Jaunais kapitālisms

Saturs

• Cena visam, vērtība nekam
• Labklājība nav nauda, tas ir risinājums
• Attīstība kā risinājumu uzkrājums
• Kapitālisms — evolucionāra problēmu risināšanas sistēma
• Efektivitāte un rezultivitāte
• Kāpēc nevar neiejaukties
• Labklājība un nevienlīdzība
• Labklājība, izaugsme un amerikāņu sapnis

Visiem, kas nav turīgākais 1 procents, ir skaidrs, ka ASV ekonomika ir salauzta. Kopš 1980. gada plaisa starp vidusmēra amerikāņa dzīvi un statistiku, kas norāda, ka labklājība arvien pieaug, arvien palielinās. Par spīti 2008. gada krīzei, ASV ekonomika pēdējās trijās desmitgadēs ir vairāk kā divkāršojusies, tomēr amerikāņu vidusšķiras ienākumi un pirktspēja ir palikusi nemainīga. Kamēr daži ir labi nopelnījuši, amerikāņu lielākā daļa ir pazaudējusi savus uzkrājumus. Kamēr korporāciju peļņa ir sasniegusi rekorda augstumus, iedzīvotāju mobilitāte ir rekorda zema un ir salīdzināma ar attīstības valstīm. Pārāk daudziem amerikāņiem "amerikāņu sapnis" ir kļuvis par vēstures atmiņu nevis sasniedzamu realitāti.

Šie fakti ne tika izgaismo nevienlīdzību un arī arvien pieaugošo plutokrātiju, tie liek uzdot jautājumus par to, kā strādā ekonomika, un, galvenais, kā mēs mēram un novērtējam ekonomisko progresu.

Kā var vērtēt par ekonomikas izaugsmi to, ka Volstrīta iegūst milzīgu bagātību ar kredītu svopiem (swaps) un iznīcina vidusšķiras amerikāņu ietaupījumus? Kā var vērtēt par izaugsmi pārtikas ražošanu, kas amerikāņus padara slimākus, resnākus un saīsina viņu mūžu? Vai nenormālās medicīnas pakalpojumu izmaksas arī ir izaugsme? Ja globālā sasilšana izraisa spēcīgākas vētras, kuras iznīcina pilsētas un dzīves, tad postījumu novēršanas izmaksas mēs arī vērtējam par ekonomikas izaugsmi?

Mūsu ekonomikas politika parasti ir orientēta uz to, lai veicinātu ekonomikas izaugsmi un mūs padarītu bagātākus (vismaz dažus). Lielas debates ir par to, vai palielināt, vai samazināt procentu likmes, palielināt, vai samazināt regulēšanu. Un mūsu politiskā sistēma ir ieslīgusi diskusijās par to, cik lielam ir jābūt budžetam. Bet ir pārāk maz diskusiju par, to, kam tas viss ir vajadzīgs. Praktiski neviens nevaicā: "Kādu izaugsmi mēs vēlamies? Ko nozīmē turība? Ko mēs vēlamies panākt ar savām dzīvēm?"

Cena visam, vērtība nekam

Visvienkāršākais ekonomiskās izaugsmes mērs ir iekšzemes kopprodukts (IKP). IKP 1930. gados ieviesa amerikāņu ekonomists Saimons Kuznecs un tas kļuva par standarta ekonomikas mēru kopš 1944. gada ekonomistu Bretonvūdas (Bretton Woods) konferences. Bet jau pašā sākumā Kuzņecs un citi ekonomisti norādīja, ka IKP nav labklājības mērs. 1959. g. amerikāņu ekonomists Mozus Abramovičs (Moses Abramovitz) brīdināja: "Mums ir jābūt īpaši skeptiskiem, domājot, ka ilgtermiņa labklājības pieaugumu var mērīt, izmantojot tikai produkcijas pieauguma apjomu".

2009. g. Francijas prezidenta Nikolā Sarkozī sasauktā vadošo ekonomistu komisija, kuru vadīja Nobela prēmijas laureāts Jozefs Stiglics (Joseph Stiglitz) ziņoja par IKP nepilnībām. Kā galvenās problēmas viņi uzsvērta to, ka IKP neuzrāda produktu kvalitāti (piemēram, mobilo telefonu kvalitāti pēdējos 20 gados) un neatalgoto darbu (piemēram, bērnu vai vecāku kopšanu mājās). Komisija norādīja arī uz to, ka IKP pieaugums ne vienmēr ir saistīts ar iedzīvotāju labklājību, veselību vai arī apmierinātību, un secināja, ka augošs IKP atstāj kaitīgu ietekmi uz apkārtējo vidi. Tāpēc citās valstīs eksperimentē ar citiem labklājības mēriem, piemēram, Butānā izmanto "kopējo nacionālās apmierinātības indeksu".

Un problēma nav ar IKP kā tādu. Kā saka angļi, "tas dara to, kas rakstīts uz bundžas". Drīzāk problēma ir ar mērīšanu. Mūsu jautājums ir par to, vai ekonomikas aktivitāti var mērīt ar IKP un vai tas tik tiešām atspoguļo sabiedrības labklājību.

Jau no pirmsākumiem ekonomisti ir interesējušies par to, kāpēc vienas lietas vērtība ir lielāka par citu, un kādi nosacījumi rada lielāku sabiedrības labklājību. Ādama Smita (Adam Smith) slavenais dimanta-ūdens paradokss parāda, ka tirgus vērtība ne vienmēr atspoguļo lietas noderību. Dimanti, kas nav nav īpaši noderīgi, parasti ir daudz dārgāki par ūdeni, lai gan ūdens ir absolūti nepieciešams dzīvības nodrošināšanai. Tas, protams, ir spēkā tur, kur cenu regulē tirgus, un kur ūdens ir daudz pieejamāks par dimantiem. Tāpēc pieprasījums un piedāvājums nosaka to, ka ūdens ir daudz lētāks.

