Saturs

• Ievads
• Kas vada tīklu?
• Kara saknes
• Kas apmaksās rēķinu?
• Fraktāļi
• Maltusieši un kornukopieši
• Kad pie lietas ķeras diplomāti
• Pamiers

Ievads

Klēpjdatorus nēsājošie 25-gadnieki, kas pagājušajā februārī drūzmējās Sandjego auditorijā, uzskatīja — ja tur notiktu bumbas sprādziens, internets apstātos. Lai arī tas izklausās pēc pierasta inženieru pārspīlējuma, iespējams, ka šajā gadījumā tā bija patiesība. 

250 inženieri, kas divas dienas aizpildīja krēslaino, ar koka paneļiem izšūto zāli NANOG (North American Network Operators' Group) konferencē, pārstāvēja visus lielākos ASV interneta piegādātājus: UUNet, Netcom un Sprint. Viņi izstaroja pašpārliecību, ko rada darbošanās daudzmiljonu pašā attīstītākajā nozarē, no kuras arvien vairāk kļuva atkarīga visa pārējā pasaule. Viņi bija jaunās paaudzes veidotāji, un, lai arī viņiem nepiemita padomju propagandas plakātu inženieru augums, viņiem bija tā pati Herakliski varonīgā civilizācijas glābēju attieksme. 

Ar pirmo priekšlasījumu todien uzstājās Vorens Viljams (Warren Williams) — omulīgs un apaļīgs vīrs, kas atbildēja par Pacific Bell tīkla piekļuves punktiem jeb NAP. NAP ir kā daudzstāvu krustojumi — tie ļauj pārsūtīt datus pa dažādiem neatkarīgiem tīkliem, kas kopā veido internetu. Viljama lielais jaunums bija tas, Pacific Bell grasās atjaunot NAP ar jaunāku aparatūru, kas izmantos ATM (Asynchronous Transfer Mode — asinhronās datu pārraides) tehnoloģiju. Izmantojot ATM priekšrocības, viņš stāstīja, tīkli drīz vien varēs palielināt datu pārraides ātrumu līdz 660 Mb/s, esošo 45 Mb/s vietā. Lai arī lielākā daļa auditorijas klausījās ar nopietnu interesi, grupai netālu aiz manis paspruka smiekli.

Kā vēlāk uzzināju, šajā disidentu grupā, bija pasaules nozīmīgākie tīkla inženieri, piemēram: Džons Karans (John Curran), BBNPlanet tehniskais direktors, vadošais Cisco inženieris Jakovs Rekters (Yakov Rekhter) un Sprint interneta servisu vadošais inženieris Šons Dorans (Sean Doran). Kā man paskaidroja blakus sēdošais inženieris, šie cilvēki uzskata, ka ATM ir greiza tehnoloģija, kas rada vairāk problēmu nekā atrisina. Viņi redz PacBell kā kārtējo pierādījumu tam, ka RBOC ir nolemti palikt par nekompetentiem purpinātājiem, kas nespēj atteikties no balss sakaru tīkliem. 

Daudzus gadus uzskatīja, ka ATM ir interneta glābējs, kas atrisinās caurlaidspējas nepietiekamību un uzsāks jaunu tīkla uzticamības ēru. Kā datorzinību studentam man mācīja, ka ATM ir elegants 21. gadsimta risinājums. Tehnoloģiju izdevumi ATM regulāri raksturoja kā revolucionāru un nenovēršamu. To atbalstīja visi — sākot ar AT&T un beidzot ar Microsoft un Sun. Tomēr tagad es atklāju, ka daži pasaules vadošie tīklu inženieri šo tehnoloģiju uzskata par smieklīgu.

Un, kā atklājās, šī neatbilstība nav tikai dažu savādāk domājošu ekstrēmistu anomālija. Tā ir izšķiroša cīņa starp dažādi domājošiem inženieriem. Šo cīņu praktiski nemana pat informētākie tīkla pilsoņi, bet visi pārējie lietotāji par to pat nenojauš. Un tomēr cīņas iznākums būtiski ietekmēs visas tīklā iesaistītās grupas. Tāpat kā visiem kariem, arī šim ir sena vēsture, kas sniedzas vismaz trīsdesmit gadu ilgā pagātnē, un pa šo laiku ir kļuvusi neskaidra. Un tāpat kā daudzi kari, šo ir izraisījušas viedokļu dažādība, kas kādam var likties izcili maza.

Tas ir karš starp tīklagalvām un zvanagalvām.

• Plašos vilcienos zvanagalvas ir senākie telefonu ļaudis. Viņi ir inženieri, kuri auga rūpīgā Bell mammas pārraudzībā un kuri turpina ievērot Bell sistēmas praksi kā Viņas augstības mantojumu. Viņi tic, ka problēmu risinājums ir pakļautu iekārtu stingra kvalitātes kontrole — ideāls, kas radies no telefonu sistēmām un kuru realizē ATM protokols.
• Zvanagalvu opozīcija ir tīklagalvas — jaunie turki, kuri ir savienojuši datorus internetā. Šie inženieri raugās uz telefonu industriju kā uz digitālās skaitļošanas reliktu. Tīklagalvas tic nevis gudrai aparatūrai, bet gan gudrai programmatūrai — elastīgai un adaptīvai maršrutēšanai nevis fiksētai plūsmas kontrolei. Tie ir ideāli, kas ir realizēti IP — interneta protokolā, — un tieši tas ļāva internetam izaugt tik strauji.

Šodien šo divu ticību aizstāvji liek savas kārtis uz tīkla infrastruktūras varu. Viņi cīnās par tīkla slēdžu kontroli, un to, vai ieviest, vai atmest ATM. Ja abas puses var par kaut ko vienoties, tad tikai par to — kāds būs ATM liktenis, tāds būs arī visas kibertelpas liktenis. 

Kas vada tīklu?

Ja vēlaties apgāzt teicienu, ka "internetu neviens nevada," iespējams, jums vajadzētu apskatīt internetMCI un SprintLink. Šīs kompānijas abas kopā pārvalda pasaulē lielāko interneta datu pārraides plūsmas daļu. Tomēr atrast atsevišķu cilvēku, kurš to dara konkrēti internetMCI, varētu būt grūti. Vinss Sērfs (Vint Cerf), neskatoties uz skanīgo titulu, nepieņem nevienu ar ikdienu saistīto lēmumu. Bet es nevaru izvēlēties arī nevienu citu no inženieriem, jo viņi visi ir atkarīgi no augstākos birokrātijas līmeņos pieņemtiem lēmumiem. No otras puses, SprintLink — mazs partizānu uzņēmums — nejūt gandrīz nekādu Sprint augšējās vadības ietekmi. Un tāpēc es izvēlos Šonu Doranu (Sean Doran), kurš ir SprintLink vadošais inženieris un pamanāms sliktais zēns starp interneta vadītājiem. 

