāreja no galda datoriem uz klēpjdatoriem aizkavēs 4 gigabaitu limitu un 64-bitu platformas ieviešanu). Bet kopš tā laika x86-64 aparatūras pieaugums ir noticis tieši saskaņā ar plānu.

Ņemiet vērā, ka pārejas līknes sākuma gals tika noteikts jau 2005. gadā, kad tika ieviestas darbojošās 64-bitu sistēmas, bet 30 gadu rekonstrukcija sekmīgi iekļauj visu vēsturi līdz pat Altair mikrodatoram.

Ņemiet vērā OS/2 likteni pēc tam, kad 1992. gadā tai parādījās pilna 32-bitu versija, divus gadus pēc Windows 3.0 (un vēlāk Windows 3.1). 1992. parādījās arī Linux 0.95 laidiens, bet, pat izplatot to par brīvu, 32-bitu Linux nespēja atņemt nopietnu 32-bitu Windows tirgus daļu. Un atcerieties, ka 80. gados ne Microsoft spēja atteikties no DOS par labu Xenix vai sākotnējam Windows, ne Digital Research spēja ieviest CP/M, ne  arī  IBM — savu OS/2 1.x.

Jā, 2008. gads ir pēdējais brīdis.

Zīmīgi, ka novecojošā 32-bitu aparatūra nenosaka jaunās programmatūras standartu, vecā platforma vairāk vai mazāk paliks nemainīga. Izvēle notiek tieši tad, kad tiek uzstādīta katra jaunā x86-64 darbstacijas operētājsistēma. Un lai kāda arī jaunā programmatūras platforma nebūtu, vēsture rāda, ka mēs ar to iestrēgsim uz ilgu laiku. Darbojošies spēki ir dziļi, nežēlīgi, un – paredzami.

2. daļa: Kura operētājsistēma uzvarētu 64-bitu darbstacijas šodien?

Sāncenši

Gan Win-64 gan Linux-64, gan MacOS X varētu kļūt par 64-bitu darbstaciju programmatūru. Visiem trijiem ir gan svarīgas stiprās puses, gan arī nopietni trūkumi. Tālāk ir tekošā brīža apskats.

Windows x86-64

Microsoft izlaida 64-bitu Windows versiju Alpha un Itanium procesoriem jau labu laiku atpakaļ, bet pārstāja to atbalstīt. Kad 2005. g. 25. aprīli tas beidzot izlaida x86-64 Windows XP Professional un Server 2003 versijas, tie nestrādāja īpaši labi. Turpmākais ilgtermiņa darbs pie 64-bitu Windows tika saskaņots ar Vista – nenormālu Microsoft apņemšanos, kas praktiski pārspēja kompānijas spējas, un kompānijas pašreizējā augstākā vadība ir paredzējusi atkāpties 2008. gadā.

Plusi

Microsoft viens pats guvis 3,5 miljardus ceturkšņa peļņas, un tam ir pietiekami daudz naudas, lai nopirktu tādu kompāniju kā Home Depot uzreiz. Bils Geitss ir lielījies, ka Microsoft varētu darboties četrus gadus bez vērā ņemamas peļņas, un viņam ir taisnība. Viņiem ir vairāk kā 70 000 siltu ķermeņu, ko viņi var uzmest jebkurai problēmai, un melnā josta monopolstāvokļa noturēšanā. Microsoft ekskluzīvie izplatīšanas līgumi ar datoru tirgotājiem vēl arvien rada grūtības nopirkt klēpjdatoru bez jau uzstādīta (preinstalled) 32-bitu Windows, un viņiem pieder ne tikai esošā darbstaciju paaudze, bet arī iepriekšējā.

Mīnusi

Šī raksta pirmajā laidienā mēs teicām "Vista vēl arvien ir 32-bitu" – un tā joprojām ir patiesība. Tagad, 2006. gada decembrī, Vista x86_64 būvējums tiek piegādāts uz CD-ROM. Bet patiesībā tas nestrādā – pat paša Microsoft ieteiktie izstrādes rīki uz tā nestrādā. Nav skaidrs, cik daudz to ietekmē specifiskās 64-bitu portējuma īpatnības, un cik daudz tas piemīt jebkurai Vistai. Bet šīs atšķirības nav īpaši būtiskas. Skaidrs, ka Microsoft koda bāzes pārnešanā uz 64-bitu pasauli ir nopietnas problēmas.

Kad 2006. gada beigās Microsoft ar vairāku gadu kavēšanos beidzot paziņoja Vista piegādes datumu, no tās bija izmestas visas interesantās īpašības, kas sākotnēji bija plānotas jau XP. Visas pazīmes rāda, ka Microsoft ir atsācis savu veco politiku – paziņot par uzvaru, piegādāt to, kas ir, un tad izdod bezgalīgu servisa paku sēriju, vairums no kurām pat nesasniedz gala lietotāju.

Aiz šiem ārējiem simptomiem slēpjas būtiskas struktūras problēmas. Windows kods šobrīd ir tik liels, ka to nav iespējams uzturēt pat ar varonīgām dolāru miljardiem balstītām pūlēm, bet Microsoft biznesa modelis neļauj šo problēmu risināt radikāli decentralizējot izstrādi ar atvērto kodu, kā to ir izdarījuši Linux un Apple. Microsoft šodien ir spilgts Brūka likuma efekta piemērs.

Pat, ja Microsoft nespēja mērogot slēgtā koda modeli izskatās pārvaldāma, Microsoft pēdējos desmit gados ir piedzīvojis pamatīgu smadzeņu noplūdi. Vispirms tā morāli pamatīgi iedragāja pretmonopola kampaņa ap 1998. gadu, arī "Vizcaino pret Microsoft" prāva par "paliekošo pagaidu stāvokli"  tiem maksāja ļoti daudz pieredzējušu cilvēku. Akciju vērtība apstājās 2000. gadā, kas atvēsināja visus, kam interesēja nauda. Tagad visas atlikušās smadzenes pie sevis pārvilina Google. Tas, ka viņi pēdējos sešos gados nav ieviesuši nekā jauna, nav tikai neveiksmes, tam ir nopietns organizatorisks pamats. 

Svarīgi ir tas, ka Microsoft ir liela nostiprinājusies kompānija, kas pelna ar esošo, bet saskaras ar graujošām izmaiņām, kā tas aprakstīts Clayton Christensen The Innovator's Dilemma. Microsoft esošie lietotāji šobrīd vēl nepieprasa 64-bitu operētājsistēmas, un nepieprasīs, līdz nebūs gatavi pāriet. Tieši tāpat notika ar Digital Research un CP/M pirms pārejas no 8-bitu uz 16-bitu platformu.

Interesanti, ka tad, kad mēs rakstījām pirmo reizi, Bils Geitss paziņoja par savu vēlmi aiziet no Microsoft 2008. gadā – tieši tajā laikā, kad tiks pabeigta pāreja uz 64 bitiem. Laiks ir divdomīgs un Geitss nav muļķis; mēs pieņemam, ka viņš prot lasīt aparatūras attīstības līknes tieši tāpat, kā mēs. Var pieņemt, ka viņš, zinot, kas sekos, ir nolēmis pamest spēli vislabākajā pozīcijā. Geitsa pēctecis Rejs Ozijs (Ray Ozzie), izskatās daudz atvērtāks idejai, ka pasaulē ir lietas, ko Microsoft vienkārši nespēj iznīcināt.

Vēl jo interesantāk ir tas, ka 2006. gada novembrī Microsoft noslēdza darījumu ar Novell, kompāniju kas uztur SuSE Linux. Līgums cita starpā iekļāva arī vienošanos par patentu savstarpēju licencēšanu, un vienošanos sadarboties virtualizācijas tehnoloģijās, kas ļautu darbināt kā viesus Windows virtuālās mašīnas SuSE Linux datoros.

Mēs uzskatām, ka ar to Microsoft ir atzinis savu zaudējumu pret Linux serveru tirgū, un zina, ka Vista to nespēs pagriezt atpakaļ. (Patiesi, nesena IBM aptauja parādīja, ka 83% kompāniju 2007. gadā plāno palielināt Linux izmantošanas jaudas, bet tikai 23% plāno palielināt Windows izmantošanu.) Attiecīgi, Microsoft vēlas izmantot patentu draudus un uzlikt maksu par Linux kopiju, kas tiem varētu radīt jaunus ieņēmumus, kad viņu esošais bizness sabruks. Bet tas nenozīmē, ka Microsoft zaudē darbstacijas.

Sekas

Ne velti Microsoft ir izpelnījies Ļaunuma impērijas slavu. Viņi zina, kā nospiest konkurentus. Viņi šādus trikus izmanto absolūti nežēlīgi un ir parādījuši, ka spēj veiksmīgi mazināt pretmonopola lēmumu sekas.

Lielākais jautājums par Vista-64 ir – vai tā maz būs? Vai Microsoft spēs pārvarēt institucionālo inerci un strukturālās problēmas, lai piegādātu kaut ko vismaz minimāli lietojamu, pirms pulkstenis beigs rādīt 2008? Ja lēmuma brīdis būtu šodiena, Windows zaudētu pēc noklusēšanas.

Mac OS X

MacOS X deva Macintosh atvērtā koda BSD bāzētu Unix infrastruktūru, kam jau kādu laiku bija pieejama 64-bitu versija, kas strādāja pietiekami labi. MacOS X ir sasiets ar Apple aparatūru, kas ir pilnībā izgatavota no atsevišķi iegādātām komponentēm, šobrīd ieskaitot arī x86-64 procesorus.

Plusi

Stīvs Džobss nopirka Apple praktiski beigtu. Mac OS X ir trešo firmu programmatūras atbalsts (no Quicken līdz World of Warcraft), video un audio tas apstrādā vienkārši brīnišķīgi (iTunes tirgus vilinājumu nedrīkst novērtēt par zemu). Tas labi strādā, izskatās jauks un smuks, un iegūst atsaucību.

Zem OS X paklāja ir Unix un tā zemākie līmeņi ir atvērtais kods, dodot tam daudz tādu pašu priekšrocību kā Linux. Apple ir atradis veidu kā sapārot slēgtā un atvērtā koda izstrādi, ļaujot tam salikt visus DRM, GUI un multimediju lietas tā, kā lietotājs to nespēj.

Apple ir visātrāk augošais PC vairumtirgotājs, un tā preču vērtība ir pārsteidzoša: Apple patiesībā nespēj izgatavot Mac Mini pietiekami ātri. Šī analīze tika veikta, kad abi līdzautori nopietni pūlējās iegādāties nopirkt Mac Mini, un saprata, ka pūles ir veltīgas.

Mīnusi

Galvenais cēlonis, kāpēc OS X ir gluds un bez ķīviņiem, ir tas, ka Apple kontrolē aparatūru. Lai arī Apple tuvojas PC aparatūrai, pārejot no Power PC uz x86-64, vispārīga PC atbalsta nodrošināšana prasītu tik nesamērīgi lielu naudas un cilvēkresursu apjomu, ka līdz šim tas nav sekmīgi paveikts.