Pēc ilgām debatēm par ekonomiskās vērtības dabu, deviņpadsmitajā gadsimtā un divdesmitā gadsimta sākumā, ekonomisti par to vienojās divdesmitā gadsimta vidū. Izcilais franču ekonomists Žerārs Debrē (Gerard Debreu) savā 1959. gadā izvirzītajā teorijā par vērtību, secināja, ka, ja tirgū ir konkurence un cilvēki ir labi informēti un rīkojas racionāli, tad tirgus automātiski nodrošina, ka cena atspoguļo pieprasījuma un piedāvājuma līdzsvaru, un viss stabilizējas tā, ka visu kopējā labklājība ir maksimāla un vienam nav iespējams pelnīt vairāk uz kāda cita rēķina. Būtībā tirgus vērtība kaut kā nosaka sabiedrības kopējo izpratni par preces vērtību. Ja lietas patiesās vērtības noteikšana ir sarežģīta, jo to ir grūti salīdzināt un izmērīt, tad tirgus cena ir skaidrs fakts. Un, ja tirgus cena atspoguļo sabiedrības kopīgo viedokli par lietas vērtību, tirgū ir līdzsvars un visi gūst maksimālu peļņu, tad nav vērts spriedelēt par patieso vērtību. Pietiek apskatīt tirgus cenu.

Debrē savu teoriju uzskatīja par apolitisku, viņš uz to raudzījās kā uz abstraktu matemātisku vingrinājumu un nepārtraukti brīdināja to nepielietot pārāk plaši reālās pasaules ekonomikā. Tomēr viņa un citu, piemēram, Keneta Arrova un Pola Semjuelsona (Paul Samuelson) darbus izmantoja par bāzi sekojošie ekonomisti kā Miltons Frīdmans un Roberts Lūkass (Robert Lucas), kuri iznīcināja 1960.—70. gados valdošo keinsismu, un nesenais Nobela prēmijas laureāts Eižens Fama (Eugene Fama) 70.-80. gados attīstīja efektīva tirgus teoriju. Saskaņā ar tajā laikā izvirzīto neoklasisko teoriju, ja tirgus ir efektīvs un tāpēc "peļnu maksimizējošs", tad mums ir jāminimizē jebkāda ietekme, kas šim tirgum traucē ieņemt optimālo stāvokli — vienalga, vai tas ir kompānijas monopols, arodbiedrības vai valdības uzliktie nodokļi.

Šīs idejas kļuva par intelektuālo pamatakmeni 1980. gadu atjaunotajā konservatīvajā (ortodoksālajā) kustībā, un radīja milzīgu deregulācijas vilni, kas turpinājās no 90. gadiem līdz pat 2008. gadam. Saskaņā ar šo teoriju, finanšu tirgi ir viskonkurējošākie un efektīvākie pasaulē, jo tos regulēja vismazāk. Pēc šīs teorijas atvasinātajiem vērtspapīriem (derivatīviem) ir jābūt vērtīgiem ne tikai tāpēc, ka baņķieri ar tiem ieguva milzīgu peļņu, bet arī tāpēc ka visa sabiedrība tos pirka. Jebkura iejaukšanās tirgū samazinātu tā efektivitāti, un līdz ar to arī sabiedrībai doto labumu. Līdzīgi arī hedžfondu menedžeru, kuri tirgo šos derivatīvus un nodrošina tirgus efektivitāti, milzīgajām kabatām ir jāatspoguļo viņi ieguldījums sabiedrībā. Ja efektīvā tirgū kāds vēlas par kaut ko maksāt, tam ir jābūt vērtīgam, jo cena un vērtība ir viens un tas pats.

Daži ekonomisti apšaubīja šo ideju pat pirms 2008. g. finanšu krīzes. Roberts Šillers (Robert Shiller) no Jēlas universitātes, kurš šogad dalīja Nobela prēmiju ar Famu, 80. gadu sākumā parādīja, ka akciju cena ne vienmēr atspoguļoja to patieso vērtību un dažkārt starp abām pastāvēja liela atšķirība. Līdzīgi uzvedības ekonomisti kā Deniels Kānemans (Daniel Kahneman) sāka norādīt, ka cilvēki nerīkojas racionāli kā Debrē teorijā tika pieņemts. 80.—90.tajos gados jautājumu, vai ekonomika tik tiešām dabīgi tiecas uz "līdzsvara punktu", kurā visu labklājība ir maksimāla, sāka uzdot ne tikai citi pētnieki, bet arī Debrē slavenais līdzautors Arrovs.

Jaunais 21. gadsimta ekonomikas skats ir tāds, ka tā ir nepārtraukti mainīga un ļoti sarežģīta sistēma, kas ir tuvāka ekosistēmai, nevis mašīnai. Šādā sistēmā tirgi var būt ļoti inovatīvi un efektīvi, bet var arī būt ļoti tālu no tādiem. Ja tirgus ekosistēma ir bagāta, tirgus ir efektīvs, savukārt, ja tā ir nabadzīga, tirgus ir neefektīvs. Un arī cilvēki šajos tirgos var būt gan saprātīgi, gan arī iracionāli. Tā kā tirgi ne vienmēr ir efektīvi, un cilvēki ne vienmēr rīkojas racionāli, tad 20. gadsimta mantra, ka tirgus cena atspoguļo patieso vērtību, var nebūt spēkā. Šādā gadījumā, ko nozīmē tādi jēdzieni kā "vērtība", "turība", "pieaugums" un "labklājība"?

