Odo.lv » Emuāri » Blēņu darbi

Blēņu darbi

Jūn 03 2016

Vai jums ir bijusi sajūta, ka jūsu darbs ir vienkārši izdomāts, ka pasaule mierīgi ritētu tālāk arī tad, ja jūs to nedarītu no 9 līdz 5? Antropoloģijas profesors Deivids Grībers ir pievērsies blēņu darbu fenomenam, kuru būtu uzmanīgi jāizlasa katram, kurš strādā.

exploitedape.jpg

Ilustrācijas autors Džons Riodens

Blēņu darbi

David Graeber, On the Phenomenon of Bullshit Jobs1,2 

1930. gadā Džons Meinards Keinss (John Maynard Keynes) paredzēja, ka gadsimta beigās tehnoloģijas būs tik attīstītas, ka Lielbritānijā un ASV būs tikai 15 stundu darba nedēļa. Lai arī tehnoloģiju jomā mēs to mierīgi varam atļauties, tomēr tas nav noticis. Tā vietā tehnoloģijas izmanto, lai piespiestu mūs strādāt vairāk, un ir izveidoti darbi, kas patiesībā ir bezjēdzīgi. Neskaitāmi cilvēki Eiropā un Ziemeļamerikā pavada savu darba dzīvi, veicot darbus, kurus pie sevis uzskata par bezjēdzīgiem. Šīs situācijas morālais un garīgais kaitējums ir neaptverams. Tas ievaino mūsu kopējo kolektīvo apziņu, tomēr praktiski neviens par to nerunā.

Kāpēc Keinsa solītā utopija, kuru tik nepacietīgi gaidīja pagājušā gadsimta 60-ajos gados tomēr nepienāca? Parastā atbilde ir, ka viņš neparedzēja milzīgo patēriņa pieaugumu. Izvēlē starp īsākām darba stundām un vairāk mantām vai izklaidēm, mēs esam izvēlējušies otro. Lai arī tā šķiet jauka morāles mācība, kaut kas liek domāt, ka tā nav patiesa. Jā, kopš 20-ajiem gadiem mēs esam pieredzējuši jaunu darba vietu straumi, bet ļoti maz no tiem ir saistīti ar ražošanu, suši piegādi, aifoniem un snikeriem.

Kas ir šie jaunie darbi? Nesenā nodarbinātības pētījumā, salīdzinot ASV darbus 1910. un 2000. gadā dod mums atbildi. Pagājušā gadsimtā dramatiski samazinājās mājkalpotāju, strādnieku un zemnieku skaits, tai pat laikā ir trīskāršojies "profesionāļu, vadītāju, klerku, pārdevēju un pakalpojumu" sniedzēju skaits, pieaugot "no vienas ceturtdaļas līdz trim ceturtdaļām no visiem strādniekiem". Kā tika paredzēts, ražojošo darbinieku skaitu ir būtiski samazinājusi automatizācija. (Tas pats notiek arī Apvienotajā Karalistē un Eiropā, un ar laika nobīdi arī citur pasaulē.)

Tā vietā, lai būtiski samazinātu darba stundu skaitu un ļautu cilvēkiem sekot saviem mērķiem, vīzijai un idejām, mēs redzam būtisku pieaugumu administratīvajā sektorā, ieskaitot finanšu pakalpojumus un telemārketingu, likumdošanu, uzņēmējdarbības regulēšanu, izglītības un veselības administrēšanu, personāla pārvaldību un sabiedriskās attiecības. Un mēs pat neieskaitām tos darbiniekus, kuri nodrošina infrastruktūru, drošību un citus resursus augšminētajām nozarēm, kā arī papildu pakalpojumus (aukles, suņu staidzinātājus un mazgātājus, 24-stundu picu piegādātājus), kuri pastāv tikai tāpēc, ka citās nozarēs strādājošie pārāk daudz laika pavada savā darbā.

Es šos darbus saucu par "blēņu darbiem".

Izskatās, ka kāds vienkārši ir izdomājis šos darbus, lai piespiestu mūs visus strādāt.

Un tieši šeit slēpjas mistika — kapitālismā tam nebūtu jānotiek. Tādās sociālisma valstīs kā Padomju Savienība, darbs tika uzskatīts ne tikai par tiesībām, bet gan svētu pienākumu, tāpēc sistēmā izdomāja tik daudz darbu, cik bija nepieciešams.  (Tāpēc Padomju Savienībā bija nepieciešams noliktavas pārzinis, ekonomists un vadītājs, lai pārdotu vienu gaļas gabalu.) Bet tirgum un konkurencei tas būtu jānovērš. Vismaz, saskaņā ar ekonomikas teoriju, uz peļņu orientētam uzņēmumam nevajadzētu maksāt naudu darbiniekiem, kuri patiesībā nav nepieciešami.

