Par 90-to gadu datoriem un citiem zvēriem

Mans pirmais kalkulators bija "Электроника МК 38". Skaidri atceros, ka tā cena bija iespiesta mugurpusē, bet tās lielums precīzi prātā nav palicis. Manuprāt, tā bija 140 rubļi.

Mana pirmā iepazīšanās ar datoru bija Madonas 1. vidusskolā 1988. gadā, kad pēc rajona matemātikas olimpiādes mūs aizveda ekskursijā uz datoru klasi parādīt BK-0010, jeb "Bekas". Mūsu matemātikas skolotāja Velta ar cerībām teica, ka kaut kad tuvā nākotnē tādi būšot arī mūsu skolā.

Datoru klasi ar "Bekām" mums ieviesa, pārveidojot militārās mācības kabinetu, 1989. gadā, kad es gāju 10. klasē. Pastāvīgas atmiņas tām nebija, tāda bija tikai skolotāja datoram, kuru modeli neatceros (jo neesmu zinājis). Informātikā mums fizikas skolotājs Ojārs mācīja BASIC. Ticis galā ar BASIC uzdevumiem, es uz "Bekas" ekrāna zīmēju bildes, izmantojot gan precīzus algoritmus, gan gadījumskaitļus.

Kad gāju 12. klasē, pēc stundām reizi nedēļā mums bija datoru pulciņš, kuru vadīja gadu vecāks skolas absolvents Arnis. (Ja kāds brīnās par klasēm un gadiem, es, sakarā ar skolu reformu, pārgāju no 10. klases uz 12.) Ar Arni mūsu attiecības bija ilgas, bet vairāk paralēlas nekā kursteniskas. Viņš dzīvoja mājā netālu no manas vecmammas, tomēr vairāk "tusēja" ar vecākiem vietējiem puikām (Uldi un Māri). Kad gāju 5. klasē un neko nevarēja dabūt ¹, es no viņa mammas par 37 rubļiem nopirku pusaudžu divriteni "Orļonok". Viņa mamma to attaisnoja ar Arņa astmu (tolaik laukos šāda slimība bija diezgan neparasta), bet man ir aizdomas, ka drīzāk tas bija, lai viņu turētu "tālāk no grēka", jo, piemēram, es ar šo riteni izbraukāju visus Ērgļu apkārtnes ceļus 15km rādiusā.

Mēs ar Arni piedalījāmies arī skolas olimpiādēs un viktorīnās. Pēdējā skolas viktorīnā, kad viņš vēl mācījās Ērgļu vidusskolā, viņš vinnēja, bet es paliku otrais. Viņš aizgāja studēt uz tā laika Rīgas industriālo politehnikumu (tagadējo Rīgas Valsts Tehnikumu) uz Valdemāra un Kronvalda ielu stūra.

Tā kā datorlaiks tobrīd bija dārgs, bet elektrība salīdzinoši lēta, standarta prakse bija papildu darbus ar tiem darīt naktīs. Vienu vakaru es aizbraucu Arnim līdzi uz politehnikumu apskatīt "niknākus" datorus. Tur bija Commodore  64C datori ar 5¼ collu diskiekārtām. Es uz viena no tiem spēlēju Pacman, bet bez tam es tur arī pirmo reizi:

1. Ieraudzīju Norton Commander (NC).
2. Uzzināju par datorvīrusiem. Arņa studiju biedrs ar NC datoros pārmeklēja failus ar noteiktām heksadecimālo simbolu virknēm, lai izdzēstu vīrusu sabojātos failus.
   (Lai gan detaļas neatceros, iespējams, ka attiecīgais vīruss varētu būt bijis Stoned.)

Kad 1990. g. iestājos Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē, tur mums uz personālajiem datoriem pasniedzējs Ainars mācīja rakstīt dažādas datu apstrādes programmas Fortran 77. PC bija divi dažādi modeļi vecāki un sliktāki AT ar dzintarkrāsas elektronu caurules monitoriem un XT ar zaļiem monitoriem. Tā kā datoru pieejas laiks bija ierobežots, uzdotās programmas domāju kopmītnēs un rakstīju kladē, bet datorklasē tikai pārrakstīju un pārbaudīju, vai strādā tā, kā bija paredzēts.

Studentu kopmītnēs Tereškovas (tagad Buļļu) 5 viena no koplietošanas telpām 4. stāvā bija nosaukta "Bekatrōns". Kad es tur dzīvoju, "Beku" tur vairs nebija, bet vietējie interesenti tur lika kopā ZX Spectrum datorus. Galvenais šajā jomā bija Ivars, bet Ainars tos arī pārdeva, tādējādi pamazām ielauzoties brīvajā tirgū un uzņēmējdarbībā. Vienu laiku "Bekatrōnā" gaisma bija gandrīz cauru diennakti, jo tajā praktiski nepārtraukti kāds spēlēja, lodēja vai programmēja.