Labklājība nav nauda, tas ir risinājums

Jebkurā sabiedrībā daži cilvēki ir bagātāki par pārējiem. Atšķirības ir viegli pamanāmas. Ja kādam ir vairāk naudas kā citam, mēs to saucam par turīgu. Tomēr ir precīzi jānovelk robeža starp relatīvo "turību" un kopējo sociālo turību, ko mēs saucam par "labklājību". Sabiedrības labklājību nodrošina daudz sarežģītāka lieta, nekā viena indivīda turība.

Vairums no mums intuitīvi domā, ka, jo vairāk naudas cilvēkiem pieder, jo turīgākā sabiedrībā tie dzīvo. Piemēram, amerikāņu mājsaimniecības vidējie ienākumi 2010. gadā bija 38k dolāru, bet kanādiešu — 28k, tāpēc amerikāņiem būtu jādzīvo lielākā labklājībā nekā kanādiešiem.

Tomēr ideja, ka "vairāk naudas" nodrošina lielāku labklājību ir viegli apgāžama ar sekojošu domu eksperimentu. (Šis un citi domu eksperimenti ir no Eric Beinhocker, The Origin of Wealth, Harvard Business School Press, 2006.) Iedomājieties, ka esat tipisks amerikānis, kurš gadā nopelna 38k dolāru gadā un dzīvo janoamu — mednieku un vācēju — ciltī dziļi Brazīlijas mūžamežā. Jūs noteikti būtu visbagātākais janoams (lai arī viņi neizmanto naudu, antropologi vērtē, ka viņu dzīves standarts pielīdzināms aptuveni 90 dolāriem gadā). Tomēr jūs justos daudz nabagāks par vidusmēra amerikāni. Pat ja jūs uzceltu savu māla būdu no labākajiem ciemā dabūjamiem ķieģeļiem un apēstu savu janoamu brālēnu, visa jūsu bagātība jums nenodrošinātu antibiotikas, kondicionētu gaisu un ērtu gultu. Tomēr pat trūcīgākajam amerikāni parasti šādas dzīves ērtības ir pieejamas.

Šis piemērs parāda atšķirību starp trūcīgu un bagātu sabiedrību. Nav svarīgi, kādu naudu šī sabiedrība izmanto: dolārus, eiras, tugrikus vai šekeļus. Svarīgi ir tas, kādu labklājības līmeni tie nodrošina: antibiotikas, kondicionierus, drošu pārtiku, iespēju ceļot un pat tādas nesvarīgas lietas kā datorspēles. Šie dzīves nepieciešamību risinājumi ir tie, kas padara mūsu dzīvi labāku un mūsu labklājību relatīvi lielāku. Tāpēc sabiedrības labklājību nevar vienkārši noteikt, nosakot cilvēku ienākumus naudā. 

Šie risinājumi var būt arī ļoti ikdienišķi, kā, piemēram, kraukšķīgāki kartupeļu čipsi, bet var būt arī daudz nozīmīgāki, kā izskausta nāvējoša slimība. Attiecīgi visas sabiedrības turību nosaka tas, cik plašs cilvēku problēmu klāsts tajā ir atrisināts, un cik pieejami šie risinājumi ir sabiedrības locekļiem. Katru lielveikala preci var uzlūkot kā vienas noteiktas problēmas risinājumu — paēst un apģērbties, padarīt ērtāku savu dzīves vietu, pārvietoties, izklaidēties u.t.t. Jo vairāk un labāki risinājumi mums ir pieejami, jo lielāka ir mūsu labklājība.

Cilvēces attīstību var uzskatīt kā šādu risinājumu uzkrāšanu un iekļaušanu mūsu ekonomikas produktos un pakalpojumos. Janoamu ekonomikā, kas tika izveidota 15k gadus atpakaļ, šādu produktu un pakalpojumu ir labi, ja daži simti. Mūsdienu ASV ekonomikā ir desmitiem, ja ne simtiem miljardu dažādu produktu un pakalpojumu. Rēķinot dolāros, amerikāņi ir vairāk kā 500× bagātāki par janoamiem. Rēķinot produktos un pakalpojumos, kas ir pieejami dažādu problēmu risinājumu veidā, amerikāņi ir miljoniem reižu bagātāki par janoamiem.

Attīstība kā risinājumu uzkrājums

Ja patiesais sabiedrības labklājības veids ir cilvēces problēmu risinājumu skaits, tad attīstību nevar rēķināt kā IKP. Tā vietā attīstība ir jānosaka kā mērs, cik problēmu risinājumi sabiedrībai ir pieejami. Tā kā problēmu risinājumi var būt ar dažādu svarīgumu, jaunajā attīstības mērā ir jāņem vērā arī tas, kā šie risinājumi uzlabo visas sabiedrības dzīvi. Ja, pateicoties antibiotikām, iekaisuma gadījumā mums vairs nav jābaidās no nāves, tad tā ir izaugsme. Ja svīšanu varam novērst ar atdzesētu gaisu, tad tā ir izaugsme. Ja lielus attālumus varam veikt nevis kājām, bet braukt, tā ir izaugsme. Ja informācijas iegūšanai nav jāiet uz bibliotēku, bet pietiek ar telefonu, kurā varam iegūt visas cilvēces zināšanas, tā ir izaugsme. (Protams, daži risinājumi var radīt jaunas problēmas. Tomēr, ja zaudējumi ir mazāki par ieguvumiem, tad attiecīgo risinājumu var uzskatīt par izaugsmi, bet par jaunajiem izaicinājumiem runāsim vēlāk.)

