Saskarnes kultūra

Dažus gadus atpakaļ es pastaigājos pa lielveikalu un novēroju sekojošu ainu: netālu no ieejas pretī kosmētikas skatlogam stāvēja jauns pāris. Vīrietis flegmātiski stāvēja ar iepirkuma groziņu rokās, kamēr viņa draudzene grāba no letes kosmētikas piederumus un krāva tos groziņā kaudzē. Kopš tā laika es par šo vīrieti domāju kā par personificētu mūsdienu tendenci – mēs ne tikai nenogurstam no mākslīgā skaistuma žilbinājuma, bet mums tas pat patīk. Patiesībā mēs to pat pieprasām. Mēs labprāt iesaistāmies sekojošos pasākumos: maksājam naudu par atrakciju parkā, balsojam par cilvēku, kurš mums acīmredzami melo, vai stāvam ar grozu, ļaujot to pildīt ar kosmētiku.

Nesen es biju Disnejlendā, un gāju pa galveno ielu vietā, ko sauc par Burvju valstību. Tā ir perfekta neliela Viktorijas laikmeta pilsētiņa, kuras centrā ir Disneja pils. Bija liels pūlis un mēs drīzāk šļūkājām, nevis gājām. Tieši man priekšā bija vīrietis ar videokameru. Tā bija jaunā tipa kamera, kurai nebija jāskatās optiskajā skatu meklētājā, bet gan šķidro kristālu displejā, kas bija apmēram spēļu kārts lielumā, un parādīja visu, ko ierakstīja videokamera. Viņš turēja displeju sev cieši pie sejas, tā, ka kamera aizklāja viņa skatu. Tā vietā lai viņš apskatītu īstu pilsētu bez maksas, viņš samaksāja naudu, lai apskatītu mākslīgu, un tā vietā lai to aplūkotu to ar neapbruņotu aci, viņš to aplūkoja no kameras displeja. 

Un tā vietā, lai mājās lasītu grāmatu, es skatījos uz šo vīrieti.

Amerikāņu vēlme gūt mākslīgus iespaidus ir acīmredzama, un es nevēlos to pārlieku noniecināt. Es par to pat nezobošos – galu galā, arī es biju Disnejlendā kā maksājošs klients. Bet tas tiešā veidā ir saistīts ar kolosālo grafiskās saskarnes veiksmi, un par to gan ir jārunā. Disnejs veido mākslīgi veidotus iespaidus labāk kā neviens. Ja viņi saprastu, kas ir operētājsistēma, un kāpēc cilvēki to lieto, viņi vienā-divos gados sagrautu Microsoft. 

Disnejlendas Dzīvnieku valstībā 1999. gada martā tika atklāta jauna atrakcija, saukta par Maharadžas džungļu taku. Kad es tur biju, tur varēja iekļūt tikai nekaunīgi ielavoties. Tur ir precīzi izgatavota Indijas džungļu tempļa kopija. Pēc nostāstiem to 16. gadsimtā uzbūvēja kāds radža kā spēļu zāli. Viņš tur vēlējies kopā ar viesu princesēm medīt Bengālijas tīģerus. Laikam ejot, tas tika nolaists un to pārņēma tīģeri un pērtiķi; un vēlāk, kad Indija ieguva neatkarību, tas kļuva par publiski pieejamu valsts rezervātu. 

Disnejlendas templis ir tieši tāds, kā izskatās aprakstītā celtne Indijā. Visi akmeņi sabrukušajās sienās izskatās tā, kā pār tiem gadsimtiem ilgi būtu gāzušies musonu lieti, grezno sienu gleznojumu krāsa ir aplupusi un izbalējusi, un starp salauztajām kolonnām cēli slāj Bengālijas tīģeri. Tur, kur ir veikti mūsdienu labojumi, tie ir veikti nevis tā, kā to darītu Disnejlendas meistari, bet gan tā, kā to bija izdarījuši Indijas sētnieki – ar bambusu stutēm un sarūsējušas armatūras gabaliem. Protams, rūsa ir uzkrāsota, un aizsargāta no īstās rūsas, bet to nevar pateikt, nenometoties uz ceļiem. 