Apple esošā PC aparatūras plašpatēriņa novēršanas stratēģija ir klupšanas akmens. Apple esošā tirgus niša ir starp 4,8 procentiem un 6,1 procentiem. No kopējās infrastruktūras perspektīvas, lai iegūtu 50% tirgus, tuvāko divu gadu laikā viņiem nepieciešams trīs reizes divkāršot ražošanas apjomus.

Arī citi spēlētāji kā Dell, IBM, HP, un simti mazo spēlētāju nedomā pazust. Ja Apple nevēlas, ka Dell piegādā sistēmas, kas strādā ar MacOS X, Dell nav citas izejas, kā piegādāt MacOS X konkurentam. Lai cik labs arī būtu Apple, viņi nevar kļūt lielāki par kopējo PC tirgu — ieskaitot visas pelēkās kastes un jebko, ko vien Taivāna var saskrūvēt.

Ar Mac aparatūras licences piešķiršanu Dell vai citiem ražotājiem nebūs līdzēts. Ja Apple sāks tirgot klonus par PC cenām, tā peļņa būtiski kritīsies; ja viņi kaut kā pamanīsies tirgot klonus par oriģinālo Mac cenu, viņi patiesībā palielinās ražošanas jaudu nemainīgā tirgū, un tas samazinās peļņu. Visticamāk, tas nebeigsies labi ne Apple, ne klonētājiem.

Līdz ar to Apple ir jāsaprot, ka mēģinājums aizvietot Windows ar OS X vidusmēra galddatoru tirgū būtu ļoti riskants priekšlikums. Viņiem būtu jāļauj to darbināt uz vidusmēra aparatūras, bet tas nozīmē, ka viņu aparatūras spožo dizaineru peļņa pazudīs, tiklīdz viņu OS uzturēšanas izmaksas uzsprāgs.

Cits jautājums ir, vai Džobss noturēsies satura industrijā? Kopā ar Disney, iTunes, Pixar un iPod, Apple pāriet uz patērētāju elektroniku, apvienojoties ar mūzikas veikaliem un filmu studijām. Ja Džobss mediju kompānijas vadīšanu uzskatīs par interesantāku, iespējams, ka Apple nekad nepacelsies.

Sekas

Ja lēmums būtu jāpieņem šodien, MacOS X pilnīgi noteikti nebūtu pretinieku. Neviens cits vēl nav gatavs. No otras puses, tas ir nopietns jautājums, vai Stīvs Džobss patiešām vēlas uzvarēt.

Stīvs Džobss šobrīd ir lielākais Disney akcionārs (un izpilddirektora vietas pretendents), iTunes un iPod šobrīd Apple ienes vairāk naudas kā datori, un Apple ir ciešas saites ar RIAA un MPAA. Džobss caur Pixar iekļūst Holivudas iekšējā lokā. Macintosh bīdīšanai uz uzvaru un kara seku novēršanai vajadzētu piesaistīt visu viņa uzmanību uz vairākiem gadiem, bet viņam šajā laikā ir darāms daudz kas cits. Tā teikt, ja tirgus viņam tiek pasniegts uz sudraba paplātes, viņš neteiks nē.

Galvenā atšķirība starp Apple un Microsoft  datoru industrijā, ir tā, ka Apple ir labs saturs un labs PR. Apple ir tiesāšanas pieredze ar emuāristiem, kas nopludināja tehnisko informāciju, un izstrādātāju, kas mēģināja kopēt Aqua izskatu un darbību. Tas ir slēgtā Quicktime un iTunes DRM standartu radītājs, un tam ir ciešas saites ar RIAA un MPAA.

Līdz šim Apple ir veicis visus piesardzības soļus, lai nezaudētu 64-bitu darbstaciju tirgu, bet nav arī agresīvi tiecies to iegūt. Ja pēc noklusēšanas darbstaciju kontrole tiktu Apple, Džobss diez vai to bremzētu, bet vai viņš par to cīnīsies? Mēs nezinām. Stīvs Džobss savus plānus tur slepenībā.

Linux

Plusi

Mēs pieņemam, ka vairums šī raksta lasītāju labi pārzina Linux acīmredzamos plusus. No Unix mēs esam pārņēmuši veiksmīgāko un laikā pārbaudītāko arhitektūru. Mūsu izstrādātāju kopiena ir vismaz par kārtu lielāka kā visiem slēgto OS izstrādātājiem kopā. Mums ir darbojošs 64-bitu OS koda portējums kopš 1995. gada. Un mums ir atvērtā koda izstrādes kvalitātes priekšrocības, ieskaitot drošību un uzticamību, kādu neviens cits pretendents nav spējīgs sasniegt.

Linux ir arī dažas ne tik acīmredzamas priekšrocības. Viena ir tā, ka atvērtais kods un milzums darbojošos dziņu padara mūsu migrācijas problēmu daudz vieglāku kā Windows vai Mac OS X. Praktiski visos gadījumos pāreja uz 64 bitiem ir tikai pārkompilācija.

Linux uzvara būtu arī datoru industrijas veiksme, jo Linux ir plaša patēriņa programmatūra. Tāpat kā moderna PC aparatūras pelēkā kaste sastāv no savstarpēji aizvietojamām dažādu ražotāju daļām, arī Linux distribūcijas ir saliktas no dažādu izstrādātāju aizvietojamām daļām. Ubuntu, Red Hat un SuSE ir Dell, Compaq un Gateway analogi. Tikai Linux var padarīt PC programmatūru par plaša patēriņa tirgu, un izveidot spēles laukumu, no kura nevienu piegādātāju nevarētu izslēgt. Gan MacOS X, gan Windows ir slēgti un var izveidot tikai jaunu monopolu, nevis standartu.

Līdz ar to, ja aparatūras piegādātāji citi datoru industrijas vērtības ķēdē sāk uzticēties Linux arī darbstacijās, viņi pāries uz to un pametīs Microsoft un Apple. Mums tikai jāizskatās uzticamiem. Autori vērtē, ka, balstoties uz industrijas iepriekšējo pāreju pieredzi, 30% darbstaciju tirgus ir lūzuma punkts.

Un Linux jau dominē serveru tirgū.

Mīnusi

Linux vēl arvien ir operētājsistēma, ko dīvaiņi un hakeri raksta dīvaiņiem un hakeriem. Saites trūkums starp viņiem un netehniskajiem gala lietotājiem vēl arvien ir milzīgs, un pārāk daudzi to atbalsta un vēlas aizsargāt kā tikumu.

Ja kāds ar grādu finansēs vai arhitektūrā paņems Linux klēpjdatoru un pratīs apskatīt Ikdienas Šova fragmentus vai Vietējās Kabeļtelevīzijas vietni bez rūdīta Linux dīvaiņa, kas to izvada caur nogurdinošām manuālas konfigurēšanas procesam, iespējams, viņš kļūs par pravieti.

Un nedrīkst aizmirst, ka tad, kad lielās kompānijas tika aicinātas celties un cīnīties par DeCSS un atvērtā koda 3D dziņiem, vadošais Linux komerciālais izplatītājs (Red Hat) izmeta MP3 atskaņošanas atbalstu no savas distribūcijas aizlaidās uz serveru tirgu.

Linux darbstaciju tirgū ir jau gandrīz 10 gadus, un pelnītajai vietai ir racionāls pamats. Lai piesaistītu netehniskos lietotājus, Linux darbstacijai ir jāstrādā "no kastes", ideālā gadījumā jau uzstādītam pie aparatūras ražotāja. Šobrīd Linux visbiežāk izmanto kā lietoto galddatoru un klēpjdatoru atjaunojuma operētājsistēmu. Standarta Linux instalācijām parasti ir vājš multivides atbalsts, tām trūkst daudzu kodētāju kā QuickTime un WMV, un bieži nav pat vienkārša 3D paātrinājuma. Linux nespēj atskaņot DVD bez tiesāšanās riska, un multivides atbalsts tiesisku apsvērumu dēļ parasti tiek uzturēts ne ASV vietnēs. Trešo kompāniju programmatūras atbalsta (no Quicken līdz World of Warcraft) praktiski nav.

Jūs nevarat ieņemt darbstaciju tirgu, ja nemēģināt. Šobrīd daži no Linux pasaules nopietni mēģina. Bet laika paliek arvien mazāk.

Sekas

Diemžēl "labs" nav tas pats, kas "gatavs piepildīties". Pasaules dīvaiņi varētu vēlēties arī Mēness bāzi, bet šajā jomā jau 30 gadu nav īpaša progresa. Nenovēršamība negarantē, ka tas notiks mūsu dzīves laikā. 64-bitu pāreja ir iespēja ieviest Linux darbstacijās, bet šobrīd tas vēl arvien nav gatavs. Ja izvēle notiktu šodien, Linux paliktu malā.

Kas nepieciešams, lai uzvarētu?

Kādas tad ir jaunās 64-bitu operētājsistēmas prasības, un kas katram OS pretendentam ir jādara, lai tās  izpildītu? Šajā nodaļā apskatīsim visas trīs platformas, bet īpašu vērību mēs pievērsīsim Linux: "Labās ziņas" un "sliktās ziņas" katrā nodaļā būs par Linux.

Pēc mūsu domām jaunās 64-bitu darbstaciju standarta operētājsistēmas prasības, pieaugošā sāpīgumā ir:

  • Visu galveno esošo iekārtu dziņi.
  • 32-bitu savietojamības emulācija.
  • Superprogramma (killer app).
  • Jau uzstādīts (preinstalled) uz jauna datora.
  • Visu galveno multivides formātu atbalsts.

Nespēja izpildīt jebkuru vienu no šīm prasībām neļaus masīvu ieviešanu netehnisko lietotāju rindās, bez kuras savukārt nav nekādas cerības iegūt tādu tirgus daļu, kuru tīkla efekts padarītu par jauno standartu.

Visu galveno esoši iekārtu dziņi

x86-64 sistēmām tiek pieslēgts milzīgs daudzums dažādu iekārtu. Cilvēki, kas pērk jaunu galddatoru vēlas tam pieslēgt vecās PCI plates, pievienot veco printeri, iespraust veco DVD rakstītāju, izmantot veco skeneri, zīmēt ar veco bloknotu...

Jaunās x86-64 mātesplates izmantos daudzus tos pašus integrētos shēmojumus tīkliem, diskiem, video un audio, neskaitot PCI un USB kontrolierus, kuriem slēdz klāt tūkstošus iekārtu, kas izgatavotas iepriekšējos 10 gados. Lielākā daļa atbalstošo shēmojumu pēdējos gados nav īpaši mainījušies; tie ir pārbaudīti laikā, pilnībā atkļūdoti, pieejami lielos apjomos, un ir velnišķīgi lēti. Dažas eksotiskas paplašināšanas plates vai palīgiekārtas vairs netiek ražotas, bet vēl arvien tiek izmantotas un tās nedrīkst aizmirst. Kopumā ir milzīga tumšā aparatūras masa, ko vairs ne jaunā 64-bitu operētājsistēma var atbalstīt bez īpašām pūlēm.

Labās ziņas

Kad nonāks līdz 32- un 64-bitu robežšķirtnei, iekārtu dziņu atbalstā Linux būs lielas priekšrocības attiecībā pret Microsoft un Apple.