No viņa tīmekļa lapas mēs uzzinām, ka viņš ir 26 gadus vecs Kanādas pilsonis. Viņa paša vārdiem raksturojot, viņš ir "persona, kas ir apzināti neiecietīga pret augstākā līmeņa vadību, ass pret cilvēkiem, kas vēlas nepelnītu respektu, un tiem, kas rada problēmas pļāpājot IRC." Viņš saka par sevi, ka ir "foršs," "uzmācīgs," "spožs," un "augstprātīgs." Viņš ir "gan bi-, gan homoseksuālis." Viņš mīl "šokolādi," "flirtēšanu," "ātrus datortīklus" un "nesaprotamu dzeju". Viņš necieš "torijus un citus labā spārna muļķus" un "cilvēkus, kuri pārāk vēlas atstāt uz citiem iespaidu." Īsumā, viņš pilnīgi iespējams ir absolūti pretējs tam, ko mēs varētu iztēloties par atbildīgo tīkla administrācijā. 

Klātienē Dorana manieres ir diezgan grūti panesamas — mūžīgā kustībā, pārtraucošs un plašos paragrāfos runājošs. Viņš ir izcili spilgts, iespējams tāpēc, ka ir studējis brīvās mākslas ("Es neesmu zinātnes cilvēks," viņš atzīst). Katrs jautājums viņam rada 10 minūšu atbildi, un rada jums sajūtu, ka tas ir vairāk veltīts izteikumu pilnībai nevis jūsu izglītošanai. Kad viņš nonāk pie izšķirošās vietas, viņš noliec galvu un viņa acis sāk mirkšķināt arvien straujāk, bet viņš tikām apber jūs ar neskaitāmiem piemēriem, argumentiem, citātiem un anekdotēm.

Labākais veids, kā izaicināt viņu uz sarunu, ir pateikt kaut ko labu par ATM. Dorans uzskata, ka šī tehnoloģija ir "fundamentāli salauzta" un "gandrīz pilnībā nepareiza". Un lai to pierādītu, viņš atsaucas ne tikai uz tehniskiem faktiem, bet pauž arī skaļus saukļus kā interneta kopiena cīnās ar telefonu industriju. Brīžiem tas šķiet kā paranoisku revizionistu vēstures izklāsts. 

"Kā jūs varat nobaidīt zvanagalvu?" viņš jautā. "Vispirms parādiet viņam kaut ko līdzīgu RealAudio vai iPhone. Tad pasakiet viņam, ka šobrīd tīkla caurlaidspēja ir ierobežota, bet tiek uzstādīta papildu infrastruktūra. Kad viņš saprot, ka viņa lolotā balss ir tikai viens no datu pārraides tīkla pielietojumiem, norādiet, ka internets ir pierādījis eksponenciālu pieaugumu kopā ar 45% investīciju atpelnīšanu, salīdzinājumā ar 5% pieaugumu un tikai 12% atdevi balss sakariem." Īsumā" Dorans saka "pierādiet zvanagalvam, ka viņš šobrīd piedzīvo savu izmiršanu."

"Kā zvanagalva atbild?" viņš jautā. "Parasti ar 'hmm' vai pieklājīgu 'tas ir interesanti,' kam seko visi iespējamie interneta nogalināšanas paņēmieni. Viens no tiem ir datu pārraides slāņa kontroles pārņemšana, padarot ATM par neatņemamu optisko tīklu sastāvdaļu." 

Savukārt Vinss Sērfs, "interneta vecaistēvs", apgalvo tieši pretējo: starp telekomunikāciju un datu nodaļām MCI neesot konfliktu. "Mums nav nometņu" Sērfs saka "mūsu balss pārraides inženieri stādā roku rokā ar datu pārraides inženieriem." Uz ko Dorans ātri atcērt, ka: "Sērfs ir sazāļojies. Viņam būtu jāsāk domāt, kāpēc tik daudzi MCI inženieri sākuši izsūtīt savus CV." 

"Cīņa", Dorans turpina, "ir starp kopienu, kas turpina būvēt plānus, balstot to uz iepriekšējo 40 gadu pieredzi un tiem, kas mēģina kaut ko līdzīgu Boeing 747 pārbūvei lidojumā. Tas ir par piekasīgiem telekomu vīriem un datoru kovbojiem. Tas ir 'aparatūra pret programmatūru.' Tas ir par cilvēkiem, kam videomagnetofona pārprogrammēšanai ir nepieciešama bērnu palīdzība, pret cilvēkiem, kas ir uzauguši tos programmējot. Un to visu var ieraudzīt", Dorans saka, "skatoties, kā strādā ATM". 

Kara saknes

ATM iekšējā darbība pati par sevi nav īpaši revolucionāra. Galvenās tehnoloģijas neatkarīgi izstrādāja Francijā un ASV 1970.tajos gados Žans Pjērs Kudrū (Jean-Pierre Coudreuse), kurš strādāja Francijas Telekoma izpētes CNET laboratorijā, un Sendijs Frēzers (Sandy Fraser), kurš tajā laikā bija Bell Labs inženieris. Abi interesējās par vienu un to pašu — kā izveidot universālu arhitektūru, kas varētu lielā ātrumā pārraidīt gan balsi, gan datus, tādējādi efektīvāk izmantojot sakaru tīklus. 

Kad 1980.to gadu sākumā arī klasiskām telefonu kompānijām kļuva skaidrs, ka datu pārraide kļūs arvien svarīgāka, Kudrū un Frēzera izpētes rezultāti sāka nest augļus. Lai arī vairums telefonu kompāniju labi zināja par internetu un tajā izmantoto pakešu komutāciju, vairums neuzskatīja, ka šāda tehnoloģija ir piemērota balsij. (Patiesībā AT&T pārstāvji stāstīja Arpanet inženieriem, ka pakešu komutācija nekad nestrādās — un šī attieksme praktiski nav mainījusies, lai gan 15 gadu pieredze liecina par pretējo.)

Tā vietā balss sakaros dominējošā telekomu industrija nolīga International Telecommunications Union, lai tā izstrādātu jaunu standartu, kā pārraidīt balsi un datus ātrgaitas tīklos. 1990 gadā, pēc bezgalīgām debatēm, grupa vienojās par risinājumu, kas ļoti atgādināja Kudrū un Frēzera izgudroto. Bet, lai standartu ieviestu, telekomiem bija jāvienojas ar datoru industriju (kas sastāvēja praktiski tikai no tīklagalvām), lai tā atbalstītu ATM. 

Lai pārliecinātu tīklagalvas, telekomi piedāvāja ATM kā atbalstošo protokolu — tas neaizvietotu IP, bet gan darbotos zem tā. ATM būtu apvienojošs zema slāņa protokols, un uz kā tīklagalvas varētu būvēt savu IP tīklu. ATM būtu standarta platuma dzelzceļš, pa kuru gan balss, gan datu armijas varētu sūtīt savus vilcienus. Pieeja, vismaz sākumā, bija veiksmīga. Jau 1990. gadā Sun Microsystems paziņoja par savu atbalstu šim protokolam, un akadēmiskajā pasaulē tādi datoru zinātnieki kā Dāvids Tenhouss (David Tennenhouse) no MIT sāka pētīt ATM priekšrocības. 