Lai arī korporācijas veic nežēlīgus samazinājumus un atlaišanas, tās nenovēršami attiecas uz darbiniekiem, kuri patiesībā kaut ko ražo, pārvieto, uztur vai labo. Neviens nespēj izskaidrot, kāpēc algoti papīru bīdītāji paliek arvien vairāk un kāpēc arvien vairāk no viņiem strādā ne tikai 40, bet pat 50 vai vēl vairāk stundas nedēļā "uz papīra", bet patiesībā produktīvi strādā tikai 15 stundas nedēļā (kā Keinss to paredzēja) un pārējo laiku pavada rakstot atskaites, sēžot sapulcēs, organizējot vai piedaloties semināros, izglītojošos vai motivējošos pasākumos, atjaunojot savus feisbuka profilus un straumējot TV pārraides.

Atbilde nav ekonomiska, tā ir morāla un politiska. Valdošā elite ir atklājusi, ka laimīga un produktīva sabiedrība ar lielu brīvo laiku ir nāvīgi bīstama (atcerieties, kas notika 60. gados, kad šis process tikko uzsākās). Viņiem ir izdevīgi, ka mēs domājam, ka algots darbs ir morāla vērtība pati par sevi, un ka ikviens, kurš neziedo sevi intensīvam algotam darbam, nav pelnījis neko.

Pētot šķietami bezgalīgo Britu akadēmiskās vides administratīvā aparāta pieaugumu, es nonācu līdz iespējamai elles versijai — elle ir vieta, kur visi tās dalībnieki visu laiku veic darbu, kas tiem nepatīk un kas viņiem nepadodas, un neviens neveic darbu, kuru patiešām būtu jāveic — cilvēkus pieņem darbā, jo viņi ir izcili mēbeļu meistari, bet pēc tam viņiem visu laiku ir jācep zivis. Pat ja vajag tikai noteiktu daudzumu zivju, visi ir apsēsti ar domu, ka vajag arvien vairāk, lai nevienam neienāktu doma brīvajā laikā izgatavot mēbeles. Rezultātā visur ir bezgalīgas slikti izceptu zivju kaudzes, un galu galā zivju cepšana ir vienīgais, ar ko visi nodarbojas.

Es domāju, ka šis patiesībā ir ļoti precīzs mūsu ekonomikas morālās dinamikas apraksts. 3

Es apzinos, ka tūlīt kāds iebildīs un vaicās: "Kas tu esi, ka vari noteikt, kuri darbi ir nepieciešami? Un ko nozīmē nepieciešams? Tu pats esi antropoloģijas profesors. Kāda ir vajadzība pēc tādiem?" (Es zinu, ka daudzi lasītāji manu nodarbošanos uzskata par lieku sabiedrības tēriņu.) Piekrītu, ka sabiedriskajam noderīgumam nav precīza mēra.

Es nevērtēju tos, kas zina sava darba vērtību. Bet es zinu tādus, kuri paši uzskata, ka viņu darbs ir bezjēdzīgs. Es pazīstu cilvēku, kurš vispirms bija dzejnieks un vēlāk indie rokgrupas līderis. Viņš bija acīmredzami izcils, radošs un viņa darbs nenoliedzami uzlaboja daudzu cilvēku dzīves visā pasaulē. Tomēr pēc pāris neveiksmīgiem albumiem viņš pazaudēja kontraktu un iekrita parādos, un izvēlējās, kā pats nosauca: "daudzu radošu cilvēku standarta karjeru — jurista profesiju." Tagad viņš ir korporatīvais jurists un strādā ievērojamā Ņujorkas firmā. Viņš pats atzīst, ka viņa darbs ir absolūti bezjēdzīgs, neko pasaulē neuzlabo un, pēc viņa domām, tam nemaz nebūtu jāpastāv.

Rodas jautājums — kāpēc mūsu sabiedrībā ir acīmredzami ierobežots pieprasījums pēc talantīgiem dzejniekiem un mūziķiem, bet acīmredzami bezgalīgs pieprasījums pēc korporatīvo likumu speciālistiem? (Atbilde: Ja 1% iedzīvotāju kontrolē lielāko daļu pasaules resursu, ko mēs saucam par "tirgu", tad viņu domas par to, kas ir noderīgs ir daudz svarīgāks par to, ko domā visi pārējie.) Es vēl neesmu sastapis nevienu korporatīvo juristu, kurš nedomātu, ka viņa darbs ir muļķības. Un, lielākoties, tas ir spēkā arī visiem augšminētajiem jaunajiem nodarbošanās veidiem. Ir vesela klase algotu profesionāļu, kuri, satikti viesībās, atzīst, ka jūsu darbs (piemēram, antropoloģija) ir interesants, bet paši kategoriski atsakās stāstīt par savu darbu. Kad uzcienājat viņus ar pāris dzērieniem, viņi parasti iegrimst garā apcerē par to, cik bezjēdzīgs un muļķīgs patiesībā ir viņu darbs.