Līdz ar to mums ir nepieciešams jauns veids, kā novērtēt izaugsmi. Tāpat kā labs ārsts nevērtē jūsu veselību tikai pēc ķermeņa temperatūras, labam ekonomistam nevajadzētu vērtēt sabiedrības izaugsmi tikai pēc IKP. Viens mērs kā IKP nevar parādīt ekonomikas kopējo veselību un to, kā ekonomiskā aktivitāte uzlabo cilvēku dzīvi.

Tas, kā noteikt sabiedrības spēju atrisināt cilvēku problēmas, nav acīmredzami. Tomēr ir vairāki ceļi, kā to novērtēt netiešā veidā. Mēs, piemēram, mēram inflāciju izmantojot pamata preču grozu. Kā būtu ar cilvēces problēmu "risinājumu grozu"? Cik daudziem cilvēkiem ir pieejama laba pārtika, veselības aprūpe, izglītība, mājokļi, transports, tīra vide, informācija, sakari un citas lietas, kas rada taustāmu dzīves uzlabojumu? Mēs varētu skatīties arī to, kā, pateicoties inovācijām, šis pamata risinājumu grozs attīstās laikā un atrisina arvien vairāk problēmu. Piemēram, informācijas pieejamība ir dramatiski uzlabojusies, pateicoties internetam un plaukstdatoriem. Labklājību un izaugsmi tad nosaka esošo risinājumu pieejamības paplašināšana un jaunu risinājumu ieviešana.

Apvienoto nāciju Tūkstošgades attīstības mērķu mēri: dzimumu vienlīdzība, bērnu mirstība, vides ilgtspēja, parāda vēlmi noteikt ekonomikas veselību un sabiedrības labklājību vairākās dimensijās. Šī pieeja būtu jāpaplašina, iekļaujot arī pamata risinājumu grozu. Līdzīgi OECD un Pasaules banka strādā ar vairākām dimensijām, lai noteiktu attīstības valstu ekonomiku un jau vāc daudzus no datiem, kurus var izmantot risinājumu groza un inovāciju novērtēšanai. Šie mēri neizbēgami nebūs tik vienkārši kā IKP, tomēr mērot gan to, kāds risinājumu grozs ir pieejams, un kā tas attīstās, ekonomikas attīstību varēs noteikt daudz precīzāk.

Kapitālisms — evolucionāra problēmu risināšanas sistēma

Ja sabiedrības labklājību rada cilvēces problēmu risinājumi, tad galvenais jautājums ir — kāda ekonomiskā sistēma nodrošina labāko un ātrāko problēmu risinājumu viedu? Gadsimtus gara vēsture pierāda, ka kapitālisms visumā nodrošina labāku dzīves standartu kā komunistiskas, autoritāras vai citādi nebrīvā tirgū veidotas sabiedrības. Ekonomistu standarta skaidrojums ir tāds, ka kapitālismā izmantotā tirgus cena nodrošina nepieciešamo iniciatīvu, lai preces un pakalpojumi tiktu piegādāti visefektīvākajā veidā, nodrošinot visiem maksimālu labklājību. Bet, ja patiesais pasaules tirgus ir daudz sarežģītāks, nekā to apraksta vienkārši, gadsimtus veci ekonomikas modeļi, tad ir pilnīgi iespējams, ka arī kapitālisma priekšrocības un trūkumi ir daudz sarežģītāki, nekā aplūko šie modeļi.

Katrs bizness balstās uz kādas problēmas risinājumu, kaut vai tik ikdienišķu "Kā padarīt kraukšķīgāku kartupeļu čipsi?". Un vairumu biznesu nosaka tas, cik efektīvi tie piedāvā izcilas idejas nepārtraukti mainīgajām sabiedrības vajadzībām. Un ekonomiskajai sistēmai ir jānodrošina vēlmi rast efektīvu problēmu risinājumus, veicinot vēlmi eksperimentēt, mēģināt un kļūdīties. Kapitālismu vislabāk raksturo kā evolucionāru sistēmu, kurā nepārtraukti tiek meklēti jauni problēmu risinājumi, līdzīgi kā evolūcija norit dzīvajā dabā. Daži risinājumi ir labāk pielāgoti kā citi. Vislabāk pielāgotais risinājums izdzīvo un attīstās. Nepiemērotie izmirst. Izcilais ekonomists Jozefs Šumpeters šo procesu sauca par "radošo iznīcināšanu", un izcēla ka, lai tas strādātu, uzņēmējiem ir jāvēlas riskēt.

Uzņēmēju idejas tiek pārvērstas produktos un pakalpojumos, kurus lietojot, galu galā uzlabojas visas sabiedrības labklājība. Radot jebkuru netriviālu produktu vai pakalpojumu, uzņēmējam ir nepieciešami cilvēki jeb darbinieki. Darbinieki savas algas izmanto citu uzņēmēju pakalpojumu iegādei, tādējādi attīstot arī citus biznesus un veidojot jaunas darba vietas. Šī pozitīvā atgriezeniskā saite ir galvenais kapitālisma dzinējspēks. Jo jaudīgāka ir šī atgriezeniskā saite, jo straujāk attīstās attiecīgās valsts sabiedrība.