Bet ne visi jau āva kājas. Daudzi datoru industrijas pārstāvji uz, pēc viņu domām otršķirīgās, tehnoloģijas atbalstītājiem raudzījās greizi. "Kas mani pārsteidza ATM," saka ilgstošs Interneta guru, Xerox PARC tīklu inženieris Stīvs Dīrings (Seve Deering) "ir tas, ka datoru industrija tam pievērsa uzmanību.

Šodien cīņa ir nonākusi strupceļā. Tīkla mugurkaula un maršrutētāju industrija ir 1,6 miljardu dolāru liela, un abās pusēs ir vienāds kompāniju skaits. Piemēram, Fore Systems ir likusi visu savu naudu ATM grozā, bet NetStar to neatbalsta un aizrautīgi sludina pret to. Industrijas gigants Cisco, savu likmi ir izlicis pagājušajā aprīlī, par 4 miljardiem dolāru pārpērkot ATM slēdžu izstrādātāju StrataCom. Izvēlē nav skaidra arī starp lielajiem interneta piegādātājiem, MCI savā tīkla mugurkaulā tagad izmanto ATM iekārtas, bet Sprint pilnīgi noteikti neizmanto. 

Neskatoties uz pašreizējo strupceļu, kur viss virzīsies var paredzēt, rūpīgi novērojot zvanagalvu un tīglagalvu diskusiju trijās svarīgās jomās. 

Kas apmaksās rēķinu?

"ATM diskusijas pamatā ir daudz vecāks strīds," saka vecais, rūķim līdzīgais, Braiens Reids no Digital tīkla sistēmu laboratorijas. "Tas ir strīds starp pakešu komutācijas un līniju komutācijas faniem — divām pusēm ar absolūti dažādiem viedokļiem. Šī atšķirība ir pamatā visvecākajiem mītiem un klišejām par Internetu. Kad cilvēki norāda, ka 'Internets uzskata cenzūru par defektu, kas ir jāapiet', viņi patiesībā runā par atšķirību starp līniju un pakešu komutāciju."

Līniju komutācija ir radusies senajās telefonu līnijās, kad sakaru komutatores fiziski pārsprauda vadus starp telefonu līnijām, tādējādi izveidojot elektrisko ķēdi. Šodien līniju slēgumi nav fiziski bet gan virtuāli, bet princips — izveidot savienojumu pirms sarunas sākuma — ir saglabājies. 

Kad es izmantoju telefonu savā birojā Sanfrancisko, lai piezvanītu draugam MIT, pirms sarunas sākuma telefonu slēdži nosaka maršrutu, pa kādu ceļos mūsu balsis. Maršruts varētu būt no Sanfrancisko uz Ostinu, Ņūārku un Bostonu. Kad savienojums ir izveidots, mēs varam sarunāties tik ilgi, kamēr netiek pārtraukts savienojums. Bet, ja kāds no savienojuma starpmezgliem, piemēram Ostinā, sabojājas, mūsu saruna pārtrūkst. 

Savukārt Internetā savlaicīga savienojumu izveide nenotiek. Es vienkārši varu nosūtīt paketi savam draugam, negaidot nekādas atļaujas. Tas, kā pakete nonāk līdz adresātam, ir atkarīga no dotā mirkļa tīkla topoloģijas un stāvokļa. Interneta paketes darbojas kā sīciņi, patstāvīgi kukaiņi, kas katrs pats atrod savu ceļu. Pakešu komutācijas priekšrocības un trūkumi rodas no tā, ka ir jānodrošina to pārsūtīšana no jebkura un jebkurā virzienā. Tas padara pakešu komutācijas tīklus grūtāk kontrolējamus (vai sagraujamus), bet arī grūtāk uzturamus.

"Plūsmas pārvaldība" ir frāze, kas telekomu inženieru vidū ir bezmaz reliģiska. Līdz ar to nav nekāds brīnums, ka tad, kad viņi ieraudzīja datu plūsmu, viņu pirmā doma bija tīklagalvu pakešu komutāciju padarīt līdzīgāku tradicionālajai balss pārraidei. Vai, kā viens no Bellcore cilvēkiem Deivids Sinkoskijs (David Sincoskie), kas palīdzēja ATM kļūt par realitāti, saka: "Mūsu mērķis bija pierādīt, ka mēs varam panākt to pašu garantiju līmeni, kā līniju komutācijai, tika nodrošināt to ar paketēm." Un tieši to arī ATM dara. Gan balss, gan dati tiek sadalīti mazās, vienāda izmēra paketēs. Bet tiek izveidots arī virtuāls savienojums, pa kuru šīs paketes tiek pārraidītas. Tas ir tāpēc, ka ATM paketes ir debilizētas: tā vietā, lai zinātu, kur tās vēlas doties (kā tas notiek īstā pakešu komutācijas tīklā), tās zina tikai unikālu skaitli, kas norāda, kuram virtuālajam savienojumam tās pieder. Tāpēc ATM paketēm ir jādodas pa iepriekš noteikto ceļu.

Braiens Reids no Digital salīdzina ATM ar seno laiku plastmasu, kad šo maģisko substanci centās padarīt līdzīgu dabīgajiem materiāliem kā kokam un ziloņkaulam. "Tieši tāpat", viņš saka, "ATM ir pakešu komutācijas imitācija. Un rezultātā tiek zaudēts tas, ar ko pakešu komutācija ir tik īpaša."

Un tomēr daži tehniskie parametri ir par labu ATM virtuālo līniju risinājumam. Piemēram, lai nodrošinātu informāciju par virtuālo līniju, ir nepieciešams mazāks bitu skaits, nekā tas ir nepieciešams mērķa adresei. Un, tā kā virtuālo līniju identifikatoru skaits ir mazāks nekā mērķa adrese, ATM slēdži vajadzīgo maršrutu var atrast ātrāk.

Bet izšķirošais arguments, vismaz no telekomu puses ir tas, ka pārvaldīt datu plūsmu, kad tā ir skaidri sadalīta unikālos savienojumos, ir vienkāršāk. Rēķinu apmaksa ir labs un pietiekami svarīgs piemērs. Ir ļoti sarežģīti skaitīt IP paketes un izlemt, kuram par tām ir jāmaksā. Bet ir ļoti vienkārši noteikt, kurš izveido savienojumu un cik ilgi tas ir pastāvējis. Īsi sakot, ATM ļauj piestādīt rēķinu lietotājiem par faktisko tīkla izmantošanu nevis par nemainīgu abonēšanas maksu.

Un šī iespēja, pēc daudzu speciālistu domām, ir viegli pieņemama pat tad, ja kāds nav zvanagalva. Ekonomisti kā Hols Veirions (Hal Varian) no Bērklijas ir ilgi runājuši par to, ka, lai internets pastāvētu ilgstoši, ir jābūt kaut kādam apmaksas mehānismam par faktisko lietošanu. Jo no otras puses, nemainīga likme nekādā veidā neveicina interneta ierobežotās caurlaidspējas taupīgu lietošanu. (Kā piemēru var minēt studentus, kas par 29,95$ mēnesī aizbāž internetu ar "vai tu mani redzi" ziņojumiem.) 