Tā ir psiholoģiski dziļa vardarbība. Kā gan kāds var cienīt darbu, ja patiesībā jūt, ka viņa darbam nemaz nevajadzētu būt? Kā lai tas nerada dziļu aizvainojumu un dusmas? Izskatās, ka mūsdienu sabiedrības vadoņi ir atklājuši — "zivju cepēju" dusmas ir vērstas tikai pret tiem, kas veic jēgpilnu darbu. Tāpēc mūsu sabiedrībā valda likums:

Jo acīmredzamāku labumu sabiedrībai dod kāds darbs, jo mazāka ir iespēja, ka tas ir pienācīgi atalgots.

Kā jau teicu, objektīvu mēru atrast ir grūti, bet vienkāršs derīguma tests ir jautājums: "Kas notiktu, ja visi noteikta darba darītāji pazustu?" Kas notiktu, ja nebūtu medmāsu, atkritumu savācēju vai infrastruktūras tehniķu? Tas ir acīmredzams — ja viņi pazustu, sekas būtu straujas un katastrofiskas. Pasaule bez skolotājiem vai dokeriem ātri vien nonāktu sprukās, un pat bez rakstniekiem vai mūziķiem tā būtu daudz nepatīkamāka. Tomēr galīgi nav skaidrs, kā pasaule ciestu, ja pazustu privātu korporāciju vadītāji, lobētāji, sabiedrisko attiecību speciālisti, notāri, telemārketētāji, tiesu izpildītāji un juridiskie konsultanti. (Daudzi uzskata, ka pasaule tādā gadījumā būtu daudz labāka. Var atrast retus izņēmumus, bet vispār šis likums darbojas pārsteidzoši labi.)

Īpaši bēdīgi ir tas, ka mums liek domāt — kā ir, tā arī jābūt.

Šī apziņa ir viens no labā spārna populistu slepenajiem ieročiem. Jūs to varat pamanīt ziņās lasot, ka metro strādnieku streiks ir paralizējis visu Londonu. Pats fakts, ka viņi var paralizēt visu Londonas darbību norāda — viņu darbs ir būtiski svarīgs, bet tieši tas parasti nepatīk citiem (blēņu darbus darošiem) cilvēkiem. Vēl spilgtāk tas redzams ASV, kur republikāņiem ir vērā ņemamas sekmes, sarīdot pārējo sabiedrību pret skolotājiem un auto ražotājiem (nevis izglītības sistēmas ierēdņiem un nozares menedžeriem, kuri patiesībā rada problēmas) par viņu it kā pārlieku lielajām algām un privilēģijām. Tā vien šķiet, ka kāds viņiem saka: "Jūs mācāt bērnus un ražojat mašīnas! Jums jau ir īsts darbs! Un bez tā jūs vēl vēlaties vidusšķiras pensijas un veselības aprūpi?"

Ja kādam būtu jāizstrādā veids, kā nodrošināt mazskaitlīgā, bet finansiāli varenā kapitāla varu, ir grūti izdomāt, kā to nodrošināt vēl labāk:

  1. Patiesi ražojoši un mūsu dzīvi uzlabojoši strādnieki tiek nepārtraukti apspiesti, ekspluatēti un "īsināti".
  2. Pārējie sastāv no:
    1. mazas, nepārtraukti nievātas un terorizētas bezdarbnieku daļas,
    2. lielas daļas to, kuriem maksā praktiski par neko (menedžeri, administratori utt., un it īpaši viņu finanšu līdzgaitnieki). Šī daļa cer, ka ar laiku iegūs valdošās elites labumus un iespējas, tāpēc viņos nepārtraukti tiek kurināts aizvainojums pret tiem, kuru darbam ir acīmredzams un nenoliedzams labums sabiedrībai.

Skaidrs, ka sistēma netika veidota apzināti. Tā ir radusies gadsimtu ilgā mēģinājumu un kļūdu ceļā. Tomēr tas izskaidro kāpēc, neskatoties uz mūsu tehnoloģiskajām iespējām, mēs nestrādājam 3 — 4 stundas dienā.


Deivids Grībers ir Antropoloģijas profesors Londonas Ekonomikas skolā. Viņa nesenāko grāmatu The Democracy Project: A History, a Crisis, a Movement ir publicējis Spiegel & Grau.

  1. ^ Tulk. piez. Oriģinālo Bullshit Jobs nepratu iztulkot precīzāk, lietojot literāru valodu.
  2. ^ Tulk. piez. Oriģināla autors ir aizmirsis tādu svarīgu sīkumu, ka valdošās elites spiediena rezultātā oficiālais darba laiks tagad parasti ir "no 8:30 līdz 5" vai "no 9 līdz 6", jo "pusdienās taču darbinieks nestrādā".
  3. ^ Tulk. piez. Manuprāt, īpaša apskaidrība rodas, ja ceptas zivis aizstāj ar apdrukātiem papīriem.
Izveidojis Valdis Vītoliņš 2016-06-03 19:48
Pēdējais mainījis Valdis Vītoliņš 2016-12-14 15:45

Xwiki Powered
Creative Commons Attribution 3.0 Unported License