Vienā vietā jūs ejat garām akmens sienai ar seniem kaltiem rakstiem. Viens sienas stūris ir apgāzies, iespējams, pēc kādas sen aizmirstas zemestrīces, pāri dažām plātnēm stiepjas garas plaisas. Aplūkojot panno sižets ir skaidrs. Pirmatnējais haoss ir radījis dažādas sugas. Un centrā ir redzams dzīvības koks. Gigantiskais dzīvības koks Dzīvnieku valstībā ir tikpat nepārprotams mājiens (jeb šovbiznesa valodā vadmotīvs), kā dominējošā pils Burvju valstībā vai Sfēra Epcot parkā. Bet tas ir ietērpts vēsturiski korekta stilā un apmāna jebkuru, kam nav doktora grāda Indijas vēsturē. 

Nākošā plātne parāda, kā no dzīvības koka nokāpj Homo Sapiens ar vaigu bārdu un līku zobenu, un dzīvnieki glābjas kur kurais. Nākamajā attēlā ir parādīts apjucis cilvēks, ko triec viņa muļķības izraisītās pastarās dienas plūdu vilnis. 

Pēdējā plātnē ir parādīts, kā dzīvības koks uzplaukst atkal, bet tagad Cilvēks ir nometis aso ieroci un dzīvnieki tam stāv apkārt un slavina to. 

Citiem vārdiem sakot, mūsdienu dabas draugu plaši sludinātais scenārijs par to, ka pasaulei tuvojas ekoloģisku katastrofu periods, kas vilksies dažus gadu desmitus vai simtus, un ka pēc tam iestāsies saskaņa ar Dabu. 

Kopumā panno ir izcils mākslas darbs. Skaidrs, ka tās nav senās Indijas tempļa drupas, un kāds par tā veidošanu ir saņēmis atalgojumu. Bet uz Disnejlendas Maharadžas tempļa nav parakstu. Parakstu nav nekur, jo ja uz katra ķieģeļa būtu gari veidotāju titri, tas sabojātu visu iespaidu, kā tas ir ar Holivudas filmām. 

Starp Holivudas rakstniekiem Disnejam ir ļaunās pamātes reputācija. Un nav grūti saprast, kāpēc. Disnejs ir biznesā, kur tiek piegādāta viengabala ilūzija – maģisks spogulis, kas parāda realitāti labāk, nekā tā ir īstenībā. Bet rakstnieks burtiski sarunājas ar savu lasītāju, ne tikai veido kaut ko visaptveroši skatāmu; un tāpat kā komandrindas saskarne atver daudz tiešāku un precīzāku saskarni starp lietotāju un datoru kā GUI, tāpat rakstīti vārdi to nodrošina starp rakstītāju un lasītāju. 

Galu galā vārdi ir tikai kodēšanas sistēma domām – vienīgajam materiālam, kas nav taustāms, kas atsakās izšķīst rijīgajā elektronisko mediju straumē. (Bagātākie Disnejlendas tūristi valkā t-kreklus ar slavenu dizaineru vārdiem, jo pašu dizainu var atkārtot vienkārši un nesodāmi. Vienīgais veids, kā padarīt apģērbu neatkārtojamu, ir uzdrukāt uz tā ar zīmolu aizsargātu vārdu; kad tas ir izdarīts, pašas drēbes vairs nav svarīgas, un t-krekls ir tik pat labs, kā jebkas cits. T-kreklus ar dārgiem vārdiem kā ordeņus valkā augšējā šķira. T-krekli ar lētiem vārdiem vai vispār bez vārdiem ir parastajai tautai). 

Bet šai vārdu īpašībai un rakstītai saziņai ir tāds pats efekts uz Disneja produktu kā grafiti uzrakstam uz burvju spoguļa. Disnejs nodrošina savu saziņu neizmantojot vārdus, un vairumā gadījumu tos pat nevajag. Daži no Disneja vecākajiem resursiem kā Pīters Pens, Vinījs Pūks, Alise Brīnumzemē nāk no grāmatām. Bet autoru vārdi ir minēti reti, ja vispār ir minēti, un jūs nevarat nopirkt oriģinālo grāmatu Disneja grāmatnīcā. Ja varētu, tās visas izskatītos, vecas un apbružātas, kā ļoti slikti autentisko Disneja versiju atdarinājumi. Salīdzinot ar daudz jaunāko Skaistuli un briesmoni, Disneja filmas, kas veidotas pēc šīm grāmatām (īpaši Alise Brīnumzemē un Pīters Pens) izskatās ļoti savādas un nav bērniem pilnībā piemērotas. Tam arī ir pamats. Jo Lūiss Kerols un Džeimss Metjū Berijs bija ļoti savādi cilvēki, un saskaņā ar rakstītā vārda dabu viņu personu savādība spīd cauri visiem Disnejlendizācijas slāņiem kā rentgena stari spīd cauri sienai. Iespējams tāpēc Disnejs ir pārtraucis pirkt grāmatas, un tagad izmanto tēmas un personāžus no folkloras, kas ir kodolīgas, laika pārbaudīta vērtības, kā Maharadžas senā tempļa ķieģeļi. 