Kapitālisma galvenais spēks ir tas, ka radot labklājību, tas vedina cilvēkus domāt risinājumus praktiski bezgalīgam cilvēces problēmu klāstam un ļauj izplatīt piemērotākos risinājumus un atmest nepiemērotos. Ja labklājība ir problēmu risinājumi, bet kapitālisms ir evolucionāra problēmu risinājumu radīšanas sistēma, tad ir skaidrs, kāpēc kapitālisms ir efektīvākais dzīves līmeņa uzlabošanas vieds.

Efektivitāte un rezultivitāte

Vienkāršotās ekonomikas skolas pauž, ka kapitālisms strādā tāpēc, ka tas ir efektīvs. Bet, ja ekonomiku uzskata par sarežģītu attīstošos sistēmu, tad kapitālisms strādā tāpēc, ka tas dod rezultātu. Patiesība kapitālisma galvenais spēks ir radošums, kas būtībā ir tikpat neefektīvs kā evolūcija. Pāri ielai mums pretī ir māja, kurā senāk gandrīz katru gadu atvērās jauns restorāns, lai pēc dažiem mēnešiem bankrotētu. Katru reizi celtnieki noplēsa veco apdari un izveidoja jaunu un savādāku. Un tikai pēc vairākiem mēģinājumiem un gadiem vienam uzņēmējam beidzot izdevās atrast nišu un tas kļuva populārs, kāds tas ir arī šobrīd. Tomēr šī risinājuma atrašana bija sarežģīta un prasīja vairākus mēģinājumus.

Kā norādīja Mičiganas universitātes teorētiķis Skots Peidžs (Scott Page), kritiski kapitālisma evolūcijā ir tas, cik dažādas idejas un risinājumus tas piedāvā. Attiecīgi, tieši dažādība ir tā, kas atvērtā un godīgā tirgū rada veiksmīgu ekonomisko sistēmu.

Šī kapitālisma veiksmes īpašība parāda, kāpēc investēšana vidusšķirā padara sabiedrību labāku. (Skat. The Middle-Out Moment.) Pat labākajiem no mums ir tikai dažas idejas. Piemēram, Bilam Geitsam, mūsu ēras turīgākajam uzņēmējam, bija tikai viena liela ideja: "Dators uz katra galda (ar Microsoft Windows un Office)". Dodot viņam īpašas nodokļu atlaides, mēs nevaram no viņa izspiest vēl vairāk. Ja valstī katrs var piedalīties ekonomiskajā procesā un mēģināt realizēt savu ideju, tad mēs kopumā mēs iegūstam vairāk problēmu risinājumu. Vidusšķiras atbalsta politika ļauj katram kļūt par uzņēmēju, piedāvāt savu risinājumu, uz kuru var balstīties jauni risinājumi, kas pamazām uzlabo visu turību un labklājību.

Kapitālisma ģēnijs ir veids, kā atalgot cilvēkus, kas atrisina citu cilvēku problēmas. Cilvēki, kuri efektīvi atrisina daudzu cilvēku problēmas, tiek pamatīgi atalgoti. Stīvs Džobss uzlaboja daudzu cilvēku dzīves un par to tika devīgi atalgots. Kā Ādams Smits to norādīja pirms 230. gadiem, prātīgi vadīts kapitālisms ievirza cilvēku savtīgumu sabiedrībai noderīgā gultnē.

Tas, ka kapitālisms veicina cilvēku dalību problēmu risināšanā, atšķir to no autoritārām sistēmām, kur ikviena dalība ir ierobežota. Autoritārās sistēmās cilvēku radošumu ierobežo, aizliedz un bieži vien tajās risina tikai režīma vadību interesējošās problēmas. Un tāpēc kapitālisms kopumā nodrošina lielāku labklājību, nekā autoritāri režīmi. Spilgts piemērs ir komunistiskā Ziemeļkoreja, kurā vidusmēra iedzīvotāji dzīvo nabadzībā, un kapitālistiskā Dienvidkoreja, kurā iedzīvotāju dzīves līmenis ir daudz augstāks.

Universitātes pētnieks, kurš atklāj, kā padarīt ātrāku datoru, var atrisināt šo svarīgo problēmu tikpat labi, kā kapitālists (tomēr kapitālists var labāk izplatīt šīs problēmas risinājumu). Sabiedrībai svarīgs risinājums ir arī skolotāja atrasts veids, kā labāk mācīt matemātiku, un arī ierēdņa atrasts paņēmiens, kā iedzīvotājiem nodrošināt labāku un lētāku publisko pakalpojumu.

Tomēr galvenā valsts institūciju nepilnība ir tā, ka parasti tajās neveidojas radošumu atbalstoša kultūra, kura veicina vēlmi eksperimentēt un uzņemties risku, kas ir būtiski svarīga problēmu risinājumu meklēšanā. Birokrātija un politiķi var izkropļot un bremzēt evolucionāro attīstību. Tomēr ir arī lielas problēmas, kuras var atrisināt tikai valdības — būvēt ceļus un citu publisko infrastruktūru, pārraudzīt vides piesārņojumu, nodrošināt personas un īpašuma drošību, un tikt galā ar sociālo netaisnību. Patiesībā publiskais sektors spēlē nozīmīgu lomu ne tikai ekonomikā, bet arī sabiedrībā. Tāpēc arī valdībām ir jābūt problēmu risinātājām un ir svarīgi, lai mēs veicinātu evolucionāru problēmu risināšanas kultūru arī valsts institūcijās.

Ja mūsu labklājību nosaka problēmu risinājumi, tad kļūst acīmredzams arī tas, kāpēc valdībām ir jāinvestē tehnoloģijās, inovācijās un izglītībā.

