Vai ir saprātīgi ļaut vienai nozarei pieprasīt valsts cenzūru digitālajā saziņā?

Autortiesību nozare atkal cenšas uzspiest savas prasības internteta pakalpojumu piegādātājiem (Internet Service Providers — ISP). Šoreiz RIAA un citas organizācijas pieprasa "satura filtrēšanu", kas ir glītāk  nosaukta cilvēku privātās saziņas cenzūra.

Uzdodiet sev jautājumu: 

Šī prasība ir tik pārdroša, pretīga un absolūti nicināma, ka es pat īsti nezinu, ar ko sākt. Tie ir bezkaunīgi renti iekasējoši parazīti ¹, kas jūtas apgrūtināti ar mūsu pilsoniskajām brīvībām un tiesu procesu, tāpēc viņi labprāt likvidētu abus. 

Viņu vēlmē piespiest valstis interneta pakalpojumu piegādātājus uzskatīt par autortiesību blēžiem, ir svarīgi ievērot trīs lietas:

1. Nav nekāda pamata novērst konkrētas filmas vai mūzikas kopīgošanu, pat ja tā pārkāpj likumu. Mūsu tiesu sistēma soda pēc nelegālas rīcības, nevis pirms tam. Prasīt novērst noziegumu pirms veikšanas ir Minority Report fantāzija.
2. Šī prasība padara neesošu godīgās izmantošanas jēdzienu ². Ir miljoniem lietu, kur publicēt kaut ko YouTube ir nelikumīgi vienā gadījumā (piemēram, izplatot ierakstu), bet ir absolūti legāli citā (piemēram, sniedzot komentāru tieši par to pašu ierakstu). Autortiesību nozares pieprasītā vispārējā kontrole pārkāptu ne tikai vārda brīvību, bet arī valstu konstitūciju, toties tā būtu akla pret šiem izplatīšanas monopola izņēmumiem, ko viņi patiesībā vēlas panākt.
3. Autortiesību likums ir ārkārtīgi sarežģīts un parasti autortiesību prāvas tiek izlemtas tikai Augstākajās tiesās. Neskatoties uz to, autortiesību nozare mums vēlas iestāstīt, ka tas ir ļoti vienkārši un nav par ko strīdēties — "autortiesību nozarei vienmēr ir taisnība" (lai gan parasti tā nav). Tāpēc šī nozare sarežģītās un uzvaru negarantējošās tiesu sistēmas vietā vēlas ieviest automātisku nedomājošu programmu (sliktākajā gadījumā) vai minimāli atalgotu valsts darbinieku (labākajā gadījumā), kas viņu intereses aizstāvēs labāk.

Autortiesību nozare cenšas Eiropas institūcijas mainīt autortiesību pārkāpumu politiku no "pamani un novērs" uz "pamani un apspied", kas galīgi vairs nav saskaņā ar gadu desmitos un simtos sabiedrībā izstrādāto sabiedrības dalībnieku tiesību un pienākumu līdzsvaru.

Viņi, protams, noklusē, ka savas nozares problēmas viņi cenšas padarīt par citas nozares problēmu — visu šo vājprātīgo prasību realizēšana būtu jāapmaksā interneta pakalpojumu piegādātājiem, it kā tiem nebūtu risināmi daudz svarīgāki jautājumi par autortiesību nozares interesēm.

No otras puses, mēs nevaram autortiesību nozari tikai vainot. Līdz šim viņi ir radināti, ka visas viņu vēlmes tiek apmierinātas, tiklīdz viņi izrāda neapmierinātību. Īstā atbildība būtu jāuzņemas politiķiem, kuri turpina dāļāt dāvanas autortiesību pārstāvjiem tāpēc vien, ka viņi tās prasa skaļi.

Privātums un vārda brīvība paliek jūsu pašu ziņā.

Riks Falkvings ir organizācijas "Privāta interneta piekļuve" vadītājs. Viņš ir pirmās "Pirātu partijas" dibinātājs un pasauli apceļojošs politiskais aktīvists, kas runā un raksta par saprātīgu informācijas politiku. Viņš nāk no tehnoloģiju uzņēmējiem, mīl labu viskiju un ātrus motociklus.

1. ^ Ja kāds nevis maina savu biznesu, bet atsaucoties uz seniem nopelniem, pieprasa un iegūst privilēģiju iekasēt naudu par citu izgatavotām un piegādātām lietām no vientuļām mātēm, es tādu, divreiz nedomājot, saucu par parazītu.
2. ^ Tulk. piez. Jau tas vien, ka latviešu vikipēdijā ir šķirklis "autortiesības", bet nav šķirkļa "godīgā izmantošana", norāda šīs nozares ietekmi uz (it kā brīvo) sabiedrību.