Windows liek galdā tikai iekārtu ražotāju piedāvātos 32-bitu bināros dziņus. Microsoft nav ne pirmkoda, ne arī īpaša pieredze šajā jomā. Viņiem pat nav vairuma iekārtu, ko testēt. Labākajā gadījumā šie dziņi 64-bitu sistēmā strādās emulācijas režīmā, un ja tie neies, Microsoft nav iespēju tos atjaunot. Lietotāji paliks nikni, it sevišķi  tāpēc, ka vecas iekārtas ražotāji vairs neuztur.

Līdzīgi kā Windows 3.1 (un pat Windows 95) vairākus gadus darbojās ar iekārtām 16 bitos kā DOSā, dabīgie Windows-64 iekārtu dziņi būs tikai daži un parādīsies vairāku gadu garumā.

MacOS X ir apzināti ierobežots ar noteiktu aparatūras kopu pat 32-bitu sistēmām, un Apple nespēj atbalstīt neko tik plašu kā milzīgā PC aparatūras kopa. Vispārīga PC aparatūras noliegšana bija apzināts solis, lai novērstu atbalsta problēmas.

No otras puses, Linux kopiena ir veltījusi 15 gadus PC aparatūras atbalsta izstrādei, un mūsu uzstājība  atvērtā koda dziņos nodrošinājusi, ka vairums aparatūras tiek vienlīdz labi atbalstīta gan x86-32, gan x86-64 platformās. Mūsu platformu specifiskās problēmas ir sīkas skaņošanas lietas, nevis aizzīmogotas melnās kastes, kas nomirst bez paskaidrojuma. Mūsu aparatūras atbalsts nav ideāls, bet tas ir kontrolējams. Pārējām divām platformām šis ir Ahileja papēdis.

Linux ieņemtā serveru tirgus daļa parāda, ka tehniskās dokumentācijas nedošana Linux kopienai serveru aparatūras ražotājus tikai ierobežo. Linux ir pat ļoti labs klēpjdatoru iekārtu atbalsta jomā, daļēji pateicoties plāno (blade) serveru apjoma pieaugumam, kas izmanto klēpjdatoru komponentes.

Sliktās ziņas

Linux vājākā vieta ir 3D paātrinājuma atbalsts, galvenokārt tāpēc, ka Linux tas nav vajadzīgs. Trīs galvenie spēlētāji 3D grafikas tirgū ir Intel (40% tirgus), ATI (28%) un Nvidia (20%), un līdz pat nesenam laikam Linux lietotājiem, lai iegūtu 3D paātrinājumu, vajadzēja ielādēt binārus moduļus jebkurai no 3D iekārtām. Par laimi, tā vairs nav.

Pirmais modernais 3D paātrinātāju atvērtā koda dzinis bija ATI Radeon ģimenei (atbalsta Radeon 9600, 9700, 9800, x800 un Mobility M10). Lai arī ATI nepiedāvāja šo plašu atvērtā koda dziņus, šo iekārtu vadīšanai tika izstrādāts reversi inženierētais dzinis. Reversi inženierētais dzinis, ko ražotājs ignorē nav uzskatāms par "labi atbalstītu", bet tas bija sākums.

Nesen, Intel nolēma kļūt par labo zēnu, izlaižot atvērtā koda dziņus jaunākajam grafikas shēmojumam, pat vēl pirms aparatūras piegādes. Intel pierādīja savu nopietno attieksmi, pieņemot Kītu Pakardu (Keith Packard) un Derku Hondelu (Dirk Hohndel), lai iekļautu jauno dzini X.org un Mesa.

Šajā jomā mums vēl arvien nav pilnīga pārklājuma. Intel grafikas shēmojums ir pieejams tikai ar Intel procesoriem, bet ne AMD. Tā kā AMD nopirka ATI, atvērtā koda dziņi varētu parādīties bet vēl ne šobrīd. Šobrīd Linux tieši atbalsta lielākais ražotājs, un ir reversi inženierēts atbalsts priekš otrā ražotāja. Līdz ar to Nvidia ir vienīgais 3D ražotājs, kuram Linux vēl arvien ir nepieciešami binārie kodola moduļi, bet viņu tirgus ir tikai 20%.

Mums vēl arvien ir problēmas ar bezvadu tīkla aparatūru. Daudzi WiFi piegādātāji nevēlas izlaist atvērtā koda dziņus un pat specifikācijas, (melīgi) atrunājoties, ka US FCC noteikumi neļauj tiem piegādāt raidītājus, kuru frekvenci un jaudu var kontrolēt gala lietotājs. Zīmīgi, ka Intel Centrino bezvada tīkla iekārtām nav atvērtā koda dziņu. Iespējams, tas atrisināsies, jo ir Centrino OpenBSD atvērtā koda dzinis, ko, visticamāk, tuvākajā laikā portēs uz Linux.

Linux kopienai vēl arvien ir jābalso ar saviem dolāriem, un jāpērk iekārtas, kurām ir labs Linux atbalsts. (Tā visiem iekārtas ražotājiem parādot, ka atvērta koda dziņa esamība nosaka pirkumu lēmumu un palielina pārdošanas apjomus.) Bet situācija vairs nav šausmīga, drīzāk kaitinoša.

Kas jādara, lai Linux uzvarētu

Par laimi, šobrīd aparatūras problēmas nav nepārvaramas. Divas nozīmīgas aparatūras klases nav labi atbalstītas, bet šajos gadījumos ir aparatūra, ko mēs varam izmantot, un lielākā daļa no esošās aparatūras ir labi atbalstīta. Vairāk atvērtā koda dziņu atlikušajām iekārtām būtu jauki, bet salīdzinot ar konkurentiem, iekārtu dziņu jomā mēs patiešām esam labās pozīcijās. Šobrīd mēs varam izmest iekārtu bināros kodola moduļus un tik un tā uzvarēt 64-bitu darbstacijas 2008. gadā.

Tomēr mūsu stāvoklis var krasi mainīties jebkurā brīdī, kad tiek ieviesta jauna iekārtu paaudze. Centrino nepatikšanas ir labs piemērs, kā lietas var palikt sliktākas tā vietā, lai uzlabotos, pat ja piegādātājs principā ir sabiedrotais, kas sadarbojas ar atvērtā koda kopienu citās jomās.

Lai novērstu sabiedroto recidīvus, kad tie atstāj mūs vienus pret ienaidniekiem, mums nepieciešams palielināt  pieprasījumu tā, ka piegādātāji to pamana. Praktiski tas nozīmē, ka mūsu pusē vajag daudz netehnisko lietotāju. Lai novērstu tikai bināro kodola moduļu atkalieviešanu līdz ar katru aparatūras paaudzi, mums darbstaciju tirgū ir jākļūst tik lieliem, ka mēs aparatūras ražotājam esam vairāk vajadzīgi, nekā viņi mums.

Mantoto platformu emulācija

Milzīgā mantotās aparatūras "tumšā matērija" nobāl, salīdzinot ar mantotās programmatūras melno caurumu. Mājas lietotājiem ir iemīļotas spēles, rīki, spēles, makrosi, spēles, skripti, spēles,.... Biznesā vairāk par 80% programmu ir rakstītas uz vietas un lietošanai uz vietas, no kurām vairums satur 10 gadus vecus Windows bināros failus ar biznesa loģiku, kas daudzu gadu sāpēs ir atkļūdota. Šīs vecās lietojumprogrammas strādā, un neviens tās nevēlas aiztikt, jo tas būtu dārgi un (bieži vien) tie, kas palikuši uzņēmumā, nezin, kā tās labot.

Labās ziņas

Mums par labu nospēlēja Y2K problēma, kas piespieda cilvēkus izpētīt visas programmas, auditēt un atjaunot tās. Bet tas bija septiņus gadus atpakaļ, un visi izdarīja tikai absolūti nepieciešamās lietas.

Linux ļauj strādāt Windows programmām Wine vidē. Daudzus gadus tā izstrāde praktiski nevirzījās uz priekšu; un autori reiz piezīmēja, ka projekts nav spējis iziet no alfa fāzes gandrīz desmit gadus. Par laimi, pēdējā laikā Windows ir vairāk vai mazāk nekustīgs mērķis. Galvenā labā ziņa ir tā, ka Wine beidzot ir noķēris Windows tik labi, lai izlaistu 0.90 laidienu, kas gandrīz strādāja, kuram sekoja 0.95 laidiens, kas lielākoties strādāja, un kopš tā laika ir bijuši vēl vairāki uzlabojumi.

Wine slēgtā koda zari, piemēram Transgaming Cedega vai Codeweavers CrossOver Office, ir fokusējušies uz specifiskām (spēles un biroja programmatūra) Win-32 programmatūras nišām. Viņi ir pierādījuši, ka to var paveikt, un Wine galvenais koda bāzes zars, kas ir pilnībā atvērts, ir tuvu vispārīgam risinājumam.

Sliktās ziņas

Teorētiski atpakaļejošās savietojamības ziņā visspēcīgākais ir Windows-64, jo ar šo problēmu Microsoft ir cīnījies daudzus gadus. Tomēr Džoela Spolska (Joel Spolsky) izcilais raksts Kā Microsoft zaudēja API karu izskaidro Microsoft pakāpenisko aiziešanu no pilnas atpakaļejošas savietojamības, un lielākie iebildumi pret esošo 64-bitu Windows laidienu ir, par to, ka tas neļauj darbināt visas mēģinātās  32-bitu Windows programmas. Tas, cik labi 32-bitu Vista darbosies vecās Windows programmas, šobrīd ir atklāts jautājums. Microsoft vēsturiskā prakse ir tāda, ka specifikācijas nav, ir tikai daļēji dokumentēta implementācija. Ja implementācija ir arī API, implementācijas izmaiņas var salauzt API. Bet līdz tam, kamēr viņiem ir vecais Windows kods, viņi vismaz ir spējīgi to salabot.

Apple saprot atpakaļejošās savietojamības nozīmi. 1990-tajos gados pārejai uz PowerPC procesoriem tika izveidots emulācijas slānis vecajiem 68k binārajiem failiem, un pārejā uz Intel procesoriem parādījās "Rosetta" emulācijas slānis, kurā darbojās PowerPC binārie faili. MacOS X ir arī emulators, kurā var palaist pilnu MacOS 9 instalāciju veco bināro failu darbināšanai. Tas, kā MacOS X ļaus darbināt Windows bināros failus ar Intel procesoru, ir atklāts jautājums, bet visticamāk, kaut ko viņi piedāvās.

Dažās mūsdienu programmās ir dažādas kopēšanas ierobežojumu tehnoloģijas. Tam ir tikpat liela jēga pirātisma ierobežošanā, kā tas bija Commodore 64 laikos (tātad patiesībā nekāda), bet tas sagādā galvassāpes emulatoriem, kas var izraisīt DRM pārkāpumu tikai tāpēc, ka jūs mēģināt to palaist uz citas platformas. Spēļotāji ar to tiek galā, licencējot dažus populārākos DRM formātus, kas ļauj tos izmantot, nebaidoties no tiesas.Pie tā mēs atgriezīsimies vēlāk.