Bet šie argumenti uz tīklagalvu fanātiķiem neiedarbojas. Kā sajūsmināti norāda Stīvs Dīrings no PARC, "Par IP ir grūti pieprasīt samaksu? Tā nav kļūda, tā ir iespēja!" Īstiem tīklagalvām ir bezmaz akla ticība jaunajā tehnoloģijā — tā vietā lai risinātu apmaksas jautājumu, viņi risina caurlaidspējas problēmu. (Jāatzīst, ka šī "aklā ticība", ir pastāvējusi vismaz pēdējos 30 gadus.) Vispārīgāk sakot, tīklagalvām nepatika pret ATM līniju komutāciju ceļas no tā, kā viņi raugās uz tīkla datu plūsmu.

"Pamatu pamatā ATM ir ļoti prognozējama tehnoloģija. Tajā nav nekā tāda, kas neietilpst tās modelī," Dorans ar pilnu jaudu ieslēdz didaktisko pārnesumu. "ATM nāk no kultūras, kas tic, ka tā spēj paredzēt plūsmas apjoma ilgtermiņa izmaiņas. Problēma ir tā, ka to var piemērot tikai viegli saprotamai un vienkāršai shēmai." 

Patiesi zvanagalvas, runājot par ATM, lieto tādas frāzes kā "tarifu vadība" vai "plūsmas filtrēšana". Plūsma pēc viņu domām ir kaut kas tāds, ko nepieciešams savaldīt, sakārtot un organizēt. Lai arī simtiem dažādu savienojumu ir multipleksi apvienoti vienā optiskajā vadā, katrs ATM savienojums ir uzskatāms par pilnīgi neatkarīgu, tievāku cauruli resnākā. Tieši tāpat plūsmu vada ASV inženieri, Bombejā veidojot jaunu auto maģistrāli ar atdalītām joslām dažādiem transporta veidiem.

Savukārt tīklagalvas godīgi atzīst, ka viņiem nav ne jausmas, kā tīkla plūsma izskatīsies nākamajā mēnesī. Viņi saka, ka ir vienkāršāk, ka paketes pašas cīnās par savu vietu kopējā plūsmā, nekā mēģināt tajā ieviest kaut kādu kārtību. Plūsma ir neparedzama, spontāna, un tā var mainīties ļoti dīvainos veidos. Kad Dorans runā par tīkla plūsmu, viņš izklausās gandrīz vai vai kā mistiķis: "Katru reizi, kad kāds iedomājas, ka viņš ir sapratis plūsmas mainīgos, to paliek vēl vairāk."

Šis filozofiskas iedalījums šķiet pazīstams. Tā ir atšķirība starp 19. g.s. zinātniekiem, kas ticēja, ka visums ir kā pulkstenis — mehānisks un paredzams, un tiem mūsdienu zinātniekiem, kas visu redz kā ekosistēmu — pilnu ar sarežģītību. Tā ir atšķirība starp centralizētu un sadalītu kontroli, atšķirība starp lieldatoriem un darbstacijām. 

Fraktāļi

Tomēr pavisam nesen tīklagalvas, tā vietā lai pierādītu savas idejas ar sajūtām un atgadījumiem, var uzrādīt analītiskus pierādījumus. Pirms tam viņi bija tādā pašā stāvoklī kā 1800. g. Parīzes ūdensapgādes inženieri, kad viņi centralizētu sistēmu pārveidoja uz tīklveida. Viens franču inženieris, cīnoties par jaunizveidojamo tīklveida sistēmu 1826. g. rakstīja: "Galvenā problēma ir iepriekš paredzēt, kāds būs spiediens jebkurā savienojuma vietā, un tieši tāpēc, ka mums nav faktisko zināšanu, mēs nevaram noteikt nepieciešamos aprēķina algoritmus." Līdzīgi, Interneta inženieriem nav precīzu skaitļu par to, kā izskatās datu plūsma, un tāpēc viņiem nav skaitliska modeļa, kā to aprēķināt.

Pēdējos 20 gadus vairums datu plūsmas analītiķu — ieskaitot ATM atbalstītājus — ir pieņēmuši, ka plūsmas izmaiņas pakļaujas Puasona statiskajam sadalījumam. Puasona sadalījums ir matemātisks modelis, kas apraksta procesa izmaiņas. To izmanto, lai prognozētu auto avārijas, atomu sabrukšanu, un, iespējams, ka vislabāk zināmais gadījums ir bumbu uzkrišanas iespēja Slotropam bordelī Tomasa Pinčona "Gravitātes varavīksnē" ³. 

Viena no Puasona sadalījuma īpašībām ir tā, ka statistiskās izmaiņas starp atsevišķiem gadījumiem ir salīdzinoši nelielas. Visvienkāršāk to ir saprast, iedomājoties grafiku par telefona izmantošanu, kur vertikālā ass parāda plūsmas apjomu, bet horizontālā — laiku. Ja horizontālai asij ir ļoti liela izšķirtspēja — piemēram, viena iedaļa ir minūte — jūs redzēsiet lielas plūsmas izmaiņas, tiklīdz kāds no lietotājiem piezvana. Tomēr, ja jūs palielināt mērogu un, piemēram, par vienu vienību izvēlaties dienu — šīs izmaiņas izlīdzinās, un vidējā plūsmu no dienas uz dienu ir apmēram vienāda. Citiem vārdiem sakot, tā ir diezgan viegli paredzama. 

Šāda izlīdzināšanās ir laba ziņa telefonu inženieriem, jo tas nozīmē, ka viņi diezgan droši var optimizēt tīklu šai iepriekš paredzamajai plūsmai. Bet 1993. g. matemātiķu grupa no Bellcore un Bostonas Universitātes publicēja rakstu, kurā pierādīja, ka Puasona sadalījums nav piemērojams datu plūsmai. Viņu pārsteidzošā bet plaši atzītā publikācija, "Par Ethernet tīkla plūsmas pašlīdzīgo dabu" pierādīja — ja jūs apskatāt datu plūsmu dažādās laika vienībās, tā visvairāk izskatās tā, it kā tā būtu fraktālis. 

Fraktālis ir figūra, kas izskatās līdzīga neatkarīgi no tā, kādā mērogā jūs to aplūkojat. Apskatiet Mandelbrota fraktāļa fragmentu sākotnējā izmērā un ar 400-kārtīgu palielinājumu, un palielinātais fragments izskatīsies tieši tāpat, kā to ietverošais daudz lielākais apgabals. Tieši tāpat, ja jūs attēlojat datu plūsmas kāpumus un kritumus laikā, un maināt laika ass mērogu, jūs nenovērojat nekādu izlīdzināšanos. Datu plūsma izskatās saraustīta, vienalga, kādā laika mērogā to aplūko. Tas datu tīklus padara grūti optimizējamus, jo, piemērojot tos "vidusmēra slodzei", tīkls nenovēršami tiks "aizbāzts" ar pīķa slodzi. 