Vairumā gadījumu šos risinājumus līdz sabiedrībai piegādās uzņēmēji. Tomēr izglītība, zinātne, tehnika un sociālie jaunievedumi nodrošina biznesa pastāvēšanu. Tāpēc valdību investēšana zinātnē un attīstībā nav greznība, bet nepieciešamība, kas nodrošina tālāku izaugsmi un labklājību. 

Kāpēc nevar neiejaukties

Tas, ka komunisms un autoritārisms ir sliktāka sistēma par kapitālismu nenozīmē, ka neierobežots kapitālisms ir vislabākais. Tradicionālās ekonomistu skolas uz pjedestāla liek perfektus, neierobežotus tirgus un jebkādu ierobežojumu uzskata par apgrūtinājumu, kas samazina cilvēku labklājību. Tomēr šādi "perfekti tirgi" pasaulē nepastāv. Vēl vairāk, šīs skolas nepamana svarīgu kapitālisma nepilnību:

Šī ir gadsimtus veca politekonomijas problēma: kā izveidot sistēmu, kurā izplatīt labumus un atrisināt konfliktus? Vērtspapīru derivatīvi atrisina bankas akcionāru riska problēmu un padara baņķierus bagātus, bet tie arī palielina kopējās finanšu sistēmas riskus un padara sistēmu nestabilu. Čīzburgeru ēšana atrisina miljonu gadu evolūcijā radīto vēlmi labi paēst, bet tā palielina artēriju aizsprostošanās risku un apgrūtina pārējo sabiedrību ar veselības uzturēšanas izmaksām.

Neskaitāmi piemēri no cilvēku psiholoģiskajiem uzvedības testiem pierāda, ka cilvēki vienatnē ar šādu konfliktu risināšanu galā netiek. Mēs pārlieku optimistiski uzskatām, ka nekustamo īpašumu cenas tikai augs un spēsim pārfinansēt vienu kredītu ar citu. Bankas finansists neredz, kā viņa konkrētā darbība ietekmē kopējo finanšu tirgu, kas kā bumerangs pēc laika var nākt atpakaļ un sagraut visu finanšu sistēmu.

Saprotot, ko patiesībā nozīmē labklājība un izaugsme, mēs varam pieņemt svarīgus lēmumus, kā atšķirt dažādas ekonomiskās aktivitātes. Šādā veidā mēs varam ieraudzīt "derīgas", "tukšas" un "kaitīgas" ekonomiskās aktivitātes. Ir acīmredzams, ka inženieris, kurš saņem 100k dolāru gadā par to, ka ir uzlabojis automašīnas drošību, lai satiksmes negadījuma neciestu pasažieri, labklājību uzlabo. Ir skaidrs, ka hedžfondu menedžeris, kurš gadā nopelna 500M dolāru, spekulējot ar vērtspapīriem, faktiski izmāna šo naudu no mazāk informētiem investoriem. Un ir skaidrs, ka, ja dažās milisekundēs veikti milzīga apjoma valūtu spekulantu darījumi kopējo finanšu sistēmu padara nestabilāku, tad no šādas aktivitātes ir vairāk ļaunuma, nekā labuma.

Galvenais izaicinājums ir atšķirt "problēmu risinājuma" darbības no "problēmu radīšanas" aktivitātēm. Kurš to var izlemt? Tradicionālā tirgū par to balso pircēji ar saviem maciņiem. Ja pircēji to pērk, tad uzskata, ka tas ir kaut kas labs. Bet, ja darījums atrisina kādu problēmu tagad, bet rada jaunu vēlāk, iespējams pat tikai nākamajās paaudzēs, ko tad? Parastā atbilde ir — to jāregulē valdībai. Bet, līdzīgi kā tirgi, arī valdības ne tikai atrisina problēmas, bet arī rada jaunas. Līdz ar to, mums ir nepieciešams regulators, kas regulē regulatorus. Un šādu regulāciju nodrošina demokrātija.

Demokrātija ļauj atrisināt neizbēgamos kapitālisma konfliktus starp indivīdu un sabiedrību legālā veidā, maksimizējot taisnīgumu un atspoguļojot kopējo sabiedrības viedokli.

Kā norāda ekonomikas klasiķi, lai arī regulēšana mēģināt, izgudrot un sacensties ir nepieciešama, tās radīto ierobežojumu cena var būt augsta. Bet ir jāsaprot, ka dažas jaunas ekonomiskās aktivitātes patiesībā rada vairāk problēmu, nekā atrisina, un tāpēc tās ir jāierobežo, bet citi jauni paņēmieni tikai apdraud veco sistēmu un patiesībā ir jāveicina. Atrast līdzsvaru starp ierobežošanu un atbalstīšanu var būt grūti. Tomēr demokrātiskas valdības parasti spēj izvērtēt visus plusus un mīnusus tiesiskā un atbildīgā veidā, un tāpēc, lai nodrošinātu mūsu nākotni, mums ir jārūpējas, lai kapitālisms negūtu virsroku pār demokrātiju. Tas nozīmē arī to, ka tiem, kas patiesi tic kapitālismam, vairāk būtu jārūpējas par to, cik regulēšana ir efektīva, nevis par to, cik tā ir liela vai maza. (Skat. A Truer Form of Capitalism.)