Kas jādara, lai Linux uzvarētu

Linux ir nepieciešams Wine 1.0 laidiens, jau uzstādīts un nokonfigurēts visos darbstaciju distributīvos. Wine 1.0 jānodrošina divas svarīgākās īpašības:

  • mantotie Windows-32 binārie faili tajā darbojas korekti,
  • tas neemulē Windows-64, kas ir galvenais sāncensis!

Ja otrā "īpašība" liekas jocīga, pievērsiet uzmanību OS/2 liktenim. Šajā operētājsistēmā bija Windows emulators, kas darbojās pietiekami labi, lai neatkarīgie aparatūras piegādātāji ignorētu dabīgo OS/2 atbalstu. Piegādātāji rakstīja priekš Windows un paļāvās uz OS/2 emulatoru. Rezultātā OS/2 dabīgais atbalsts kļuva mazāks pat par Macintosh, kas pakāpeniski to izspieda. Šādu Linux likteni mēs nevēlamies.

Šis ir paziņojums mūsu korporatīvajiem draugiem: ja vēlaties palīdzēt, ziedojiet naudu/programmētājus Wine. Testējiet savas matotās lietojumprogrammas Wine, sūtiet noderīgus kļūdu ziņojumus, ielāpus un atgādinājumus. Izplatītāji, uzstādiet un nokonfigurējiet jaunāko Wine versiju, nokonfigurējiet, lai, sāknējot Linux, Wine palaižas automātiski, un esiet gatavi to atbalstīt.

Superprogramma

Pēdējo jauno platformu izvēles bieži vien noteica tas, ko marketingā sauc par superprogrammu (killer app)  – tik neatvairāmu lietojumprogrammu, ka lietotāji, lai to iegūtu, izvēlas jaunu aparatūru un operētājsistēmu.

Apple II bija Visicalc. DOS bija Lotus 1-2-3 (Visicalc klons, kas varēja izmantot vairāk kā 64K atmiņas). Solitaire dēļ lietotājs izvēlējās agrākos Windows. Xbox superprogramma bija spēle Halo.

Līdz šim ne 64-bitu aparatūrai, ne Linux nav savas superprogrammas.

Lai Linux 32- uz 64-bitu pārejā iegūtu stratēģisku nozīmi, superprogrammai vajadzētu sekojošas īpašības: 

  • Nestrādā ar pārlūkprogrammu (pretējā gadījuma tieši tāpat to varētu izmantot jebkurš pretendents).
  • Nepieciešami visi 64 adrešu telpas biti (pretējā gadījumā to varētu uzstādīt uz 32-bitu aparatūrai jau tagad, un nebūtu vajadzības pāriet).
  • To nevar pārvietot uz citu platformu tehnisku vai juridisku ierobežojumu dēļ.

Sliktās ziņas

Kad priekš Linux izstrādā kādu neatvairāmu atvērtā koda programmu, to momentā portē uz Windows un Mac. Acīmredzami piemēri ir BitTorrent, OpenOffice, Firefox pārlūkprogramma, Battle of Wesnoth, u.c. Līdz ar to, Linux nevar cerēt uzvarēt ar superprogrammu, ko nespēj darbināt neviens cits – mūsu problēma vairāk ir tirgus daļas nezaudēšana, neļaujot parādīties superprogrammai kaut kur citur.

Labās ziņas

Arvien vairāk un vairāk lietotāju pakalpojumus vēlas saņemt caur pārlūkprogrammu, un lokālas superprogrammas loma mazinās. LiveJournal un MySpace vispār neinteresējas par jūsu operētājsistēmu. Google Maps un Writely teksta apstrādes programmu var portēt uz AJAX Web lietojumprogrammu, un tas ir viss, ko vēlas vairums lietotāju.

Tātad labās ziņas patiesībā ir tās, ka Web pasaulē operētājsistēmas specifiska superprogramma ir pagātne. Būtu muļķīgi uz to cerēt, tomēr ir vērts padomāt, ko mēs iesāktu, ja kā kodolbumba vai jēna, kas sagrāva Tokiju, parādītos kāda jauna  superprogramma.

Kas jādara, lai Linux uzvarētu

Mēs nevaram paredzēt, kāda būs jaunā superprogramma, bet mēs varam nojaust dažas lietas no tā vien, ka to nevar piegādāt caur pārlūkprogrammu vai uz 32-bitu mašīnas. Tas saka, ka mūsu hipotētiskajam monstram jābūt gan ļoti interaktīvām (tālu virs tā, ko spēj apstrādāt javascript) un izsalkušam uz atmiņu. Tas liek domāt par intensīvu liela ātruma un maza reakcijas laika resursiem kā tīkla mugurkauls un 3D grafika.

Līdz ar to, lai izdzīvotu mums nepieciešams: (a) spēt efektīvi pārvaldīt milzīgus RAM apjomus viena procesa kontekstā, (b) labs 3D grafikas atbalsts un mazs reakcijas laiks interaktīvām darbībām, (c) ieņemt tirgu pietiekami ātri, lai jebkurš, kas potenciāli vēlas izstrādāt superprogrammu, darītu to Linux vidē.

Jau uzstādīts uz jauna datora

Vidusmēra pilsonis bieži domā, ka Firefox ir alternatīva operētājsistēma. Nav tā, ka viņi nesaprot starpību starp Windows un Linux, ja viņi mēģina. Tomēr tas, ko viņi redz, patiesība ir vienīgais, ko viņi vēlas zināt. To, kas apakšā, viņi pamana tikai tad, ja tas nestrādā, ja to vajag labot, vai tas prasa papildus naudu. Gara runāšana par implementāciju, licencēšanu vai izstrādes modeli, ir kā mēģinājums pārdot divas sadales vārpstas un manuālu ātrumkārbu. Ja vecmammai ir nepieciešams pacelt motora pārsegu, viņai ir nepareizā mašīna.

Nav tā, ka vairums cilvēku ir stulbi. Tieši otrādi – jo gudrāki viņi ir, jo viņi ir aizņemtāki. Tipiski dakteri, baņķieri, juristi vai skolotāji neinteresējas par operētājsistēmām, jo viņi ir gudri ļaudis, kam ir daudz kas cits darāms. Mēs – dīvaiņi, varam nomainīt savu auto eļļu, salabot savu ūdensvadu, samaksāt savus nodokļus, un pārvaldīt savas datorsistēmas – bet ja mēs būtu aizņemti, mēs gribētu, lai, tas vienkārši strādā un neatrautu mūs no programmēšanas, lai kas tas arī nebūtu. Pat tie no mums, kas ir spējīgi izveidot savu sistēmu no pirmkoda, vairumā gadījumu uz savām darbstacijām darbina gatavus distributīvus.

Netehniskie lietotāji vēlas atļauties ignorances greznību. Kad viņi pērk jaunu datoru, viņi vēlas to ar operētājsistēmu, kas strādā. Ja viņi nopērk labāku video plati, viņi vēlas, lai puisis veikalā to arī uzstāda. Un kāpēc ar operētājsistēmām būtu jābūt savādāk? Mutiski slavinājumi ir tikai viens no veidiem, kā aicināt lietotājus pamēģināt Linux, bet gala lietotāju labākā pieredze rāda, cik ideāla ir iMac triju soļu instalācija – izņem to no kastes, iespraud vadus un nospied "on" pogu.

Lai piesaistītu pietiekamu skaitu netehnisko lietotāju, un lai piespiestu iekārtu ražotājus rūpēties par mums, ir nepieciešams, lai Linux būtu jau uzstādīts uz datora un gatavs visām darbībām –.doc failu rediģēšanai, DVD un tiešsaistes video skatīšanai, spēļu spēlēšanai zem Wine. Tā panākšana ir olas un vistas problēma – iekārtu ražotāji nevēlas uzstādītu Linux, ja neredz pieprasījumu, ko mēs varam panākt tikai ar pietiekami lielu lietotāju bāzi, kas savukārt ir atkarīga no jau uzstādīto Linux datoru skaita.

Sliktās ziņas

Mēs atvērtā koda kopienā par to niknojamies. Jau uzstādītas sistēmas nāk ar visu nepieciešamo, ieskaitot lietotāju identifikatorus. Knoppix darbstaciju var ielādēt un lietot pa tiešo no CD. Bet modernie uzlikšanas vedņi vēl arvien pieprasa atbildes uz 20 jautājumiem, jo mēs nespējam iedomāties, ka uz tiem varētu neatbildēt.

Mēs arī neatlaidīgi turamies pie visriebīgākās vedņa īpašības – vairākas minūtes nodarboties ar failu kopēšanu un tad atkal uzdot vēl dažus jautājumus. Tas spiež lietotāju auklēties ar uzstādīšanu visu laiku, kas ir kaitinoši.

Tomēr moderno uzlikšanas vedņu lietošanas ērtība ir tikai blakus jautājums, jo pat perfekts vednis nebūs pietiekami labs. Linux ir jābūt jau uzstādītam tieši tā, kā video vai tīkla platei. Mums tātad ir nepieciešams atrast aparatūras piegādātājus, kas vēlas pretoties milzīgajam Microsoft un Apple spiedienam.

Apple nodrošina savu jau uzstādīto platformu, pārdodot kopā gan aparatūru, gan programmatūru; tāpēc iespēja nopirkt Macintosh datoru bez MacOS operētājsistēmas nepastāv. Tas pakotnes pirkums. Visi Macintosh datori nāk ar MacOS X, un datoru tirgotājam, kas vēlas pārdot datoru ar MacOS X operētājsistēmu, tā jāpārdod ar Macintosh datoru.

Microsoft nepārdot PC datorus, tomēr jau vairākus gadus mēs nespējam nopirkt PC bez Windows. Microsoft ekskluzīvās tirgošanas tiesību nodrošināšana ir bijusi ļoti efektīvā monopolizēšanas taktika; skatiet Pielikumu  B. Microsoft nodoklis ar detalizētu vēstures analīzi, kā tas nodrošināja tā tirgus monopolizēšanu, visu konkurentu izdzīvošanu, neskaitāmās tiesas prāvas un pretmonopola lēmumus.

Linux lietotāji ir mēģinājuši darīt dzirdamas savas balsis lielajiem datoru ražotājiem jau vairākus gadus, sākot ar prasību iegūt jau uzstādītu Linux un beidzot ar tādām kampaņām kā Windows atgriešanas diena. Neviena no šim kampaņām nav beigusies ar ilgstošu veiksmi.

Labās ziņas

Dell savu PC tirgus daļu novērtē kā 50%, bet Dell neražo savus klēpjdatorus, un klēpjdatoru pārdošanas apjomi pārsniedz galddatorus. Lielākais klēpjdatoru ražotājs patiesībā ir Taivānas kompānija Quanta Computer, kas ražo gandrīz 1/3 no pasaules klēpjdatoru citām kompānijām, kas tos pārdod tālāk kā savus Inspiron, Thinkpad vai Powerbook. Quanta ražo pat iPod, un šī kompānija vada Linux bāzētu "klēpjdators katram bērnam" projektu.