Viens no pētījuma autoriem Valters Vilingers (Walter Willinger) teica: "Tīkla ļaudis bija izcili priecīgi par mūsu publikāciju. Viņi beidzot ieguva munīciju. Viņi varēja teikt, 'Redzat, mēs teicām, ka šis modelis nestrādā!'" Mazāk priecīgi bija tie, kas šo teorētisko pētījumu redzēja kā viņu tehnoloģijas grāvēju. Kā teica Vilingers, "Nav nekādu šaubu, ka tam būs nopietna ietekme uz ATM."

Tomēr tieši kādas sekas būs noteikt ir diezgan grūti. Viens no Puasona sadalījuma popularitātes iemesliem ir tas, ka to ir vienkārši izmantot. Efektīvi rīki, kā apstrādāt ar fraktāļveidīgu sadalījumu vienkārši nepastāv. Līdz ar to, tikmēr, kamēr tādi pētnieki kā Vilingers izdomās veidu, kā šo izcilo atklājumu pielietot, mēs to nevaram novērtēt savādāk, kā tikai vispārīgos vilcienos. 

Tomēr, mēs varam paredzēt, ka ATM protokols neizturēs nopietnu fraktāļveidīgo datu plūsmas slodzi. Zvanagalvas to sauc par "servisa nodrošināšanu" (QoS), un tā ir otrā no trijām cīņas līnijām starp telekomu un datu pārraides kompānijām.

Maltusieši un kornukopieši

Lai saprastu servisa nodrošināšanas jautājumu, mēs devāmies uz augstu ēku bez logiem Frenklina ielā, Ouklendā, kur atrodas PacBell NAP un StrataCom ATM slēdži, par kuriem Valters Viljams paziņoja NANOG konferencē.

Lielākā daļa no tumšās ēkas tagad ir tukša, jo tehnikas progress ir samazinājis milzīgos mehāniskos slēdžus līdz mikroshēmu izmēriem. Dažas koferu izmēra kastes ar mirgojošām uguntiņām, kas atrodas desmitā stāva betona bunkurā, kopā ar trijiem garlaikojošiem, tetovētiem vīriem ir Ouklendas NAP daļa. (Kā atklājās vēlāk, neviens no viņiem patiesībā nezināja, kas ir kastes. Un šis atklājums pēc manām domām nolemj PacBell Internet pūļu likteni.)

Kamēr mēs pastaigājāmies starp iekārtu skapjiem, Džims Dīstels (Jim Diestel), NAP Internet mārketinga direktors, skaidroja man, kāpēc ATM ir interneta nākotne. Viņš stāstīja, ka ATM ir izstrādāts, domājot par gigabitu ātrumu, un izstrādāt ātrus ATM slēdžus esot vienkāršāk, nekā ātrus IP slēdžus. (Patiesi, StrataCom slēdži nodrošināja 155 Mb/s ilgi pirms tam, kad to nodrošināja Cisco iekārtas.) Dīstels skaidroja, ka pateicoties ATM kā interneta standartam, arvien vairāk ražotāju pievienojas šim tirgum, pazeminot cenas līdz nepiedzīvotam līmenim. Un Dīstels divreiz pieminēja, kā ATM tehnoloģija uzlabos interneta kvalitātes servisu. Man vairs nebūšot jāraugās uz pulsējošo Netscape ikonu nesaprotot, kas ir nogājis greizi. 

Viņš gan nepieminēja, ka PacBell mēģināja ieviest ATM NAPā jau vienu reizi pirms tam — 1994. gadā. Šis mēģinājums beidzās ar katastrofu — paredzēto kvalitātes servisu iekārtas nenodrošināja, un tās tika izsviestas. Paradokss: ATM nespēja nodrošināt paredzēto kvalitātes līmeni.

ATM slēdzis darbojas kā dzelzceļa pārmijas. Tas saņem paketes no vairākām līnijām un nosūta paketes tālāk uz vairākām citām līnijām. Piemēram, no Losandželosas pienāk pakete un to pārsūta tālāku uz Denveras līniju. Sarežģījumi parādās tad, kad pienāk vairākas paketes, kuras ir jānosūta tālāk pa vienu un to pašu līniju. 

IP gadījumā paketes pārsūta pēc "kas pirmais brauc, tas pirmais maļ" principa. Tas ir vienkāršs un jauks, bet ne vienmēr godīgs princips. Ja rindā uz Ņujorkas līniju iestājas gara pakešu straume, tad visas pārējās paketes, kas uz to pašu mērķi pienāk nanosekundi vēlāk, ir spiestas gaidīt rindā, kamēr iztukšojas iepriekšējā pakešu straume. 

ATM mēģina lemt par šo procesu tā, lai visiem dalībniekiem būtu vienādi pieejama sava kopējās caurlaidspējas daļa. To veic precīzi nosakot, cik bieži viena līnija var sūtīt paketes, Ja pakete pienāk par agru, tai ir jāgaida slēdzī, līdz tai pienāk slēdzī atvēlētais laika sprīdis; ja pakete pienāk pār vēlu, tai ir jāgaida līdz nākamajam laika sprīdim.

Vīzija par to, ka paketes interneta ceļos maršē kopsolī, ir pārsteidzoša, bet pilnīgi noteikti nolemta neveiksmei. Lai tas strādātu, ATM slēdzim ir jāsaglabā pilnīgi visas paketes, kuras tam ir nosūtītas. Bet jāsaglabā ir daudz. Tā kā pakešu sadalījums atgādina fraktāli, to daudzums vienmēr būs sadalīts nevienmērīgi un neatbildīs ATM paredzētajai vienmērīgajai plūsmai. Tieši šī nelaimīgā pakešu straumes īpašība salauza PacBell sākotnējās ATM iekārtas — nelaikā pienākušās paketes pārpildīja slēdža atmiņu, piespiežot to jaunās paketes vienkārši nosviest, un cerot, ka neviens to nepamanīs. Bet tas ir pamanāms. 

PacBell jaunajam slēdzim StrataCom BPX, bija elpu aizraujoša 192 megabaitu atmiņa, kas bija paredzēta tikai pakešu buferēšanai. Izskatījās, ka tas strādāja, bet daudzi juta, ka tad, kad tīkla slodze pieaugs, arī ar to nebūs nepietiekami. Bez tam, IP aizstāvji norādīja, ka tik milzīgs atmiņas apjoms pakešu buferēšanai kļūst par visdārgāko slēdža daļu — bieži vien tā sastādīja pat 30% no kopējās cenas. Kāpēc gan no tās nevarētu atbrīvoties? 

Tīklagalvas tā vietā saka — aizmirstiet par servisa garantijām. Caurlaidspēja ir lēta — vienkārši izveidojiet tik pārpalicīgu tīklu ar tādu caurlaidspēju, ka nevienu neinteresēs godīgums. Ja līnijas dažu gadu laikā strādās ar 100 Gb/s ātrumu, nevienu nesatrauks, ka viņa paketes stāv rindā aiz kāda cita paketēm — tās tik un tā ceļos pietiekami ātri. Piedevām, tīklagalvu radikāļi saka, Internet lietojumprogrammām ir jābūt adaptīvām. Tām nav jānodrošina garantēta caurlaidspēja. 