Atbildība par līdzsvaru atrašanu gulstas ne tikai uz valdību, bet arī uz vēlētāju pleciem. Ja vēlētāji saprot, ka labklājība nodrošina problēmu risinājumi, tiem ir vieglāk noteikt, kuras ekonomiskās darbības ir nepieciešams atbalstīt, un kuras — ierobežot. Tāpat kā divdesmitajā gadsimtā populāro kultūru un uzskatus izmainīja ortodoksālie neoliberāļi, mēs uzskatām, ka mūsu kultūru izmainīs jaunā ekonomikas un labklājības definīcija.

Vairums šodienas sabiedrībā par veiksmes rādītāju uzskata naudu. Mēs tā vietā iesakām vērtēt sabiedrībai piedāvātos risinājumus. Ir vietas, kur šāda attieksme jau pastāv — augstskolās cilvēki nenogurstoši strādā, lai atrisinātu vissarežģītākās problēmas, kādas vien var atrast. Piemēram, MIT pēta, kā izvedot robotus cilvēkiem ar kustību traucējumiem, IT risinājumus sabiedrības iesaistīšanai un demokrātijas veicināšanai, ilgtspējīgu pilsētu radīšanai. Iespējams, ka viņi nepelna daudz, bet viņu viņu savu statusu vērtē pēc tā, cik lielas un sarežģītas sabiedrības problēmas viņi ir atrisinājuši. Savukārt citur, Volstrītā, tikpat talantīgi cilvēki mēģina izgudrot jaunus veidus, kā izvilkt vairāk naudas no citu kabatām. Viņi savu statusu vērtē tikai pēc tā, cik viņi ir nopelnījuši. 

Pēc tradicionālās ekonomikas kanoniem, MIT pētnieki rīkojas nesaprātīgi, bet Volstrītas finansisti — saprātīgi. Mūsu labklājības definīcija šo uzskatu pilnībā apgāž. Galvenais mērķis ir problēmu atrisināšana nevis pelnīšana. Naudas pelnīšana var būt daudzu problēmu risinājums — biznesam ir nepieciešami ienākumi un peļņa lai attīstītos. Bet raugoties tikai uz peļņu, tiek sajaukts mērķis un līdzekļi. Uzskatīt peļņu par galveno ir tikpat nepareizi, kā dzīvē par galveno uzskatīt ēšanu, jo to taču ir jādara, lai vispār dzīvotu.

Jaunajai labklājības definīcijai ir milzīgs morālais potenciāls. Ekonomistiem vērtējot nevis nopelnītās naudas apjomu, bet gan to, kādas sabiedrības problēmas ir atrisināta, varētu izmainīt sabiedrības uzvedību daudz pamatīgāk nekā jebkādi likumi vai ierobežojumi.

Labklājība un nevienlīdzība

Jebkurā sarežģītā sabiedrībā ir nozīme tam, kur esat dzimis, kas ir jūsu vecāki, kāda ir jūsu izglītība u.t.t. Viena no kapitālisma labajām īpašībām: nav nozīmes, kas ir jūsu vecāki — ja jūs atrisināt daudzu cilvēku problēmu, jūs tiksiet atalgots.

Tomēr, tajā pat laikā kapitālismā var būt ietekme arī tam, no kurienes esat nācis.  Nobela prēmijas laureāti Džeimss Hekmans (James Heckman)) Čikāgas universitātes pētījumā pierādīja, ka tas, kādu uzturu bērns saņem mazotnē, un kādā vidē viņš dzīvo, atstāj ietekmi uz visu viņa dzīvi. 

Tradicionālajā ekonomikā nevienlīdzību aplūko caur monetārām brillēm, piemēram, cik liela daļa pieder bagātākajam 1 procentam; bet mēs varam uz to raudzīties arī ar pieejamo risinājumu brillēm: cik procentiem ir pieejama laba dzīvesvieta, transports, veselības aprūpe u.t.t.? Ar ko bagātie atšķiras no nabagajiem, raugoties šādi? Mets Ridlijs (Matt Ridley) grāmatā The Rational Optimist norāda, ka šādi raugoties ilgā vēstures periodā, stāvoklis kopumā ir būtiski uzlabojies. Atšķirība starp lorda un ubaga uzturu viduslaikos bija milzīga. Tagad Vorena Baffeta maltītes nav daudz labākas kā vidusmēra amerikānim (patiesībā, varētu būt pat otrādi, jo Baffets ir atzinies mīlestībā čīzburgeriem un kolai). Līdzīgi viņam var piederēt vairāki dārgi televizori, bet vairāk kā pusei ASV mājsaimniecību ir vairāki televizori. Šī materiālās plaisas samazināšanās ir notikusi ne tikai ASV bet arī attīstības valstīs un vairāk kā miljards ķīniešu un indiešu kļūst pieejami tādi svarīgi risinājumi kā ūdensvads un kanalizācija, mobilais telefons un motorizēts transports.

Šādi raugoties, nevienlīdzība var izrādīties mazāka, nekā uz to norāda uz naudu balstīti mērījumi. Bet, ja mēs novērtējam nevienlīdzību ne tikai kā pieejamo risinājumu rezultātu, bet arī kā ieguldījumu sabiedrībā, lietas izskatās bēdīgāk. It sevišķi, ja apskatām sabiedrības locekļu iespējas piedalīties ekonomiskajos procesos. Ja valsts nenodrošina to, ka visiem ir vienlīdz lielas iespējas piedalīties ekonomikas (t.i. problēmu risināšanas) procesā, labklājību attīstošā atgriezeniskā saite pazūd. Nesen veiktā starptautiskā OECD pētījumā par pieaugušo prasmēm, rēķināšanā ASV tika novērtēta kā 21. no 23 valstīm, bet "problēmu risināšana tehnoloģijām piesātinātā vidē" kā 14. no 19. Vispārsteidzošākais bija tas, cik dažādas prasmes bija dažādām ASV iedzīvotāju grupām. Atšķirībā no citām valstīm, ASV iedzīvotāji bieži bija vai nu sadalījuma augšā, vai arī apakšā. Lai arī vairumā citu valstu jaunāki cilvēki uzrādīja labākus rezultātus par vecākiem, ASV jaunākā un vecākā paaudze uzrādīja aptuveni vienādus rezultātus, jo pēdējās desmitgades, kurās ASV nav nodrošinājusi pietiekamas investīcijas vidusslānim pieejamā izglītībā, nav palikušas bez sekām.