Fakts, ka vairums klēpjdatoru tiek izgatavoti viņpus okeāna kompānijā, kuru pat Microsoft nespēj vienkārši iebiedēt, ir galvenā labā ziņa šajā frontē, jo tas neļauj tā vienkārši izslēgt no klēpjdatoru tirgus mazākos piegādātājus. Ja mūsu izstrādātāji padarīs Linux par interesantu pietiekami lielai patērētāju tirgus daļai, tā būs jauna uzņēmējdarbības iespēja.

Arī lielie piegādātāji sāk pretoties Microsoft spiedienam. Nesenais  Lenovo piedāvājums, kam šobrīd pieder IBM Thinkpad līnija, ir svaigs piemērs, kā naudīgi pasūtītāji var izvēlēties ko citu un neitralizēt Microsoft spiedienu. Tomēr lielie piegādātāji velta uzmanību tikai tad, kad ierauga, ka pircēju dolāri aiziet kur citur. 

Kas jādara, lai Linux uzvarētu

Lai Linux iegūtu kopā ar jaunu datoru, jādara sekojošais: jāignorē piegādātājus, kurus Microsoft tur zem sava īkšķa, un jāpērk no tiem piegādātājiem, kas specializējas uz Linux. Ja to vēlas darīt tikai mazie piegādātāji, tie kļūs par lielajiem piegādātājiem, kad viņu pārdošanas apjomi sasniegs pietiekamu apjomu.  Jānodrošina jau uzstādītu Linux sistēmu tirgu, lai dažas kompānijas var tos veiksmīgi pārdot (ne tikai kā Wal-mart stila blakuslīniju, bet gan kā pamatbiznesu), un arī lielie piegādātāji to pamanīs.

Bet balsošana ar mūsu dolāriem ir tikai pirmais solis. Vienkārši Linux lietotāju apjoms uz planētas nav pietiekami liels, lai kļūtu par masu tirgu. Iespēja iegūt pietiekamus jau uzstādīta Linux pārdošanas apjomus ir atkarīga no mūsu spējas piesaistīt netehniskos lietotājus. Lai uzvarētu mūsu rindās nepieciešamas miljons Tantes Matildes. Mums jānodrošina produkts, ko viņas vēlas pirkt.

Multimediju problēmas

Sliktās ziņas

Mūsu lielāko problēmu var apkopot jautājumā: "Ko mēs darīsim ar iTunes?" Apple iTunes ir serviss, kas ir kļuvis par svarīgu dzīves stila sastāvdaļu desmitiem miljonu cilvēku. Pamēģini pārdot Linux jebkuram lietotājam zem 30, un viens no pirmajiem jautājumiem, ko dzirdēsiet, būs "Vai tas darbosies ar manu iPod?"

Daži Linux virzītāji atbild, ka mēs jau tagad ļaujam lietotājiem ielādēt dziesmas savos iPod, un pat ļaujam nomainīt iPod iegulto operētājsistēmu uz tādu, kurā nav Apple DRM ierobežojumu. Šie iebildumi atkal ir novirzīšanās no mērķa. Ne tas ir svarīgi ko mēs varam, bet gan tas, ko mēs nevaram – un tas ir legāls iTunes klients, kas strādātu "no kastes" tik pat vienkārši, kā to dara paša Apple programmatūra. Tehniski tas ir vienkārši, to grūtu padara tiesāšanas draudi.

Bet tā ir tikai aisberga virsotne, jo iTunes nav tikai skaņa. Saskaņā ar iTunes Video lapu, "papildus mūzikas video, iTunes Music Store piedāvā arī televīzijas iespējas no ABC, NBC, MTV, ESPN, Sci Fi Channel, Comedy Central, Disney, Nickelodeon and Showtime, un citiem." Un ne tikai iTunes. Warner Brothers apvienojas ar BitTorrent Inc. NBC ir parakstījis vienošanos ar YouTube. Un nenovērtējiet par zemu Google Video. Internets nenomainīs televīziju kaut kad, tas notiek tieši tagad.

Vispārīgi runājot, internetā ir milzīgs multimediju satura apjoms slēgtos formātos, ko lietotāji vēlas izmantot. "Bet jums būtu jāpieprasa atvērti formāti" nav atbilde, tas ir uzaicinājums palikt malā.

Wall Street Journal Tehnoloģiju pārskatā tas tika norādīts, kad mēs strādājam pie šī raksta pirmo reizi. Reportieris Marks Goldens (Mark Golden) rakstīja 2006. gada maijā – "lai arī instalācija un vienkāršas funkcijas strādāja pietiekami labi, sistēmas nespēja apstrādāt visus multimediju lietojumus, kas man bija nepieciešami." (Uzsvērums ir oriģinālais.)

Saskaņā ar Goldenu galvenais Linux galddatoru augšanas ierobežojums pēdējos divos gados ir mainījies. Goldens mūsu grafisko saskarni ir atzinis par pietiekami labu, lai neko īpašu neminētu savā rakstā, un standarta produktivitātes lietojumus (teksta apstrādei, tabulām, prezentācijām) novērtē kā pieņemamus, bet ne ideālus. Pat viņam tas ir skaidrs, ka to atlikušās problēmas tiks atrisinātas relatīvi neilgā laikā.

Goldens divkārt uzsver, ka Linux ieviešanas klupšanas akmens uz nākotni orientētiem Linux lietotājiem ir multimediju iespējas – īpaši MP3 atskaņošana, DVD skatīšanās, AAC un WMA lejupielāde, un citi patentēti kodētāji. Tas ir perfektā saskaņā ar to, ko šī raksta autori ir dzirdējuši no saviem nedīvainajiem draugiem pēdējo divu gadu laikā, un tam būtu jābūt trauksmes zvanam visā kopienā.

OSDL Desktop Linux Working Group ir nonākuši pie līdzīgiem secinājumiem, veicot formālu tirgus izpēti. Viņu Linux darbstaciju klientu aptaujā (2005. gada novembris), viņi rakstīja "Galu galā Linux darbstacijai ir jānodrošina viss web saturs, multimediji un pārējais." PDF, WMF audio/video, un Quicktime formāti ir izcelti kā obligātie.

Tikai viena patentu kopa – H.264 (pamatā saistīta ar patentiem, kas pieder Sorenson), satur gan QuickTime, gan Flash Video. (Patiesībā Apple iesūdzēja tiesā Sorensen par viņu video tehnoloģijas licencēšanu Macromedia, šeit ir vairāk informācijas par Sorenson Video Codec v3). Ir milzums šīs tehnoloģijas atvērtā koda implementāciju (piemēram x264 un FFmpeg), bet, tā kā DeCSS izplatīšana rada diezgan lielu tiesāšanas risku, neviens tās neizplata jau uzstādītas. (Pat Ubuntu liek to "Universe" krātuvē, ko oficiāli neatbalsta un ko uztur aizokeāna serveros, un kas prasa lietotājiem veikt papildus soļus, lai to iedarbinātu. Jums jāzina, kur tas ir, lai to atrastu.)

Labās ziņas

Labās ziņas ir tās, ka patenti izbeidzas. Piemēram, MP3 patents izbeigsies relatīvi drīz – 2010. gadā. Bet pat tas būs pēc pārejas uz 64-bitu platformu; lai no tā būtu kāds reāls labums, MP3 jānodrošina daudz ātrāk, bet vairums atlikušos patentu pastāvēs daudz ilgāk.

Otrā labā ziņa ir tā, ka reversā inženierēšana vēl arvien nav pilnībā nelegāla, neskatoties uz DMCA nesenajiem centieniem. Flash risinājums savā laikā bija tikai patentēts, bet vēlāk parādījās vairāki reversi inženierēti atvērtā koda risinājumi Adobe nonāca pie idejas atklāt Flash daļas (lai gan tās neiekļauj Flash Video). Arī Sun Java izlaišana ar GPLv2 nenotika tukšumā, bet gan saistībā ar reversi inženierētajiem Java projektiem kā Apache Tomcat, GNU Classpath, Harmony un daudziem citiem. Un neskatoties uz ATI pretestību, mums jau ir reversi inženierētais dzinis, kas nodrošina gandrīz visas 3D mikroshēmas iespējas.

Trešā labā ziņa ir tā, ka tuvojoties pārejai, trešās firmas lūkojas tālāk par Win-32. Gadu atpakaļ Linux iekārtu dziņu bilde izskatījās bezcerīgi gan 3D, gan bezvadu tīkla shēmojumiem. Tagad mums ir entuziastiskais Intel pienesums. Arī Sun un Adobe atvērtā koda ziņojumi ir gaidītas ziņas, lai arī Apple ir nostādījis sevi tā, lai iegūtu no šim ziņām tikpat cik Linux.

Jaunu tehnoloģiju izstrāde ir relatīvi vienkārša. Scrodinger ir augstas kvalitātes video kodētāja projekts, ko BBC izstrādā kā atvērto kodu. Atšķirībā no Ogg Theora, Scrodinger projektam tiek izrādīta milzīga interese, ko rada visi BBC arhīvi. Tas var būt pietiekami, lai Schrodinger projekts izplatītos un nostiprinātos, bet ja mēs būtu izplatījušies pietiekami ātri, lai radītu nopietnas pārmaiņas pirms 2008. gada beigām, mēs jau tagad varētu novērot šo tendenci.

Schrodinger projekts parāda, kā ir iespējams nostiprināties jauniem formātiem, ja šajā jaunajā formātā parādās lieli satura apjomi. Ir daudz labu atvērtu formātu, bet tas nepalīdz tikt galā ar šodien piedāvāto milzīgo satura apjomu slēgtajos formātos. Ja mēs nespējam laicīgi pārliecināt atteikties no RealAudio formāta Nacionālo Radio, kā gan mēs tiksim galā ar Vietējo Pļāpu Radio?

Visām šīm "labajām ziņām" ir kaut kas kopīgs – tās visas beigu beigās ir atrisināmas, bet ne 64-bitu pārejas un jaunas vadošās OS nostiprināšanās laikā. Mēs varam darīt Pareizās Lietas, un vispārīgā gadījumā tā arī jādara, tomēr ne vienmēr mēs to varam izdarīt laicīgi.

Tomēr nekas no augšminētā nenodrošina piegādājamu DeCSS atbalstu, kas visplašāk tiek izmantots video kodētājos, vai arī ir integrēts ar MP3 atbalstu. Šīs problēmas nav vis tehniskas, bet gan juridiskas. Juridiska problēma principā prasa juridisku risinājumu, bet likumu maiņas prasa milzumu naudas un cilvēku. Mēs nevaram to labot, līdz mēs uzvaram, bet mēs arī nevaram uzvarēt, ja mums nav vismaz apejas risinājuma.

Kas jādara, lai Linux uzvarētu

Ideālisms par atvērtiem formātiem multimediju problēmu neatrisinās laicīgi, patiesībā ietiepšanās par atvērto standartu tehnisko pārākumu un atvērtā koda jeb brīvās programmatūras pūrismu garantēs zaudējumu. Atlikušās problēmas nav tehniskas, bet neviens no interesējošiem patentiem nebeigsies pirms 2008. gada beigām. Mums jāpiegādā kaut kas, kas strādā jau tagad. Ja tas kļūs par vispārējas Linux ieviešanas klupšanas akmeni pārejas loga laikā, mums nebūs pietiekama lietotāju bāze, kas ļautu pieprasīt patentu sistēmas pārskatīšanu, vai tikai nodrošināt, lai tie nekļūst vēl ļaunāki. Tā ir vistas un olas problēma, un ir nepieciešams apejas risinājums pirms tiek panākts pastāvīgs. Mēs nevaram uzdot standartus, līdz mēs neesam ieņēmuši pasauli.