Lai aizstāvētu savu viedokli, PARC pētnieks Stīvs Dīrings (Steve Deering) piemin 1989. g. Praita (Prieta) zemestrīci Sanfrancisko līcī. "Zemestrīces laikā Stenfordas profesors bija biznesa ceļojumā un izmisīgi centās uzzināt, vai ar viņa ģimeni viss ir kārtībā. Tam būtu nepieciešami tikai daži informācijas biti, bet viss, ko viņam varēja piedāvāt telefona līnija, bija perfekts 64kb/s aizņemtas līnijas signāls. Un, protams, viņš tāpat kā visi pārējie, kas todien centās sazvanīt tuviniekus Līcī, nedabūja neko vairāk kā aizņemtības signālu. Tā vietā," Dīrings iesaka, "varētu izmantot Interneta telefona programmu, kas izmanto mūsdienīgu datu saspiešanas algoritmu — vai pat vēl vairāk, saņemt balss paziņojumu, kas saka, 'Līnija ir pārāk noslogota balss sakariem: lūdzu nosūtiet teksta ziņojumu' — un ļautu izmantot līnijas nepietiekamo caurlaidspēju lai nosūtītu dažus, bet ļoti vērtīgus bitus." 

Šāds viedoklis zvanagalvām šķiet kā absolūta ķecerība, jo tā ir pretrunā ar to, kas ir ieausts viņu kultūras pašos dziļumos. Šo principu aizsākums ir meklējams pagājušā gadsimta sākumā, kad AT&T cīnījās pret daudzajām mazajām, neatkarīgajām telefonu kompānijām. Tikai tad, kad Teodors Veils (Theodore Vail) pārņēma kompānijas kontroli un uzsvēra kvalitātes garantijas, AT&T atguva pamatu zem kājām. Pat 1970.tajos gados, kad AT&T iebilda pret atļauju MCI ienākt garās distances sakaru tirgū, tas daļēji to pamatoja ar to, ka jaunpienācēja skaņas kvalitāte nebūs pietiekama vairumam Amerikas sabiedrības. (Un īpaši ironiski tas ir šodien, kad Sērfs no MCI tāpat cīnās par kvalitātes nodrošināšanas garantijām internetam.) 

Tomēr ir neskaitāmi tehniski argumenti, kas ir izstrādāti par labu kvalitātes garantiju nodrošināšanai, un katru mēnesi vai vēl biežāk vienā vai otrā vēstkopā parādās jaunas diskusijas. Spilgts piemērs atgadījās pagājušajā pavasarī, ip-atm vēstkopā. Kā jau visas debates par šo tēmu, tā sākās ar to, ka abas puses pieminēja vēsturiskus piemērus. Kvalitātes garantiju pusē kāds norādīja, ka "zelta likums diska izmantošanai ir spēkā arī tīklam: nav svarīgi cik daudz tā ir, tas ir izmantots par 90%. Tāpēc ir nepieciešamas kvalitātes garantijas." Kvalitātes garantiju pretinieks Dīrings atstāstīja citu vēsturiska atgadījumu. "Mēģinājumi noteikt pareizāko kvalitātes nodrošināšanas un apmaksas veidu, ir tikpat novecojuši, kā pareizākais apmaksas modelis procesora izmantojumam personālajā datorā. Šo jautājumu par laikam neatbilstošu padarīja lēti un pieejami procesori, un tieši tāpat diskusiju par pareizāko kvalitātes nodrošināšanas veidu padarīs par neaktuālu lēts ātrgaitas tīkls."

Īsumā to var raksturot kā diskusiju starp maltusiešiem un kornukopiešiem ⁴, kur zvanagalvas paredz caurlaidspējas trūkumu, bet tīklagalvas paredz tās pārpilnību. 

Par laimi, ir parādījies vidusceļš. IP aizstāvju grupa ir izstrādājusi RSVP standartu, kas nodrošina svarīgākos ATM kvalitātes nodrošināšanas mehānismus (pamatā ierobežojot pieejamo caurlaidspēju), bet kas ir daudz elastīgāka dažādām datu plūsmām. Šo protokolu var izmantot tādas lietojumprogrammas kā tiešsaistes spēles, kam patiesi ir nepieciešamas caurlaidspējas garantijas.

Lai arī ATM līdzautors Sendijs Frēzers saka, ka RSVP ir vienkārši tīklagalvu "atkalizgudrota telefonu tehnoloģija ar jaunu nosaukumu," patiesībā tas ir tas ir kļuvis par jaunu pagriezienu. Pamatu pamatā RSVP ar elastīgas programmatūras palīdzību risina to pašu problēmu, kuru ATM mēģina risināt ar stīvu aparatūru. 

Kad pie lietas ķeras diplomāti

Lai arī šī varētu būt viltus frontes līnija, beigu galā tā ir vissvarīgākā. Paketes izmērs ir galvenais iemesls, kāpēc Dorans ATM aparatūru neieviesa Sprint tīklā, bet tā paša iemesla dēļ Vinss Sērfs no MCI to izdarīja. 

ATM paketi, ko sauc arī par šūnu, ir 53 baitus gara. Pirmie pieci baiti (iesākums) satur informāciju par šūnu un tās savienojumu; sekojošie 48 baiti (vērtums) satur faktiskos datus. Salīdziniet to ar IP paketi, kurai ir 20 baitu iesākums un mainīga izmēra vērtums sākot ar 12 līdz 65536 baitiem.

Varbūt tas būtu apmēram tas pats, kas auto ar formu, kā apgāztai piramīdai. Protams, tas strādātu, bet tas nebūtu ne aerodinamisks, ne arī praktisks. 

Galu galā datori ir bināras sistēmas. Tas nozīmē, ka tam "apaļi" skaitļi ir divi pakāpes: 64, 128, 256.... Visļaunākajā gadījumā tas varētu būt tikai pāra skaitlis, kas vismaz dalās vienādi uz pusēm. Bet pilnīgi noteikti tam nešķiet ērti pirmskaitļi. Pat ja jūs tomēr vēlētos izmantot šūnas garumam pirmskaitli, to vismaz vajadzētu ņemt lielu, jo ar mazāku ir šūnas garumu attiecīgi vairāk vietas tajā aizņem virstēriņu dati. ATM paketē 5 no 53 baitiem pēc būtības ir bezvērtīgi. Tas nozīmē, ka jau no paša sākuma jūs bezjēdzīgi iztērējat 10 daļu no tīkla caurlaidspējas — kas ir tā saucamais "šūnas nodoklis". Cērfs situāciju rezumē sekojoši: "Vienīgā labā lieta skaitlī 53 ir tā, ka es esmu tik gadus vecs." 

