Kā sadzīvot ar internetu

Lai arī politiskās aktualitātes ir Baraka Obamas uzvara pār Mitu Romniju, par to jau labi ir izteicies Kārlis Streips.

Es pievērsīšos tam, ka neilgā laika sprīdī bēdīgi slavenas kļuva Amanda Toda Kanādā un divas nezināmas pusaudzes Īrijā, kas izdarīja pašnāvību, tāpēc, ka tīmekļa sociālajās vietnēs par viņām ir ņirgājušies.

Kā jau jebkurā sarežģītā (jeb, kā fizmati saka — netriviālā) notikumā, to var pētīt un vētīt no dažādām pusēm. Tā kā neesmu psihologs, kas noticis attiecīgajās galvās, neesmu kvalificēts spriest; bet uzdrošinos paust viedokli ap un par tehnoloģijām.

Internets ir publiska telpa

Lietojot internetu (sociālās vietnes un forumus, pļāpu lietotnes, e-pastu u.t.t.) ir jāapzinās, ka internets ir publiska telpa. Lai arī pieeju var ierobežot līdz nelieliem apjomiem (grupas, istabas, loki, un kā tik to nesauc), pat tad sazinās vairāki cilvēki. Ja gribat patiesu privātumu, nelietojiet internetu. Ja lietojat, ziniet, kas jums draud.

Internetā jūs esat ciemos

Daudzi iedomājas, ka klikšķinot draugu, loku u.tml. pieejas tiesības, viņi ir noteicēji pār saviem datiem. Viņi jūtas kā "saimnieki savās mājās". Bet tās ir tikai iedomas.

Jūs esat ciemos pie resursa īpašniekiem un citiem lietotājiem. Saimnieki ir šo resursu uzturētāji. Ja viņi nav godīgi, viņi jūsu informāciju var izmantot visos iespējamos veidos.

Internets ir gigantiska kopējamā mašīna

Pat ja jūs varat noteikt, kas notiek ar jūsu pašu radītiem datiem, kāds vai kāda tos var pārkopēt citur ar dažiem peles klikšķiem. To, kas notiek ar (kaut vai nelegālām) kopijām, jūs nevarat noteikt. Ja to varētu, nepastāvētu "programmatūras pirātisms". Nedomājiet, ka savu datu sargāšanā jūs būsiet sekmīgāki par milzīgām slēgtā koda programmatūras firmām. Jo dati būs vajadzīgāki (kaut vai ļaunos nolūkos), jo lielāka vēlme būs tos kopēt un juridiski šķēršļi būs tikai detaļas. 

Internets ir skarbs

To, ka rakstītam vārdam ir daudz lielāks spēks par sacītu, pamanīja jau senie romieši. Un tā ir arī ciparu pasaulē. Internetu ir radījuši un uztur tehnokrāti (dažkārt pat sociopāti), kas ar mīkstčauļiem neauklējas. Tā saucamie sarakstes kari var būt ļoti nikni arī eksakti domājošu cilvēku kopienās (arī starp atvērtā koda programmētājiem).

Lai arī ir ieviesti smaidiņi (:-) vai ☺) un visādi ķiņķēziņi, tekstā pausto attieksmi nereti tik un tā nevar saprast. Psihologi ir pierādījuši, ka savu nodarījumu mēs novērtējam zemāk, bet citu pāridarījumu — augstāk par patieso. Tāpēc sākotnēji konstruktīva viedokļu apmaiņa ātri pieaug līdz arvien smagākiem apvainojumiem. 

Tāpēc (un arī iedomātās anonimitātes dēļ) internetā var sastapt tādu agresiju un rupjību, kādu reālā pasaulē nevar novērot pat cietumos.

Internets nav jūsu dzīve (bet var to nelabvēlīgi ietekmēt)

Internets ir ātrs, lēts un ērts saziņas līdzeklis, bet tas nav sabiedriskās dzīves aizstājējs. 

Lai arī internets nav patiesa dzīve, tas var par tādu uzdoties. Internets šajā jomā ir pārspējis televīziju, jo pat spraigākais realitātes šovs nesniedz tādu klātbūtnes sajūtu, kā internets. Tomēr vairumam dalībnieku jūsu liktenis ir vienaldzīgs. Viņi izklaidējas. Vēro jūs vēro kā mērkaķi zoodārzā vai klaunu cirkā. Tas, ka kāds kumēdiņš jums sanāk sāpīgs, nav svarīgi. Galvenais, lai būtu smieklīgi (vai vismaz interesanti).

Tomēr interneta informācijai var būt liela saistība ar patiesiem dzīves notikumiem. 

Īpaši uzmanīgiem ir jābūt ar jokiem un parodijām. Joku pārtulkojot digitālā vidē, tas var kļūt nopietns. Lai arī man "Huļi bļoda netīra" atgādina pašdarbnieku teātri, galveno varoni par to izslēdza no kopmītnēm. Pat, ja tas bija tika joks, kopmītņu vadība uzskatīja, ka "ar tādām lietām nejoko".

Vai skaidri zināt, ka grāmatvedības firma neatradīs "diezgan pikantu" jūsu foto vai video no pagājušajiem Ziemassvētkiem? Vai esat pārliecināts, ka jūsu viedokli tīmeklī nelasa jūsu vecāki, skolotāji vai tiešais vadītājs?

Secinājumi

Cilvēce pamazām attīrās no tiem, kas neprot sadzīvot debesskrāpjiem, transportu vai elektrību. Tuviniekiem tās ir bēdas, nepatikšanas un rūpes, bet mūsu suga kopumā no tā tikai iegūst.

Tiem, kas internetā izplata rupjības un naidu, derētu padomāt, ko viņi dod sabiedrībai. Vai viņi tāpat mēslo parkus un ielas, kā to dara digitālajā pasaulē? Rupjība uz mājas sienas būtībā neatšķiras no rupjības vēstkopā vai forumā. Dažiem tas ir bizness, tāpat kā dažiem bizness ir zagšana un finanšu spekulācijas. Ar "lielo biznesu" mums cīņas īpaši nevedās, tomēr vēsture rāda — ja sabiedrība netiek galā ar nevaldāmiem riebekļiem, tā agri vai vēlu aizmūk.

Maitēdājiem tieši to arī vajag, tomēr parasti resursu īpašnieki to nevēlas. Pat tad, ja vietnes īpašnieku interesē tikai nauda, jārēķinās, ka lielāks lietotāju apjoms nodrošina lielāku (parasti reklāmas) peļņu. Lai arī Gēbelss esot teicis, ka "nav slikta slava, ir tikai slava", es visiem iesaku pamest vietni (vai pakalpojumu), kas ir vai kļūst pārāk negodīgs vai "dzeltens". Galu galā, tas ir vienīgais veids, kā mēs varam ietekmēt resursa īpašnieku.

Varaskāri politiķi šādus gadījumus izmanto, lai pakļautu mūs lielākai kontrolei. Viņi to dara, atsaucoties uz narkotikām, kontrabandu un nelegālu kopēšanu, ieroču tirdzniecību un bērnu pornogrāfiju; un viņi to dara, atsaucoties uz pašnāvībām.

Tas, ka daži nolec no tiltiem, nenozīmē, ka to galos būtu jāievieš pasu kontrole. Tas, ka dažas vārgas dvēseles neprot tikt galā ar žultainiem komentāriem, nenozīmē, ka mums būtu jāievieš interneta cenzūra.

Ceru, ka mēs spējam uzturēt kārtību internetā arī bez cenzūras un kontroles "no augšas".