Tā kā pēdējais termiņš tuvojas strauji, ir pienācis laiks darīt jebko, ko mēs varam panākt, lai īstermiņā iegūtu pieeju patentētiem kodētājiem. Komerciālie Linux izplatītāji saskaras ar izaicinājumu: atrisināt šo problēmu, vai skatīties kā jau atkal darbstaciju tirgus izslīd no tvēriena. Ja tā notiks, jūsu ieņēmumu perspektīvas stingri limitēs serveru tirgus pieaugums.

Nākamās nodaļas būs veltītas multimediju problēmas risinājumiem.

Pievēršanās mūzikai

Mēs redzam sešus risinājumus kā tikt galā ar patentētiem kodētājiem. Šajā nodaļā mēs apskatīsim visu plusus un mīnusus, un mēģināsim atrast ceļu uz uzvaru.

Kādas ir alternatīvas?

  • Neko nedarīt.
  • Atstāt to individuālu lietotāju ziņā.
  • Reversi inženierēt visus kodētājus, kuru uzstadīšana ir juridiski iespējama (t.i., nav aizsargāta ar patentiem vai DMCA).
  • Piespiest izmantot atvērtus formātus.
  • Izdalīt slēgtā koda bināros failus kā "alu par brīvu".
  • Maksāt licenci par katru kodētāja kopiju.

Neko nedarīt

To mēs varam izvēlēties, lai zaudētu. Ja mēs nenodrošināsim mediju formātus, ko lietotāji vēlas izmantot, mēs pazaudēsim 64-bitu darbstacijas. Tik vienkārši. Neko nedarīšana garantē, ka mēs zaudēsim, visticamāk, MacOS X.

Katrs saturs, kas nav pieejams Linux, dod priekšrocību kādai "vislabākajai" īpašnieka platformai, kas to nodrošina. Tāpat kā mums vajadzēja bināru Netscape 1998. gadā, mums ir jānorij kāds binārs draņķis tagad, ja mēs vēlamies būt gatavi laikā. Ja mēs šo problēmu ignorēsim, 64-bitu dominējošā platforma piederēs mūsu ienaidniekiem.

Atstāt problēmu individuālu lietotāju ziņā

Otrs problēmas ignorēšanas veids ir izplatīt nelicencētus Windows kodētājus kopā ar tādiem ietvērējiem (wrapper) kā Mplayer.

Daudzas vietnes ārpus ASV jurisdikcijas izplata pakotnes, kas lielākajiem Linux distributīviem piedāvā formātu atbalstu, sākot ar MP3 un beidzot ar Quicktime. Daudzi multivides projekti (xine, mplayer un xmms) ir izstrādāti, lai atbalstītu atsevišķi izstrādātu kodētāju spraudņus, kuru vairumam legalitāte labākā gadījumā ir apšaubāma ASV un Eiropas  valstīs.

Galvenā problēma ir tā, ka piegādātāji, kas izplata Linux, acīmredzamu iemeslu dēļ nevēlas šīs lietas aiztikt. Šos failus nevēlas aiztikt arī distributīvu veidotāji,  jo pat tikai saistība ar viņiem var būt pietiekama, lai izvirzītu prasību tiesā. Piedāvāt šīs lietas kā pēcpārdošanas atjaunojumu labākajā gadījumā vainu mīkstina, bet nav labs risinājums. Šo kodētāju uzstādīšanas procedūras nav labi dokumentētas, un nav pietiekami vienkāršas netehniskiem lietotājiem, bet to tehniskā atbalsta nav.

Izaicinājums nodrošināt šo kodētāju darbību ir tik biedējošs, ka pat abi šī raksta autori, kas ir vieni no spēcīgākajiem Linux ekspertiem, nav varējuši nodrošināt pamata funkcionalitātes nepārtrauktību, piemēram DVD atskaņošanu, pēc standarta sistēmas atjaunošanas.

Piedevām pēc vairāku gadu ilgiem pūliņiem atdalot atvērtā koda programmatūru no pirātiskās (par spīti Microsoft pūliņiem abus parādīt kā vienādus), būt atkarīgiem no strādīgiem gala lietotājiem, kam jāatjauno savus datorus, lai iegūtu pamata funkcionalitāti (veidā kas paver iespēju viņus juridiski vajāt), nav pievilcīga stratēģija.

Daži mūsu kopienā uzskata, ka šāda darbība ir ētiska un likumi ir netaisnīgi. Šeit mēs netaisāmies iebilst šai nostājai; mēs tikai vēlamies uzsvērt, ka šis nav praktisks risinājums mums uzliktajos termiņos. Tā ir tikai patiesās problēmas, neatzīšana, ka mums ir nepieciešams jau uzstādīts Linux, kas spēj apstrādāt visus šos formātus bez manuālas atjaunošanas un juridiskiem ierobežojumiem, vajadzīgajā laikā.

Netehniskie gala lietotāji nevēlas lēkt cauri mistiskajai tehniskajai stīpai. Tieši otrādi – viņi vēlas (un viņiem ir tiesības vēlēties), ka moderna operētājsistēma tiks piegādāta kopā ar aparatūru un būs gatava izmantošanai. Jebkas, kas nespēj to nodrošināt, ir tikai komplicēts atkāpšanās ceļš.

Reversi inženierētie kodētāji

Reversajā inženierēšanā mēs esam spēcīgi. Tiklīdz dotā Windows kodētāja versija darbojas Wine, saprast, kas notiek, kļūst samērā vienkārši.

Problēma ir tā, ka mēs to jau esam izdarījuši katram interesantajam kodētājam, kas nav aizsargāts ar patentiem vai DMCA, un pat dažiem no tiem, kas ir aizsargāti. Iegūt kaut ko vairāk šeit praktiski nav iespējams; atlikušie neatbalstītie formāti ir izlaisti nevis tehnisku iemeslu, bet gan patentu, DMCA izplatīšanas ierobežojumiem, vai citām prāvām. iTunes ir zīmīgs piemērs; mums patiesībā ir tam reversi inženierēts atvērtā koda atbalsts, bet mēs to nevaram piegādāt, nenonākot konfliktā ar Apple juridisko departamentu. Dažus gadus atpakaļ Linux distributīvus plaši piegādāja ar MP3 atskaņošanas un kodēšanas atbalstu, bet juridisko draudu dēļ modernajās distribūcijās šī iespēja ir praktiski izzudusi.

Reversi inženierētie kodētāji, ko nevar piegādāt bez tiesas procesa riska neatšķiras no binārajām pakotnēm, kas paņemtas no Windows, kuras arī nav iespējams piegādāt bez tiesas procesa. Ja mēs nedosim piegādātājiem to, ko viņi var uzstādīt kopā ar datoru, tas nav pietiekami labs, lai kas tas arī nebūtu.

Pieprasīt piegādāt atvērtus formātus

Mēs to esam darījuši un mums jāturpina to darīt. Bet mēs nedrīkstam to izmantot kā atrunu, lai ignorētu satura kalnus formātos, kurus mēs neatbalstām.

Atvērtu satura formāta pieprasīšanā galvenā problēma ir tā, ka demogrāfiski šobrīd mūsu ir pārāk maz. Tehnoloģiju piedāvājumā nav problēmu: Ogg Vorbis  un Ogg Theora ir brīnišķīgi dīvaiņu projekti, kam praktiski nav nekādas ietekmes reālajā pasaulē, savukārt Schrodinger iniciatīva nāk tikai no viena satura piegādātāja, kas patreiz attiecas tikai uz viņa paša piegādāto saturu. Kamēr mēs būsim niecīga darbstaciju lietotāju minoritāte, vairumam satura piegādātāju nav stimula piegādāt saturu Linux draudzīgā formātā. Mēs esam statistiskais troksnis. 

Kamēr mēs būsim mazākuma platforma, atvērta formāta satura pieaugums nenovērsīs slēgtā formāta satura eksistenci. Pirms atvērtie formāti iegūs kaut vai tik nelielu esošā satura pārsvaru, lai jebkurš vēlētos to aplūkot, labākajā gadījumā paies vairāki gadi.

Kamēr piegādātāji nesāks baidīties zaudēt tirgus daļu, nepiegādājot saturu atvērtos formātos, mēs nevaram cerēt uz lielām izmaiņām. Un tas nenotiks bez simtu miljonu gala lietotāju, kas to pieprasa. Kas atgriež mūs pie sākotnējās problēmas. 

Starpspēle: Cīņa ar realitāti

Pirmajiem četriem īpašnieku kodētāju problēmu risinājumiem ir kopīgas divas lietas. Mēs jau tos veicam, un tie nav atrisinājuši problēmu. Nav tā, ka tie nestrādā, tomēr mums nav pietiekami daudz laika. Mums vajag kaut ko, ko piedāvāt tagad, jo pēc 2008. gada iespējas logs darbstacijām pārejot uz 64 bitiem būs aizvēries, un būs nostiprinājies jaunais īpašnieks. 

Tehniski mums atvērtajā kodā ir neskaitāmu formātu spraudņi, bet mēs tos nevaram piegādāt, nebaidoties no tiesas procesiem. Kā piemērus var minēt DeCSS, reversi inženierēto iTunes atbalstu, MP3 kodēšanu un atskaņošanu, un FFmpeg. Tos atbalstīt tehniski nav nekādu problēmu, tāpēc tehniski risinājumi neattiecas uz patiesajām problēmām. Ja aparatūras piegādātāji uzliek Linux distributīvu ar šo lietu atbalstu, un pārdod aparatūru ar peļņu, tie var rēķināties, ka viņus iesūdzēs tiesā. Šī brīža juridiskā vide padara šādus procesus par neizbēgamiem, un, kamēr mēs esam niecīga minoritāte, mēs nevaram izmainīt likumu.

Lielākā šo problēmu daļa ir saistīta ar video kodētāju atbalstu. Patentētais Sorensena QuickTimr kodētājs ir viena problēma, patentu kopa ap Windows Media Video ir otrs.

Līdz šim mums ir bijis tikai viens risinājums, kas ļauj mums piedāvāt video īpašnieku formātos: iekļaujot Windows bināros kodētājus. Ubuntu ierobežoto formātu lapa ir tik tuva netehniskiem lietotājiem, cik tas šobrīd ir iespējams: atrodi kopienas uzturēto wiki lapu, izmantojot pareizo atslēgvārdu, izlasi juridisko tiesību paziņojumu, pievieno aizjūras krātuvi un uz savu risku uzliec dažas pakotnes no tā.

Diemžēl, tas nepalīdz aparatūras piegādātājiem izplatīt jau uzstādītu Linux. Aparatūras piegādātāji nevar atļauties atdot savu aparatūru, jo, kad tiek samaksāta nauda, ir par ko tiesāties prāvā. Aparatūras piegādātājiem vajag tīru juridisku pamatojumu gan aparatūrai, gan programmatūrai, ko tie tirgo.