Ja uzdrīkstos veikt vispārinājumu, tad varu apgalvot, ka vairums cilvēku, kas apmeklē Disnejlendu, nav nekādas vēlmes uzņemt jaunas idejas no grāmatām. Tas izklausās nepatiesi, bet tomēr – viņiem neuzdzen nelabumu idejas, kas tiek nodotas citos veidos. Disnejlenda tagad ir piebāzta ar vides aizsardzību, un Dzīvnieku valstības gidi čukst jums ausī par ekoloģiju. 

Ja jūs sekotu šiem tūristiem uz mājām, jūs varētu ieraudzīt tajās mākslu, bet tā būtu nezināmu roku radīta, kāda tiek pārdota Disneja Āfrikai un Āzijai veltītajās nodaļās. Tā izskatās pēc mākslas tikai tad, kad ir uz ļoti veca nesēja, vai kad tā ir populāra, vai abējādi. 

Šajā pasaulē mākslinieki ir kā nezināmie neizglītotie akmeņkaļi, kas uzcēluši slavenās Eiropas katedrāles, un pēc tam nonākuši aizmirstībā baznīcu kapsētās. Tomēr katedrāles ir pārsteidzošas un apbrīnojamas, iespējams, tāpēc, ka mēs nezinām, kas tās ir būvējis. Kad mēs tajās pastaigājamies, mēs sazināmies nevis ar individuāliem akmeņkaļiem, bet gan ar visu kultūru kopumā. 

Disnejlenda darbojas tieši tāpat. Ja esat intelektuāls tips, grāmatu lasītājs vai rakstītājs, labākais ko jūs varat atzīt, ir labais izpildījums. Bet viegli ir atklāt, ka visa vide kopumā ir nedaudz šaušalīga, jo kaut kā pietrūkst: idejas pārnešana skaidri saprotamos vārdos, un ideju attiecināšana uz konkrētiem cilvēkiem. Jūs nevarat to apstrīdēt. Tas izskatās pārāk krāšņi, it kā Disnejlenda būtu pārāka par mums, un iespējams nomāc visus mūsu slēptos pieņēmumus un mulsās domas. 

Bet tas tiek pazaudēts arī tulkojot komandrindas saskarni uz GUI. 

Disnejs un Apple/Microsoft ir tajā pašā biznesā. Viņi cenšas aizstāt precīzo vārdisko saskarsmi ar dārgi izstrādātām saskarnēm. Disnejs ir lietotāja saskarne pati par sevi un daudz vairāk kā tikai grafiskā. To varētu saukt par sensoro saskarni. To var pielietot jebkam, kas ir pasaulē – reālam, vai izdomātam; lai arī ar pārsteidzošām izmaksām. 

Kāpēc mēs noliedzam precīzas vārdiskās saskarnes, bet sliecamies pieņemt grafiskās un sensorās – kas ir Microsoft un Disneja veiksmes pamatā? 

Daļēji tas ir tāpēc, ka pasaule tagad ir ļoti sarežģīta – daudz sarežģītāka kā mednieku un vācēju laikos, kam piemērotas mūsu smadzenes – un mēs vienkārši nespējam aptvert visas detaļas. Mums ir jādeleģē. Mums nav citas izejas kā ticēt kādam nezināmam māksliniekam Disnejlendā vai nezināmam programmētājam Apple vai Microsoft, kas mums piedāvā dažas izvēles, noslēpjot citas iespējas un dodot mums ērti iepakotu vadības ziņojumu. 

Bet vēl svarīgāk ir tas, ka šī gadsimta laikā intelektuālisms ir zaudējis, un visi to zina. Tādās vietās kā Krievija un Vācija vidusmēra cilvēki piekrīt, ka viņi pazaudēja saiti ar tradicionālo folkloru, parašām un reliģiju, un ļāva vadīt pasauli intelektuāļiem. Tie visu sabojāja un veselu gadsimtu padarīja par lopkautuvi. Senāk šie runātīgie intelektuāļi bija tikai apnicīgi, bet tagad tie ir arī bīstami.