Superbagātie var uzsolīt arvien lielāku cenu tādām sabiedrībā fundamentālām lietām kā mājoklis, izglītība un veselība, atņemot pieeju plašākai sabiedrībai. Naudas koncentrācija noplicina kapitālisma ekosistēmu un samazina pozitīvo atgriezenisko saiti starp biznesu un patērētāju, ierobežojot inovācijas, problēmu risināšanu, labklājību un attīstību. Un visbeidzot, nauda arī mazina kapitālistiskās sistēmas tiesiskumu, jo, pieaugot naudas apjomam politikā, tā arvien vairāk aizstāv tikai bagātu korporāciju nevis visas sabiedrības intereses.

Labklājība, izaugsme un amerikāņu sapnis

Amerikāņiem ir taisnība, uzskatot, ka viņu labklājības avots ir kapitālisms. Tomēr saprast, kas notiek un kā tas notiek ir dažādas lietas. Mūsu priekšteči zināja, ka planētas pārvietojas debesīs. Tomēr sapratne par to, kā tas notiek, radās, pateicoties Kopernika Saules sistēmas modelim un Ņūtona likumiem.

Tradicionālās ekonomikas ortodoksi uzskata, ka tirgi ir efektīvi, cilvēki ir racionāli un ekonomika dabīgi tuvojas optimālākajam stāvoklim. Bet tagad mēs zinām, ka tirgi var būt ļoti neefektīvi, cilvēki ne vienmēr ir racionāli un ekonomika drīzāk ir sarežģīta ekosistēma, kurā izaugsme ir labklājības uzlabošanās. Šī 21. gs. ekonomikas izpratne ļauj mums labāk izprast kapitālismu kā problēmu risināšanas sistēmu. Tā ļauj saprast, ka cilvēku labklājību patiesībā uzlabo kapitālismā radītie problēmu risinājumi, un patiesā ekonomikas izaugsme ir risinājumu radīšana un uzkrāšana.

Šāds skats uz ekonomiku ļauj mums arī saprast, kāpēc savā vaļā bez jebkādiem ierobežojumiem atstāts brīvais tirgus sabrūk. Mums ir nepieciešama attīstības politika, kura atbalsta iedzīvotāju potenciāla izmantošanu un investīcijas un uzlabo iedzīvotāju spējas risināt cilvēces problēmas. Ekonomikas sarežģītā ekosistēmai līdzīgā daba norāda, ka būtiski svarīga ir pozitīva atgriezeniskā saite starp biznesu un klientu.
Un tāpat kā dabā, arī ekonomikā ir svarīgi, lai šī ekosistēma netiktu noplicināta. Tāpēc politikai ir jābūt vērstai uz to, lai pozitīvas atgriezeniskās saites nodrošinātu arvien vairāk un arvien spēcīgākas, tādējādi bagātinot ekonomikas ekosistēmu.

Amerikas 1950. un 60. gados, bija "zelta laikmets" nevis tāpēc, ka tajā laikā tika uzkrāts daudz naudas, bet gan tāpēc, ka tajā laikā tika atrisinātas daudzas cilvēces problēmas: praktiski visām ASV ģimenēm kļuva pieejamas mājas, automašīnas, televīzija un telefons, un laba izglītība. Tajā laikā tika investēts infrastruktūrā, nodrošinot zinātni un izpēti, un tika samazināta nevienlīdzība cilvēku iespējām risināt problēmas, neatkarīgi no dzimuma vai rases. 

Mums ir jāatbalsta politika, kas uzlabo kapitālismu kā sistēmu, nevis tikai palīdz dažiem kapitālistiem. Tā ir milzīga atšķirība. Mums ir jāsaprot — spēcīga vidusšķira ir nevis izaugsmes mērķis, bet gan izaugsmes un attīstības pamats.

Ekonomikas patieso izaugsmi mēs varam noteikt, nevis mērot IKP, bet gan mērot cilvēces problēmas risinājumu skaitu, kvalitāti un pieejamību sabiedrībai. Veicinot problēmu risināšanu un ierobežojot problēmu radīšanu, mēs ievirzīsim cilvēku radošās spējas patiesā mūsu dzīves uzlabošanā. Lai mūsu dzīvi un ekonomiku neindētu tirgus, morāles un sabiedrības krīzes, ekonomikā ir jāuzlabo kvalitāte, nevis kvantitāte. Atšķirībā no klasiskās ekonomikas, kurā ir jāizšķiras starp godīgu un pārtikušu sabiedrību, mums ir jāvienojas uzskatā, ka tikai godīga sabiedrība var būt arī pārtikusi.

Lai novērtētu mūsu labklājību, mums ir jāuzskaita tas, cik esam ieguldījuši sabiedrībā, nevis to, cik no tās esam saņēmuši. Tad mēs atrisināsim gadsimtiem ilgo pretrunu starp vēlmi dzīvot labi un dzīvot godīgi.