Patiesi grūts jautājums ir: vai mēs varam iedot aparatūras piegādātājiem, ko viņi var izplatīt jau tagad, negaidot uz juridiskiem precedentiem vai likuma maiņām?

Nodrošināt tiesības uz kodētājiem "kā bezmaksas alus", iespējams ar vienreizēju maksājumu

Vairāki kodētāji, kas mums šodien ir nepieciešami, nav pieejami ar atvērtā koda licenci. Mēs nevaram atvērt šos formātus (vai atņemt tos lietotājiem) pirms neesam iekarojuši lietotāju bāzi. Atkal klasiska vistas un olas problēma.

Piegādājot bināros Windows kodētājus, problēma nav tur, ka tie nestrādātu, bet gan tā, ka tas nav legāli. Ja kopienai būtu juridiskas tiesības šos kodētājus (vai ekvivalentus) izplatīt, mums būtu kaut kas, ko sistēmu ražotāji var uzstādīt, ar ko pilnībā pietiktu, lai mēs tiktu pāri kalnam 2008. gadā. (Šis risinājums ir nepatīkams, bet ne sliktāks kā tikai binārs 802.11g bezvada tīkla plašu atbalsts. Un pēc 2008. gada mēs varam sagatavot kaut ko labāku.)

Labākajā gadījumā, kāda organizācija ar miljardiem dolāru un kopienu vienotos un nodrošinātu CD pilnu ar "kā bezmaksas alu" visu mums nepieciešamo kodētāja binārajiem failiem, ko var brīvi izplatīt. Iespējams, tas prasītu vienu maksājumu par tiesībām, sertifikāciju, izstrādi un esošo bināro failu portēšanu uz Linux, vai iespējams tikai juristu laiku, lai pārrunātu un vienotos par tiesāšanās neuzsākšanu ar tiem, kas iebilst pret DeCSS vai MP3 atskaņošanu, vai pat atļaut izplatīt un lietot esošo Windows versiju kodētājus Linux, izmantojot Wine vai ietvērēju.

Šī pieeja varētu strādāt tiem kodētājiem, kas šobrīd ir lejupielādējami, bet nav daļa no Windows. Kā veiksmīgus esošos piemērus šajā jomā var minēt RealAudio un Flash spraudņu portēšanu uz Linux.

Un atkal svarīgākā šī risinājuma daļa ir tā, ka tad Linux sistēmu piegādātāji var nodrošināt jau uzstādītu šo formātu atbalstu. Vienošanās, kas ļauj lejupielādēt kodētājus no noteiktas vietnes, bet, kas neļauj šo bināro failu izplatīt, nav pietiekams, lai sistēmu izstrādāji varētu tos uzstādīt gatavus savās sistēmās.

Lai arī cik nepatīkama šī alternatīva nebūtu, tā ir daudz pievilcīgāka par galīgo risinājumu, līdz kuram mēs nevaram nonākt.

Maksāt nodevas par slēgto kodētāju izplatīšanu

Diviem iepriekšējiem risinājumiem viena lieta ir kopīga: tajos mēģina novērst standarta slēgtā koda programmatūras izplatīšanu, maksājot par katru binārā faila kopiju. Mēs esam nogājuši garu ceļu, lai izvairītos no vienkāršās patiesības: daži intelektuālo tiesību turētāji neatlaidīgi uzstāj par nodevu katrai kopijai. Ja tie šo nodevu neiegūst, viņi ir pietiekami sagatavoti, lai tiesātos. Šī brīža tiesu vide liek domāt, ka, ja viņi to darīs, viņi uzvarēs. 

Šī patiesība atvērtā koda hakeriem liek just pretīgumu un niknumu. Bet nekāds niknuma, riebuma vai nolieguma daudzums nepalīdzēs, lai šī realitāte pazustu.

Linux lielākie sāncenši Apple un Microsoft ir arī lielākie multimediju atskaņošanas intelektuālo tiesību īpašnieki. Apple jau ir apvienojies ar daudziem multimediju satura piegādātājiem, bet Microsoft ir dominējošā platforma, kurā šobrīd multimediju satura turētāji to piegādā. Neviens neizrāda iniciatīvu atbalstīt savus slēgtos formātus uz Linux bez katras kopijas nodevas. Abi ir tiesājušies, lai nodrošinātu savu pasaules uzskatu, un abi to darīs arī turpmāk.

Arī RIAA un MPAA dalībnieku kompānijas redz pasauli tādu pašu. Šīs grupas ir izveidojušās no satura piegādātājiem, un satura piegādātāju standarta ieņēmumu praksē ir nodevu maksājumi, ko tie grasās nodrošināt ar savām intelektuālo īpašumu (IP) tiesībām. Viņi vēlas, lai visi citi domātu tāpat, kā to saprot viņi paši.

Es esmu veltījis piecpadsmit gadus mācot cilvēkus, ka ir arī labāks veids. Šobrīd mums ir nepieciešams izšķirties: nodevas par kopiju tikai bināriem multimediju spraudņiem nav tas pats, kas nodeva par katru Linux kopiju. Binārie kodētāji ir īslaicīgs apejas risinājums, lai piegādātu jau uzstādītu Linux versiju, kas atbalsta visus nepieciešamos multimediju formātus (bez tiesas procesiem, kas šos uzņēmējdarbību ātri vien izjauktu) pietiekami ilgi, lai noķertu darbstaciju tirgu līdz 2008. gada beigām.

Kodētāji un konkurentu mīnu lauki

Jau tas vien, lai vienotos ar multimediju kodētāju IP īpašniekiem par nodevu lielumu, būtu pietiekami liels izaicinājums. Bet, lai mēs nonāktu tikai līdz tam, mums ir jāsaprot patiesība, ka vairāki izplatītākie kodētāji nav vis ieņēmumu ģeneratori, bet gan stratēģisks tirgus kontroles līdzeklis.

Tāpēc vienkāršāk ir iegūt licenci bināro failu izplatīšanai, kā iegūt šo kodētāju pirmkodu. Binārais fails ir nemainīga vienība. Pirmkodu var mainīt. Organizācijas, kas vēlas kontrolēt un ierobežot cilvēku darbības, daudz ērtāk jūtas izplatot binārus failus, nevis pirmkodu.

MP3 un H.264 varētu būt vienīgie izplatītākie standarti, kuru kontrolējošajām organizācijām nav acīmredzamas citas intereses, kā vien patentu nodevu ieņēmumu palielināšana. Mums jau ir tehnoloģijas šajā jomā, mums tikai ir nepieciešama atļauja to izmantot. Tā kā MP3 patenta termiņš izbeidzas 2010. gadā, vienoties ar šo patentu turētājiem vajadzētu būt salīdzinoši vienkārši.

Diemžēl, nekas nav tik vienkārši.

DeCSS šo problēmu parāda ļoti uzskatāmi, jo tas ir MPAA tirgus kontroles līdzeklis. Mums ir tehnoloģija, un iespējams tiesisks pamats to izplatīt. Problēma ir tajā, ka DVDCCA ir daudz kopīga ar SCO. Ja pretējai  pusei ir pietiekami daudz naudas, tiesā nevar uzvarēt, tomēr tā der kā labs iebiedēšanas līdzeklis. Mums būs nepieciešama nauda juristiem, lai aizstāvētu jebkuru DeCSS spraudni tiesā, un organizācija, kas to aizstāv, centīsies neļaut to izmantot citiem, kamēr vien nebūs pietiekami daudz prāvu, kurās pierādīs, ka DeCSS izmantošana nav nelegāla. Bet pa to laiku mums ir nepieciešams binārs spraudnis, kas ļauj mums atskaņot DVD diskus uz Linux datoriem. Mūsu binārā spraudņa izplatītājam jābūt pietiekami drošam pārrunām ar DVDCCA, vai arī jābūt gatavam aizstāvēties tiesā (un jāmēģina aizstāvēt no šādām prāvām savus lietotājus).

Ko darīt?

Mums ir nepieciešama licenču pakotne, ko aparatūras piegādātāji var izmantot, lai varētu uzstādīt multimedijus uzturošu Linux distributīvu. Katrs piegādātājs var pārrunāt savu licenču kopu atsevišķi, bet tas ir bīstams mīnu lauks.

Xandros un Lindows/Linspire distributīvu vēsture mums māca, ka kopiena noraida jebkuru mēģinājumu izmantot licencētus slēgtos  kodētājus kā distributīva priekšrocību attiecībā pret pārējiem. Tas nozīmē, neviens no jau nodibinātājiem distributīviem ražotājiem to nevar uzņemties. Tas apgrūtina arī aparatūras piegādātājus, jo katram no viņiem ir no jauna jāizgudro ritenis.

Mums ir nepieciešama multimediju pakotne ar nosacījumiem, kas ir vienādi visiem pienācējiem. Tam nav jābūt par brīvu (vai brīvam), tam var būt pievienota īpašumtiesību nodeva. Bet tai ir jābūt neatkarīgai no distributīviem un piegādātāju neitrālai. Tai ir arī jāpastāv, kas šobrīd ir sarežģītākā daļa.

Vienīgais veids, kā iegūt šādu licenču pakotni ir, lai kāda organizācija to visu apvienotu, un aizstāvētu to ar naudu un juristiem. Tas nozīmē, ka ir nepieciešama korporācija (vai korporāciju pārstāvji), kas var parakstīt atbilstošus līgumus un (tajā skaitā) var samaksāt atbilstošu licenču nodevu. Diskusijas vienkāršošanai nosauksim šo vienību par "SIA Straumētais Pingvīns", un viņu produktu par "Kodētājs".

Labā ziņā ir tā, ka Straumētajam Pingvīnam ir divi ienākumu avoti. Viens  ir aparatūras piegādātāji, kas vēlās uz savas aparatūras jau uzstādītu Linux. Otrs ir individuāli gala lietotāji, kas vēlas samaksāt dažus dolārus, lai iegādātos (vai legāli lejuplādetu un ierakstītu) CD-ROM pilnu ar kodētājiem, ielikt šo disku savas Linux mašīnas CD-ROM lasītājā, un nospiest pogu, lai iegūtu pilnu un legālu multimediju atbalstu.

Šim diskam ir jāsatur arī x86_64 kodētāju binārās spraudņu versijas, kas nepieciešamas, lai netehniskie gala lietotāji varētu redzēt visu saturu, kas viņiem nepieciešams. Katram kodētāju komponentam ir nepieciešamas.RPM,.DEB, un tar.gz versijas, lai tās var uzstādīt uz jebkuras Linux versijas, sākot ar Ubuntu un Gentoo, un beidzot ar Linux From Scratch sistēmām. Kodētājiem ir jābūt pārnesamiem no platformas uz platformu, lietotāja telpā (userspace), un neatkarīgām no versijām tā, lai pēc versiju atjaunošanas lietotājam tās nevajadzētu pirkt no jauna.