Kāpēc gan tika izvēlēts 53? Tāpēc, ka tehniska ATM jautājuma risināšanā tika veikti izcili sliktā veidā — iesaistot starptautisko politiku. ⁵

Kad telefonu kopiena vēlas ieviest jaunu standartu, tai ir jāvēršas Starptautiskajā telekomunikāciju savienībā (STS), kura ir līdzīga Apvienoto nāciju organizācijai. Katru valsti pārstāv delegāti. Argumentus izskata formāli, lielu vērību pievēršot protokolam. Un galīgo balsojumu veic valdību pārstāvji. (ASV gadījumā tas ir kāds no Valsts Departamenta.) Ir grūti iedomāties vēl nelabvēlīgāku atmosfēru tehnisku standartu pieņemšanai. 

Tagad iedomājieties 1988. gada STS sapulci Ženēvā, kurā delegācijas no diviem dučiem valstu ir satikušās, lai izlemtu par ATM paketes garumu. Uzreiz bija redzams, ka vienprātību panākt būs grūti: eiropieši vēlējās 32 baitu garu vērtumu, jo tas būtu vispiemērotākais balss sakariem, bet amerikāņi un japāņi vēlējās 64 baitu vērtumu, jo tas būtu piemērotāks datiem. (Lai arī ASV delegācija bija pārsvarā zvanagalvas, tie vismaz zināja par tīklagalvu vēlmēm. Eiropieši tajā laikā neredzēja lielu pieprasījumu datu pārraidēm un neparedzēja, ka tuvākajā laikā tas varētu mainīties.) 

Pēc Ričarda Vikersa (Richard Vickers), kas bija viens no ASV delegācijas, diskusija ātri vien pārvērtās par konfrontāciju, kurā galvenie cīnītāji bija ASV un Francija. Kad situācija kļuva nokaitēta, sāka parādīties priekšlikumi jautājumu atrisināt diplomātiskā veidā: vienoties par vidējo. Un tā radās 48 baitu vērtums, kas kāpā ar 5 baitu iesākumu (mazākais, par ko STS varēja vienoties), kāpā radīja 53 baitu šūnu. 

Par rezultātu neviens nebija īpaši sajūsmināts. Sendijs Frēzers, kurš bija spiests skatīties, kā tirgojās par viņa tehnoloģiju, tagad saka, "Pēc manām domām, viņi izvēlējās sliktāko no abām pasaulēm." Tīklagalvas bija skaļāki. Sekojošās interneta konferencēs parādījās T-krekli un pogas ar sarkanu 53 uzrakstu. Dorans burtiski uzsprāgst, kad runa sākas par šo jautājumu, norādot, ka šūnas mazais izmērs IP plūsmai rada gandrīz 30% virstēriņu, jo garākās IP paketes ir jāsadala vairākās ATM šūnās, no kurām daudzas ir tikai daļēji piepildītas. "Kāpēc man būtu jāzaudē 30% no man pieejamās caurlaidspējas?" viņš nikni jautā. 

Karls Kārgils (Carl Cargill), ir studējis augsto tehnoloģiju standartus 14 gadus un šobrīd pārvalda Netscape Communications Corp. standartu stratēģiju. Viņš šajā epizodē saredz telekomu un datu pārraides industriju dažādās interese standartizācijā: "Telekompānijām starpsavienojumi ir ļoti svarīgi. Tāpēc viņi vispirms vienojas par standartu, un konkurē pēc tam. Datoru kompānijas savukārt konkurē uzreiz un ļauj standartu izvēlēties tirgus dalībniekiem." 

Tas, ka standartu ļauj izvēlēties tirgus dalībniekiem ir labi tajā ziņā, ka sliktiem standartiem ir mazas iespējas izdzīvot. (Protams, ir arī izņēmumi, kā, piemēram, VHS.) Telekomu industrijas priekšrocība ir tā, ka ar de jure standartiem ražotājiem ir mazāks risks: viņiem nav jāuztraucas, ka iekārtas drīz vien var kļūt nevērtīgas tāpēc, ka ieviešas konkurējošs standarts. 

Šobrīd mēs tīkla slēdžu un maršrutētāju ražošanā redzam darbībā abas stratēģijas. Ja datu centru IP maršrutētāju ražotāji nogaida, lai pārliecinātos, kurā virzienā dosies tirgus, ATM slēdžu ražotāji ir izvirzījušies priekšā, drošībā par to, ka aiz šī standarta stāv vislielākie telekomu giganti. Tāpēc tagad ir viegli nopirkt ATM slēdzi, kas nodrošina 622 Mb/s, bet paši labākie Cisco un NetStar IP maršrutētāji vēl arvien nodrošina tikai 155 Mb/s. 

Tieši tāpēc daži interneta piegādātāji kā MCI un @Home savā tīklā tagad izmanto ATM. "Mums bija jāievieš ATM," skaidro MCI Interneta dizaina direktors Rob Hagens, "Mēs vēlētos, lai mums tas nebūtu jādara, tomēr vienīgā aparatūra, kas nodrošina šādu ātrumu ir ATM." 

Lai arī MCI formāli izmanto ATM, tā neizmanto to pēc satura. Tā ir vienkāršojusi tehnoloģiju tiktāl, cik tas ir iespējams. Tā vietā lai (kā tas ir paredzēts ATM) nepārtraukti atvērtu jaunus un slēgtu savienojumus, katru reizi, kad lietotājs atver jaunu tīmekļa lapu, MCI izmanto vienu vienīgu ātrgaitas savienojumu "pienaglotu" tīkla galu iekārtām. MCI ir izslēdzis arī ATM kvalitātes garantijas nodrošinājumu, jo tas netur neprognozējamās datu plūsmas izmaiņas. Kāda maksa par šūnu? Priecājieties, ka tas vispār strādā.

Pamiers

Turpinot šo pragmātisko pieeju līdz loģiskam noslēgumam, jūs nonākat anonīmā Palo Alto biroju parkā, Kalifornijā. Šeit maza jauna kompānija Ipsilon ražo to pamatu, kas kādreiz izbeigs karu starp zvanagalvām un tīklagalvām. 

Ipsilon 1994. gadā nodibināja Toms Laions (Tom Lyon), kurš sākotnēji bija iesaistīts ATM ieviešanā Sun. Liels un kautrīgs, ar slieksmi sarunājoties raudzīties grīdā, tagad viņš ir Ipsilon tehniskais direktors. Starp plašajām interneta spekulācijām par to, kas šobrīd notiek Ipsilon, firmai drīz vien pievienojās arī daudzi citi labi zināmi datu pārraides tīklu speciālisti. Kā izrādās, viņus pievilināja iespēja izdarīt kaut ko tik inovatīvu, ka tas Ipsilon ļautu izaicināt līdzšinējo Cisco dominanci. 