Tikai mēs, amerikāņi, esam vienīgie, kas visa tā laikā neuztraucās. Mēs esam brīvi un veiksmīgi, jo mēs esam mantojuši politiku un vērtības, ko izstrādājuši daži astoņpadsmitā gadsimta intelektuāļi. Bet mēs esam zaudējuši saikni ar šiem astoņpadsmitā gadsimta intelektuāļiem, ar visu, kas nav intelektuālisms, līdz pat tam, ka vairs nelasām grāmatas, lai arī protam lasīt. Mūsu jaunākajai paaudzei daudz ērtāk ir nodot šis vērtības neverbāli, ietērpjot šo procesu multividē. Acīmredzami, kaut kādā līmenī tas strādā, daudzu štatu policisti tagad sūdzas, ka viņi tagad ir spiesti nolasīt Mirandas tiesības saviem arestantiem, tieši tā, kā to rāda Amerikas TV seriālos. Kad viņiem paskaidro, ka viņi ir citā pavalstī, kurā šāda likumu norma nepastāv, arestanti kļūst nikni. Tā kā "Starsky and Hutch" ir dublēts dažādās valodās, ilgtermiņā tas būs devis lielāku ietekmi pasaulei kā Neatkarības pasludināšana. 

Milzīga, bagāta kodolgalviņu kultūra, kas izplata savas pamatvērtības ar masu informācijas līdzekļiem, rādās diezgan slikta ideja. Risks nomaldīties no ceļa ir diezgan liels. 

Vārdi ir mūsu vienīgais nemainīgais nesējs, un tieši tāpēc tiem ir uzticētas tādas nozīmīgas lietas kā desmit baušļi, korāns un neatkarības deklarācija. Savukārt mediju izplatītās ziņas ir ierobežotas ar priekšrakstiem, un no visām pusēm uzlādē cilvēku prātus ar drazu kaudzi.

Orlando savā laikā bija militāra vienība saukta par Makkoja gaisa spēku bāzi, ar gariem skrejceļiem, no kuriem B-52 varēja pacelties ar atombumbām, lai lidotu uz Kubu vai uz jebkuru citu vietu. Tagad Makkoja bāze ir iznīcināta un pārveidota. To ir pārņēmusi Orlando civilā lidosta. Tagad garos skrejceļus izmanto Boeing 747, lai atvestu tūristus no Brazīlijas, Itālijas, Krievijas un Japānas, lai tie apmeklētu Disnejlendu un kādu laiku padzīvotos mūsu vidē.

Tradicionālām uz rakstītu vārdu balstītām kultūrām, piemēram, islamam, tas ir daudzkārt bīstamāk par B-52 iedvestajām šausmām. Katram ārpus ASV ir acīmredzams, ka mūsu saukļi par multikulturālismu un dažādību ir viltus fronte, ko izmanto (daudzos gadījumos neapzināti), lai noklusētu globālo tendenci ar saknēm izravēt kultūras atšķirības. Multikulturālisma galvenais princips ("godināma atšķirība", vai kā jūs vēlaties to saukt) ir tas, ka cilvēkiem jāpārstāj vērtēt vienam otru, apgalvojot (un ar laiku, arī pārstājot ticēt), kas ir pareizi, un kas ir nepareizi; kas ir patiesi, kas – aplam; kas ir brīnišķīgi, kas – briesmīgi; ka Dievs pastāv un viņam vai tam ir tādas un tādas īpašības.

20. gadsimta cilvēku iegūtā mācība ir, tā, ka, lai daudzas dažādas kultūras varēt mierīgi līdzās pastāvēt (arī kaimiņos), ir nepieciešams, lai cilvēki pārstātu spriest šādā veidā. Man ir aizdomas, ka tieši no turienes rodas modernās kultūras aizdomīgums un naidīgums. ¹ Kā Deivids Fosters Volless rakstīja savā stāstā "E Unibus Pluram," televīzijas fundamentālais vēstījums ir tas, ka cilvēki, pat atrodoties savā mājā ir iegrimuši televīzijā. Protams, tas netiek skaidrots tik svinīgā valodā. Tas veidojas no pieņēmuma, ka visas autoritatīvās personas, skolotāji, ģenerāļi, policisti, ministri ir liekulīgi āksti, un ka neieinteresēta vienaldzība ir vienīgais eksistences veids. 