No spēlēm populārākās bija Arkanoid, Prince of Persia un Wolfenstein.

Lai tiktu tālāk spēļu līmeņos, iemācījāmies hakeru paņēmienus, piemēram, sameklēt binārajā kodā visus dekrementus un aizstāt tos ar NOP. Protams, vairumā gadījumu spēle vienkārši "uzkārās", bet ar pusdalīšanu varēja atrast vajadzīgo vietu un panākt, ka dzīvību skaits vairs nesamazinās. Mēģinājām arī rakstīt paši savu Game of life implementāciju vispirms Paskālā, pēc tam Asemblerā. (Taisnību sakot, minētās programmas es vairāk lasīju pār biedru plecu, nekā rakstīju.)

"Bekatrōnā" arī pirmo reizi izmēģinājām lietot Linux. Tas bija Slackware, kurā, lai palaistu X-logus vispirms bija jālaiž XFree86 -configure iestatīšanas skripts, kur bija jānorāda iekārtas un to iestatījumu, un tad varēja ievadīt startx cerot, ka ekrāna, peles un tastatūras dziņi strādās.

X-logos varēja apskatīt dažas prastas lietotnes, bet tolaik tie nespēja sacensties ar Windows 3.1, galvenokārt tāpēc, ka tajos nevarēja ievadīt latviešu burtus.

Ar pirmo minidatoru man saskarsme bija salīdzinoši īsa. Vecāko kursu students (manuprāt, Andrejs) mani ielaida LU skaitļošanas centrā ar ЕС — "jeģinaja sisķema" datoriem, tolaik tautā sauktām "Jēzenēm", kuras nevajag jaukt ar mūsdienu sandalēm. Es tajā spēlēju spēli "генсек" — teksta dialoga civilizācijas veida spēli, kurā "ģensekam" bija jāpiešķir nauda pasākumiem un jāpieņem dažādi lēmumi savas valsts attīstībai. Pilnīgi noteikti atceros, ka viena no spēlēm beidzās ar to, ka manā valstī, sakarā ar sliktajiem apstākļiem, izcēlās dumpis, dumpinieki niknumā iznīcināja rūpnīcas un noliktavas, tāpēc beigās visi nomira badā.

Savu bakalaura darbu no rokraksta datorsalikumā pārrakstīju pats, pa naktīm Ķeguma komercnovirziena vidusskolas datoru klasē, kur tolaik bija Windows 3.11 un Word 2.0 (Windows 3.11 bija Windows 3.1 ar IPX/SPX tīkla atbalstu.)

Pirmo "Latgalītes" Windows 95 uzstādīju Latvijas Universitātes bibliotēkas datorā no 25 (divdesmit piecām) 3½ collu 1,44MB disketēm. Disketes bija vajadzīgas, jo tam datoram nebija CD iekārtas, bet bibliotēkā Ethernet tīkla koaksiālais kabelis, kas jau tāpat pārsniedza maksimāli atļautos 150m, nespēja aizsniegtiem arī līdz šim datoram. Datora lietotājs bija mana draudzene Ieva.

Pirmais dators mājās man bija ar Intel 80486 procesoru un 40MB disku vārdā "Doris". Uz tā uzliku "Latgalītes" Windows NT. Uz datora monitora mīlēja sildīties mūsu kaķis Pūcis.

Kad iegādājos jaunāku datoru, tas kādu laiku kalpoja par failu serveri ar Slackware operētājsistēmu, bet uz Linux darbstacijām pārgāju 2007. gadā, sākot ar Mandriva, bet 2008. gadā pārgāju uz Ubuntu.

Tagad spēles, kurām 90-tajos gados vajadzēja pēc iespējas ātru datoru, var spēlēt telefonā vai datora pārlūkprogrammā. X-logu sistēmu XFree86 ir nomainījis jaunāks zars X.org. Šobrīd manu datoru sauc Oto, un es lietoju Lubuntu, bet dažiem paziņām esmu uzlicis arī standarta Ubuntu. Es lietoju MC, programmēju un uzturu Linux serverus, kā arī šad tad mācu. Mana vidusskolas matemātikas skolotāja ir pensijā, bet fizikas skolotājs laikam vēl arvien strādā Ērgļu vidusskolā. Tā laika draudzene Ieva ir mana labākā puse. Arnis ar sievu un diviem bērniem ir gājis bojā auto avārijā. Arī kaķis Pūcis ir labākos medību laukos, tāpat kā datori: Doris, Varis, Acteks, Inks u.c. Ivars māca jauniešiem fiziku un datoru programmēšanu. Andrejs ievieš un uztur drošības sistēmas. Tas Ainars, kurš mums pasniedza Fortran, ir sabijis Rīgas domē, bet par ar kopmītņu biedru Ainaru ziņu nav.

1. ^ Ar deficītu tolaik saprata trūkstošas lietas nevis trūkstošu naudu