Bobs Haidens (Bob Hinden), iespējams vislabāk ir pazīstams ar savu darbu IPv6 izstrādē, kļuva par maršrutēšanes iekārtu direktoru. Deniss Fērgusons (Dennis Ferguson), ilgstošs interneta mugurkaula guru, pievienojās tehniķu komandai. Braiens Nesmits (Brian NeSmith), bijušais Newbridge Networks Corp prezidents, kļuva par Ipsilon izpilddirektoru. Viņi visi bija datu cilvēki, kas atteicās no tīklagalvu reliģijas — vai vismaz mīkstināja to ar lielu pragmatisma devu. 1996. gada sākumā, kompānijā strādāja 50 darbinieki, tajā jau divreiz bija ieguldīts riska kapitāls un tai bija darbojošs IP slēdža prototips. 

Ipsilon IP slēdzis ir tā galvenais produkts, kas ir slavas dziesma pragmatismam un izmaksu taupīšanai. Slēdzis ir vienkāršs, veidots no plaši pieejamām un pāri palikušām elektronikas daļām, ar apsēstību projektēts ātrumam. Ja citi ATM slēdži ir projektēti ar īpaši izstrādātiem specializētiem mikroprocesoriem, Ipsilon izmanto Pentium Pro par 500$. Un, lai arī Ipsilon izmanto ATM, tā ignorē lielāko daļu no ATM sarežģītības, kas padara šo tehnoloģiju dārgu. ATM spēja garantēt dažādus kvalitātes servisa līmeņus ir izmesta, tāpat kā daudzi citi augstāka līmeņa protokoli, kurus pēdējos piecos gados ir salipinājis pa virsu ATM Forums (kas ir atsevišķa, neatkarīga standartu komiteja). Ipsilon izmanto ATM, lai ātri pārsūtītu baitus no viena slēdža uz otru, un tas arī ir viss. 

Kā norāda Laiens, lēmums izmatot ATM bija pilnībā pragmatisks. "Ideālā pasaulē es pat netuvotos ATM," viņš saka. "Un teorētiski tīrs IP varētu būt tikpat lēts kā ATM. Tomēr šobrīd mikroshēmas, kas nodrošina ATM ir pieejamas par zemāku cenu." Un Ipsilon var izmantot ATM, nekļūstot par ATM tehnoloģijas nepilnību upuri. Rezultāts? "Nokonfigurēts Cisco izmaksā 75K līdz 130K dolāru. Mūsu cena ir 46K līdz 50K," teic Laiens. 

Tas, ko ir izdarījis Ipsilon, pēc būtības ir ATM pamata izvilkums — tā spēja ātri pārslēgt baitus — un izmests ārā viss pārējais. Laiens to salīdzina ar samazināto instrukciju kopu skaitļošanā, mikroprocesoru tehnoloģiju, kuru izstrādāja 1980. gadu sākumā. Lai arī RISC tehnoloģija bija vienkāršāka par sarežģīto instrukciju kopu, CISC ieviesās plašāk, jo tā pirmā iekaroja plašāku tirgus atbalstu. Un tomēr, daudzas RISC idejas ir realizētas arī pašos modernākajās CISC procesoros. 

"Šodien RISC tehnoloģija ir gandrīz mirusi, izņemot atsevišķas vietas Pentium procesoros," Laiens saka. "Tā kā Intel panāca lielāko daļu no savietojamās programmatūras, tiem pietika laika ieviest savos procesoros tās RISC tehnoloģijas, kuras bija vērts. Vai izmirs ATM? Vai arī tas dzīvos IP slēdžos tāpat kā RISC daļas dzīvo Pentium procesoros?" ⁶

Atbilde drīzāk ir noslēpšanās nekā izmiršana. Rezultāts varētu būt tehnoloģijas nogulsnēšanās: mūsu tīkli ir būvēti uz iepriekšējo tehnoloģiju ēru nogulām. Pašā zemākajā līmenī nākamās paaudzes tīkli strādās ar telekomu ieviesto ATM tehnoloģiju. Bet slānī virs tās dzīvos datu kopienas ieviestais IP, un vēl virs tā Interneta RSVP. Lai arī datu slānī būs iekļauti arī balss sakari, telekomu rēgi turpinās dzīvot zemākajā neredzamajā daļā. ⁷

Šajā gadījumā, ne tīklagalvas, ne arī zvanagalvas nebūs karā "uzvarējuši". Lai arī tīklagalvas būs tikuši virspusē, viņu veiksme būs atkarīga no zvanagalvu liktajiem pamatiem. Abas puses galu galā piedzīvos savu ideālu īstenošanu tīklā. Zemākajā tīkla slānī zvanagalvu iecienītajam aparatūras risinājumam ir savs pamatojums. Tomēr augstāku tīkla protokolu slānī labāka ir tīklagalvu pieeja. 

Tā kā šāds iznākums kļūst arvien acīmredzamāks, parādās zīmes, ka tīklagalvas un zvanagalvas ir gatavi noslēgt pamieru. Tāpat kā lapsu alās nav ateistu, arī pretējas apgalvojums ir pilnībā spēkā. Reliģiskā pārliecība pazūd tajā brīdī, kad tā saduras ar lielu naudu. Gan tīklagalvas, gan zvanagalvas sāk saprast, ka labāk ir pieņemt otra atšķirības un koncentrēties uz labāku tīklu būvi, ar tiem rīkiem, kas ir pieejami, un viņi visi tiks bagātīgi atalgoti. 

Pat Šons Dorans atzīs, ka, lai arī zoboties par zvanagalvām ir jautri, viņiem tik un tā ir daudz kas darāms. "Starp abām pusēm notiek noderīga rīvēšanās," viņš secina. Šādu atzīšanos vieglāku padara tas, ka zvanagalvas paliek mazākumā. "Mums nesen bija tikšanās ar augstākā līmeņa Sprint vadītājiem, kuri, lai pielāgotos, gandrīz visi bija brīvi ģērbušies. Viņi pat zobojās par savu vienīgo biedru, kas bija tērpies uzvalkā." 

"Visi mācās stādāt kopā," Dorans turpina ar piesardzīgu apmierinājuma devu, "lai mēs varētu nopelnīt daudz naudas un rotaļāties ar savām pieaugušo rotaļlietām." 

1. ^ Raksts ir sarakstīts 1993. gadā.
2. ^ Tehniski precīzāk būtu teikt ATM pret Ethernet, bet šeit un turpmāk visur ir atstāts vispārīgākais autora variants.
3. ^ http://en.wikipedia.org/wiki/Gravity%27s_Rainbow
4. ^ Iet runa par Maltusa teorijas un "pārpilnības raga" (Cornucopia) piekritējiem.
5. ^ Līdzīgi tehniski nesakarīgā veidā Starptautiskā astronomijas komiteja nobalsoja par planētas definīciju.
6. ^ Arī šeit vienkāršība pamazām uzvar. Ja skaita arī mobilo telefonu procesorus, 2011. gadā RISC procesoru ir daudz vairāk nekā CISC procesoru. Un arī datoros (it sevišķi mazos) RISC procesori pamazām izspiež CISC procesorus.
7. ^ 2011. gadā ATM tīkli ir saglabājušies vairs tikai interneta nomalēs, bet interneta mugurkaulam praktiski visur izmanto Ethernet.