Problēma ir tā, ka tad, kad tiek zaudēta spēja atšķirt labu no ļauna, pareizu no nepareiza, patiesību no meliem u.t.t. ir zudusi kultūra. Viss, kas paliek, ir tautas dejas un rokdarbi. Bet kultūras galvenā vērtība ir spējā spriest un ticēt. Domāju, ka tāpēc daži zēni ar mašīnpistolēm parādās lielveikalos, un uzpilda rietumniekus ar lodēm. Viņi ir apguvuši Makkoja gaisa spēku bāzes mācību. Kad viņu bērni sāk nēsāt beisbola cepurītes ar Chicago Bulls ar nagu uz aizmuguri, tēvu gudrības viņiem vairs nav prātā. 

Globālā antikultūra ir ieķīlējusies katrā pasaules spraugā un televīzija ir kultūra pati par sevi, un pēc tādu dižu kultūru standartiem kā islams un franči, tā ir daudz seklāka (vismaz sākumā). Vienīgais labums ir tas, ka tas samazina karu un holokausta iespējas, un tā patiesībā ir laba lieta. 

Reālā problēma ir tā, ka jebkurš, kam nav citas kultūras kā šī monokultūra, ir pilnībā jucis. Jebkurš, kas izaug skatoties TV un nekad nav redzējis reliģiju vai filozofiju, ir audzināts morālā relatīvisma atmosfērā, mācās pilsoņu pienākumus no multfilmām un ziņām, un universitātē skatās, kā postmodernisti apgāž viens otru demolējot tradicionālās patiesības un vērtības, pamazām kļūst par diezgan bezpalīdzīgu būtni. Un atkal – iespējams, ka kļūt bezpalīdzīgiem ir mūsu mērķis, lai mēs neiznīcinātu viens otru ar kodolieročiem. 

No otrs puses, ja esat izaudzis kādā noteiktā kultūrā, jums ir pamata rīku komplekts ko izmantot, lai domātu un saprastu pasauli. Jūs varat izmantot šos rīkus, lai noliegtu kultūru, kurā esat izaudzis, bet jums vismaz ir rīki. 

Mūsu valstī cilvēki, kas vada lietas — vadošo juridisko firmu un korporāciju padomju locekļi zināmā mērā to saprot. Viņi nodarbojas ar tukšām runām par multikulturālismu, dažādību un tiesātājiem, bet savus bērnus viņi tā neaudzina. Pazīstu daudzus labi izglītotus, tehniski pieredzējušus paziņas, kas ir pārvākušies uz mazām pilsētām lai audzinātu savus bērnus. Ņujorkā ir lielas ebreju kopienas, kurās bērnus audzina saskaņā ar tradicionālajām vērtībām. Katra lielpilsētas kopiena ir kā vieta, kur cilvēki saglabā (vairumā netiešu) pārliecību, lai dzīvotu kopā ir citiem, kas domā tāpat. 

Un šie cilvēki jūt atbildību ne tikai par saviem bērniem, bet arī par valsti kopumā. Protams, daži augstākajās aprindās ir nejauki un ciniski, bet daudzi pavada vismaz daļu sava laika raizējoties par to, kur virzās valsts un kāda tajā ir viņu atbildība. Bet jautājumi, kas ir svarīgi grāmatas lasošiem intelektuāļiem, tādi kā globālā vides krīze, agri vai vēlu izsūcas cauri masu kultūras porām un parādās Hinduistu tempļa drupu atveidā.

Jūs varētu jautāt: kāda tam visam saistība ar operētājsistēmām? Kā jau es skaidroju, nav iespējams skaidrot Microsoft un Apple vietu operētājsistēmu tirgū, nepievēršoties kultūras izpētei. Un šajā stāstā nav iespējams kaut kur nonākt, kā nākas neaplūkojot mūsdienu kultūru.

Mūsdienu kultūra ir kā Herberta Velsa "Laika mašīna" aprakstītā divu līmeņu sistēma ar elojiem un morlokiem, ar to atšķirību, ka tā ir kājām gaisā. "Laika mašīnā" eloji bija nīkulīga augšējā klase, ko uzturēja daudzie apakšzemes morloki, kas nodrošināja tehnoloģisko iekārtu darbu. Bet mūsu pasaule ir būvēta otrādi. Morloki ir minoritāte, kas veido šovus, jo viņi ir tie, kas saprot, kā viss strādā. Eloju ir daudz vairāk un vienīgais, ko viņi prot jau no dzimšanas, ir gremdēties elektroniskajā vidē, ko vada un kontrolē grāmatas lasošie morloki. Tik liels nezinošu cilvēku skaits ir bīstams, ja viņus sāk vadīt nepareizā virzienā, un mēs esam izveidojuši kultūru, kas 

(a) ir neticami lipīga, un 

(b) kastrē katru ar to saslimušo cilvēku, padarot viņu nespējīgu spriest un ieņemt pozīciju. 