Datoru tirgotājiem ir nepieciešams šāds CD, lai izplatītu jau uzstādītu Linux, un katram izplatītājam ir jābūt tiesībām pārdot to tālāk gala lietotājam. Šim CD ir jābūt vienādi pieejamam visiem Linux lietotājiem, un lai arī to var apvienot ar lietām, kas lietotājam nav nepieciešamas, lietotāju nedrīkst spiest tās pirkt, lai iegūtu tikai vajadzīgo.

Visbeidzot, Kodētājs iespējams var būt tālāk neizplatāms (ja tas satur vienu neizplatāmu kodētāju), un ar tādu cenu, ka ienākumi no tā pārdošanas nosedz kodētāja izmantošanas nodevas, ko pieprasa kodētāja licenču turētāji.

Sliktās ziņas ir tās, ka šī kompānija ir potenciāls Linux darbstaciju nedrošākais punkts, un arī vienīgais kontroles punkts.

Jau no pirmās dienas Straumētajam Pingvīnam jābūt gatavam kodētāja nāvei. Tam jāiztur tik ilgi, cik nepieciešams, un tad pieklājīgi jāatkāpjas, kad pēc tā vairs nav vajadzības. Nākotnē, ja tas ir veiksmīgs, Linux izaugs tik tālu, ka pieprasījums nosvērsies par labu atvērtiem formātiem bet patenti izbeigsies. Organizācija, kas redz tikai vieglu peļņu, būs motivēta saglabāt problēmu, nevis palīdzēt kopienai tikt tai pāri.

Vai Linspire mūs glābs?

2006. gada jūlija nogalē viens no mums (Reimonds) augšminētos argumentus izteica OSCON 2006. gada konferencē. Dažas minūtes vēlāk, viņš tikās ar Kevinu Kermoniju (Kevin Carmony), Linux Linspire izplatīšanas tehnisko direktoru. Misters Kermonijs pauda lielu atbalstu mūsu idejām un izrādīja tiešu interesi šis problēmas risināšanā.

Linspire, kā viņš norādīja, ir unikālā situācijā. Viņi ir vienīgā kompānija, kurai ir juridiskas tiesības piegādāt Windows Media Format kodētājus, pārnestus uz Linux, ieskaitot arī QuickTime. Viņi ieguva šo koncesiju kā vienu no spriedumiem uzvarētajā prāvā pret Microsoft par viņu zīmola tiesībām.

2006. gada augustā, parādot šī raksta melnrakstu Kevinam Kermonijam, mēs tikām tieši iesaistīti Linspire produkta plānošanā ar visām tām prasībām, ko mēs esam aprakstījuši. Linspire vēlas būt "Straumētais Pingvīns" kā tas parādīts veikses scenārijā. Viņi pat pieņēma mūsu piedāvāto produkta nosaukumu: Kodētājs.

Rezultātā Ēriks Reimonds pievienojās Freespire padomdevēju padomei. Freespire ir kopienas izstrādes projekts saistīts ar Linspire sistēmu; tā saistība ar Linspire ir analoga Fedora projektam un Red Hat.

Linspire patiesi var atrisināt mūsu multimediju problēmu. Viņi ir pelnījuši kopienas atbalstu un iedrošinājumu par vēlmi mēģināt.

A. 8-uz-16-uz-32-bitu pārejas vēsture

 Micro Instrumentation and Telemetry Systems (kas izgatavoja Altair), kas pirmais mikrodatoru datorindustrijas pasaulē pārgāja uz 8-bitiem 1975. g., praktiski bija bankrota stadijā. Tā kā MITS nevarēja nodrošināt pieprasījumu, ierobežotās Altair piegādes samazināja topošo PC tirgu, līdz Altair dizains tika klonēts, lai izgatavotu pirmo plašpatēriņa aparatūras platformu (CP/M mašīnas ar S/100 kopni).

Šī kavēšanās 1977. g. ļāva citai kompānijai (Apple) ieiet tirgū ar principiāli savādāku dizainu, ātri palielināt ražošanu izmantojot riska investoru finansējumu, un ielēkt pirmajā vietā ar 50% tirgus daļu. Rezultātā tās vērtība, sākot piedāvāt akcijas tirgū, sasniedza vienu miljardu dolāru 1980. gadā.

Parādījās arī daudzi mazāki spēlētāji (Commodore, Apple, TI, Tandy), bet otrā vieta plašpatēriņa tirgū tika sasniegta ar S100 mašīnām kas darbojās ar CP/M, un Apple turpināja pievērst uzmanību saviem lielākajiem konkurentiem, pirms sāka uztraukties par mazākiem mērķiem. Tas noveda pie neizšķirta. Patentētā Apple II aparatūra nevarēja atņemt tirgu plašpatēriņa S100 aparatūrai, neļaujot  Apple uzrāpties pa S līkni un iegūt monopolu. Bet S100 mašīnu kopējā daļa veidoja ledus barjeru, neļaujot virzīties uz priekšu Apple tirgum un kļūt par dominējošo tirgus daļu.

Vairākus gadus vēlāk Apple bija līdzīgā situācijā attiecībā pret IBM PC datoriem. Apple Macintosh bija daudz pārāks produkts (32-bitu GUI 16-bitu komandrindas pasaulē), bet PC trīs gadu handikaps 16-bitu pasaulē izvirzīja to virs 50% tirgus daļas, un, tiklīdz PC aparatūra tika klonēta, tā ieguva plašpatēriņa preces statusu. Plašpatēriņa aparatūras statuss kopā ar  lielāko tirgus daļu nodrošināja PC pārsvaru pār Macintosh, Amiga, Atari ST un citiem. Kaujas pēc 1990. g.  (Windows pret OS/2, Windows pret Java, Windows pret Linux) bija tikai PC aparatūras kontekstā.

Šī brīža Linux pret Windows kauja atspoguļo agrāko CP/M pret Apple II. Plašpatēriņa preces statuss var būt efektīvs aizsardzībai pret dominējošo tirgus daļu, bet tas nav pietiekami efektīvs cīņai. Linux 15 gadus ir izdzīvojis pasaulē, kur dominē Windows, bet Linux vēl arvien nav uzstādīts šodien ir nopērkamajiem klēpjdatoriem.

B. Microsoft nodoklis

Microsoft kopējā izcenojuma, līgumu un licencēšanas struktūra ir veidota ar primāro mērķi nodrošināt, ka neviens cits operētājsistēmas piegādātājs nespēj ielikt kāju darbstaciju tirgū. Viņi rada citu operētājsistēmu izmantošanu tik augstu, ka piegādātājiem, kam nepieciešams piegādāt arī Windows operētājsistēmu, izmantot citu praktiski nav iespējams.

Pirmā 1994. gada pretmonopola prāva pret Microsoft (vairākus gadus pirms ne tik senās Microsoft pretmonopola prāvas 1998. gadā) bija par "CPU nodokli", kas bija Microsoft par-procesoru licences līguma  iesauka. Tā kā vairumtirgotāji vismazāko cenu par DOS OEM versiju varēja iegūt, licencējot to katram procesoram, praktiski licence par DOS tika maksāta par katru pārdoto procesoru. Līdz ar to, cena par DOS praktiski bija mātesplates cenas daļa; un ja lietotāji piekrita izmantot DOS, tas bija par brīvu, bet par citu operētājsistēmu vajadzēja maksāt papildus. Viņi nezināja, ka DOS nebija par brīvu, un, ja viņi izmantoja citu operētājsistēmu, viņi tik un tā samaksāja par DOS.

Teorētiski CPU nodoklis tika izbeigts ar 1994. gada tiesas vienošanās parakstīšanu. Microsoft izbeidza šo prāvu, bet patiesībā Microsoft no tā izvairījās, pārejot uz "par produkta līniju" licencēšanu, pieprasot vairumtirgotājiem kā Dell izveidot atsevišķu produktu līniju, ja viņi vēlējās uz jebkuras savas mašīnas uzstādīt ne-Windows operētājsistēmu. Tad Microsoft lobēja pret "kailiem PC", uzstājot, ka sistēmu bez operētājsistēmas piegādēm nav cita mērķa, kā vien pirātiska Windows uzstādīšana.

Microsoft praktiski nospieda citu iekārtu ražošanu, pirms tās varēja kļūt par konkurentu. Tieši tāpēc, tiklīdz kāds liels iekārtu ražotājs kā Dell mēģina ieviest Linux atbalstu, to atsauc, tiklīdz Microsoft parāda savus muskuļus.

Linux nav pirmais Microsoft piegādātāju bremzēšanas gadījums. Jau 1991. g. Microsoft izmantoja Windows kļūdu ziņojumus, lai grautu DR-DOS. Kopš tā laika netīri paņēmieni kļuva par normu.

Piemēram, lai IBM licencētu Windows 95, IBM vajadzēja piekrist neuzstādīt OS/2 uz jebkura PC, ko tas pārdeva (pat uz tiem, uz kuriem Windows nedarbojās). IBM nevarēja piegādāt savu pašražoto operētājsistēmu uz savas aparatūras, jo Microsoft varēja izmantot savu monopolstāvokli draudot ar boikotu. (2005. g. Microsoft samaksāja IBM $850 miljonus, lai pārtrauktu prāvu par to.)

1999. g. BeOS piedāvāja savu operētājsistēmu gatavlikšanai bez maksas katram ražotājam. Kad Hitachi to pārņēma un piegādāja mašīnas ar duālu ielādi ar Windows un BeOS, Microsoft piespieda Hitachi novākt visus BeOS paziņojumus no sāknētāja. Līdz ar to Hitachi piegādāja savus datorus ar BeOS sadaļu, bet bez iespējas to sāknēt.

Tādi piegādātāji kā Dell ir atkārtoti ieviesuši, pārtraukuši, atkal ieviesuši un atkal pārtraukuši jau uzstādītu Linux darbstaciju atbalstu. Maikls Dells (Michael Dell) nesen paskaidroja viņu tekošo publisko politiku, kas noved pie fakta, ka uzlikt Linux 50 datoriem vai vairāk, ja to pieprasa pasūtītājs Microsoft nesatrauc, bet standarta piedāvājums ar jau uzstādītu Linux viņiem nav atļauts. Šī problēma nepastāv tikai vienam piegādātājam, bet ir hroniska jebkuram lielam piegādātājam, kur bizness ir atkarīgs no Microsoft žēlsirdības. Mēs tikko pazaudējām jau uzstādītu Linux uz Thinkpad.

Pretmonopola prāvas šo shēmu nav salauzušas, jo likumos ir caurumi, bet to nodrošināšana ir bezzobaina..

Ne 1994. g. mierizlīgums, ne 1998. g. pretmonopola spriedums nav kautko mainījis Microsoft uzvedībā. Lielie ražotāji dara, ko viņiem liek Microsoft,  un turpinās tik ilgi, cik tas saglabās monopolu. Šī ir vēl viena olas un vistas problēma; tikai piegādātājs, kas var izdzīvot, nepārdodot Microsoft produktus, var mēģināt to kaitināt.

Tags Ceļvedis Tulkojums
Created by Administrator on 2008-11-23 17:05
Last modified by Administrator on 2021-04-13 14:29
 
Xwiki Powered
Creative Commons Attribution 3.0 Unported License