Morlokiem, kam ir spēja un saprāts saprast detaļas, rada sarežģītas lietas un veido Disnej-veidīgas sensorās saskarnes, lai eloji saprastu galveno, negarlaikojoties un nepiepūlot prātu. Morloki dodas uz Indiju un apnicīgi pēta simtiem drupu, tad dodas mājup lai uzceltu sterilas, izgaismotu drupu versijas. Tas maksā daudz, jo morloki uzstāj par labu kafiju un pirmās klases aviobiļetēm, tomēr tā nav problēma, jo eloji visus vizuļus un kruzuļus labprāt apmaksā.

Augšminētais skan neīsti un ļauni līdz absurdam; jūs esat satracināti līdz pamatu pamatiem un iedegaties aizstāvēt mūsu neizglītotos mietpilsoņus. It kā es būtu pašdeklarējies Mozus, kas nonācis no kalna un izdala akmens plāksnes ar desmit baušļiem – oriģinālo komandrindas saskarni – un metu šo kaudzi virsū ebreju svētajiem tēliem. Pie tam, šķiet, ka es viju kaut kādu konspirācijas teoriju. 

Manis aprakstītā situācija var būt vēl sliktāka, bet es nesaku, ka tā ir vai tai jābūt sliktai.

Vienkārši mūsdienās mēs esam pārāk aizņemti, lai visu saprastu līdz pamatiem. Un ir labāk saprast neskaidri, caur saskarni, nekā nesaprast nemaz. Ir labāk, ka desmit miljonu eloju apmeklē Kilimandžaro ekspedīciju Disnejlendā, nekā jā tūkstošiem sirds un asinsvadu ķirurgu un vērtspapīru mākleru dotos uz "reālo" kalnu Kenijā.

Robeža starp šīm divām klasēm ir neskaidrāka, nekā es to aprakstīju. Es pamatā atsaucos uz parastajiem ļautiņiem – celtniekiem, automehāniķiem, auto vadītājiem, kas pamatā ir neizglītoti, tomēr viņiem nekas netraucē kļūt par lasītājiem un sākt domāt par lietu dabu. Iespējams, kāds nolemj izārstēties no alkoholisma, iespējams, kādu ieliek cietumā, vai noliek uz gultas slimība, kāds piedzīvo ticības krīzi, kāds to dara aiz apnikuma. Šie ļaudis dažās atsevišķās jomās ātrumu uzņem diezgan veikli. Dažkārt vispārīgas izglītības trūkums padara viņus pārlieku uzņēmīgus un viņi kļūst par vieglu mērķi savtīgiem intelektuāļiem, bet viņi vismaz kaut ko ir mācījušies.

Pasaulē, kur politiku nosaka vēlētāju untumi, kas tic, ka ir liela atšķirība starp Bud Lite un Miller Lite ², un ka profesionālā cīņa notiek pa īstam, atšķirīgi cilvēki ir trauksmes signāls. Bet, ja valstis ar komandrindas saskarni kontrolētu divkosīgi intelektuāļi, vienalga reliģiski vai pasaulīgi, tā būtu dzīvošanai nepatīkama vieta. 

Pieredzējuši cilvēki izsmej Disnejlendas izklaides kā jauku saharīnu, bet, ja tas bez vārdiem rada jauku un simpātisku gaisotni tūkstošiem un miljoniem neizglītotu skatītāju, kas gan tur slikts? Vakar es virtuvē nokāvu omāru un mana meita stundu raudāja. Japāņi, kas ir vieni no pasaules nežēlīgākajām nācijām, ir kļuvuši slaveni ar saviem brīnišķīgi mīļajiem multfilmu varoņiem. 

Pat mana ģimene, cilvēki, kurus pazīstu vislabāk, ir līdzīgi dalāma divās daļās – cilvēkos, kas iespējams izlasīs šo stāstu, un cilvēkos, kas pilnīgi noteikti nelasīs. Un es neesmu pārliecināts, ka viena daļa tāpēc ir siltāka, laimīgāka vai labāk pielāgota dzīvei par otro. 

1. ^ Tas radies arī no aukstajā karā aizgūtās spēļu teorijas principa.
2. ^ Gāzētie dzērieni, kas skaitās alus.